Mans Lieliskais ir vislabākais, jo pēc četriem kopā pavadītiem gadiem viņš joprojām spēj mani pārsteigt un saviļņot.
Negaidītākā dāvana no mana Lieliskā vīrieša (25)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
2012. gada decembris. Pirms Ziemassvētkiem vienojāmies, ka dāvanas viens otram nedāvināsim, jo šogad līdzekļi jātaupa, jo pirms pusgada esam atraduši dzīvokli un no pašiem pamatiem to remontējam. Dzīvokļa remontēšanas periods allaž šķiet nebeidzams - nauda tiek iegrūsta un tērēta nepārtraukti, bet uz priekšu nekas neiet. It īpaši mūsu gadījumā - kad strādnieki paralēli darbojas vēl 3 projektos. Pirmais sālsmaizes termiņš bija jūnijs, bet nu jau ir decembris un teikšu, kā ir - vairs neesmu tik droša, ka paspēsim pat līdz nākamā gada jūnijam. Bet ne par to ir stāsts. Tātad sarunājām, ka neapdāvināsimies, bet vai tad tas maz ir iespējams - savam vismīļākajam cilvēkam Ziemassvētkos nepasniegt dāvanu? Tad nu es nošmaucos un biju nopirkusi savam vismīļākajam viņam tik ļoti nepieciešamās sporta bikses un sagatavoju pašas ierakstītu mūzikas disku ar viņa mīļākā izpildītāja gabaliem. Nekas daudz un nekas liels, bet kaut mazs nieciņš, kas kaut kādā veidā atvieglo ikdienu vai rada kādu patīkamu prieka brīdi. Protams, klusībā arī es ceru un pat esmu tīri pārliecināta,
ka arī viņš būs nošmaucies un padomājis, kā mani iepriecināt.
Pienācis Ziemassvētku dāvanu dalīšanas laiks, savu «pārsteiguma» dāvanu no Lieliskā vēl neesmu saņēmusi, skatos - zem eglītes palikusi jau pēdējā dāvana, kas nonāk pie manas māsas. Es veltu savam Lieliskajam mazliet samulsušu skatienu, uz ko viņš atbild, skumīgi smaidot un paraustot plecus. Ai, kādas domas sāka skriet caur manu galvu - varēja taču kaut piparkūku uzdāvināt vai lācīti, vienalga, nudien vienalga ko - es būtu priecājusies! Kurš gan solījumus Ziemassvētkos neapdāvināties uztver nopietni!
Pasēdējām, visi atvērām dāvanas, apēdām kūku, atvadījāmies un devāmies mājās. Lai kā gribējās par to vien domāt - «nu kāpēc pat ne vienkāršu piparkūku!», es centos savas samilzušās domas savaldīt, jo ir taču Ziemassvētki un galu galā tā bija mana ideja - neapdāvināties. Kamēr velku mēteli,
man rokā pēkšņi kaut kas ieslīd, un pie auss kāds nočukst: pēc 10 minūtēm nāc augšā,
bet pats devējs - mans Lieliskais - aši pazūd.
Atveru plaukstu - tur guļ atslēgas ar sudraba piekariņu sirds formā, uz kura iegravēts uzraksts - Mūsu mājas. Esmu apjukusi. Šobrīd stāvu restorānā, kur dalījām dāvanas, piecus stāvus augstāk ir dzīvoklis, ko remontējam un kurā tiek un tiks ieguldītas visas mūsu pašreizējās un gaidāmās finanses, bet kāpēc lai viņš mani uz turieni vestu? Biju tur pirms divām nedēļām un zinu skaidri un gaiši - tā telpa dzīvošanai nav gatava. Lai nu kā, nervozi un nepacietīgi nosēžu pie galda vēl 10 min un skrienu pa trepēm augšā.
Ieslidinu atslēgu durvīs, atveru un nonāku Mūsu mājās - skaisti izremontētā, siltā dzīvoklī, viesistabā izrotāta stāv eglīte, uz plašās koka palodzes katliņā sildās karstvīns, mandarīni, konfektes.
Un tepat ir gulta - skaisti saklāta, no visām pusēm to ieskauj sveces.
Dīvāns. Es esmu apjukusi un pat nespēju aptvert, uz kuru pusi skatīties, kad no guļamistabas iznāk mans Lieliskais un es visu jautājumu un pārmetumu vietā, kas vēl pirms 10 min man šaudījās galvā, pēkšņi esmu kļuvusi mēma un spēju izdvest vien muļķīgu jautājumu - ko tas nozīmē? Uz ko mans Lieliskais atbild - šonakt mēs nakšņosim šeit un tā visu laiku!
Jāteic, šoks un mulsums turējās krietnu laiciņu, tikai vēlāk, dzerot karstvīnu, viņš man pastāstīja, kā tas viss notika - vēlie vakari darbā, kas mani jau darīja niknu, tika pavadīti šeit, remontējot dzīvokli, kad viņš
teica, ka iet pie draugiem iedzert aliņu un skatīties hokeju, viņi visi bija šeit - krāsoja radiatorus, mazgāja logus, stiprināja grīdas līstes.
Viņš šeit bija pavadījis pēdējās divas nedēļas teju katru vakaru. Es uzskatīju, ka viņš it nemaz nedomā par mani, bet izrādās, viņš par mani bija domājis visu laiku! Kopš Ziemassvētkiem pagājis tieši mēnesis - pirmais mēnesis, ko mēs dzīvojam kopā mūsu dzīvoklī. Es nespēju izstāstīt, cik laimīgu viņš mani ir darījis. Katru nakti iekrītot gultā, es aplaižu apkārt skatienu un nodomāju - Mūsu mājas un man blakus - mans vislabākais, vismīļākais vīrietis.
Elza