Ar savu vīrieti iepazinos apmēram pirms sešiem gadiem. Precīzāk laikam būtu teikt – mūs iepazīstināja mans tā laika draugs. Viņa labākais draugs. Pienāca brīdis, kad mēs izšķīrāmies. Taču es turpināju ar savu dvēseles radinieku Vadimu uzturēt kontaktus. Viss kaut kā ļoti viegli mums gāja. Nepiespiesti un interesanti.
Pa vidu bija visādas peripetijas, kuras īsti vairs atmiņā nevaru skaidri atsaukt, laikam nebija nekas nozīmīgs. Mēs sagājām tolaik kopā. Es, protams, jauna un dumja pusaudze, viņš 18 gadus jauns jaunietis. Mūsu gadu starpība ir nieka trīs gadi. Laiks kaut kā ritēja uz priekšu, es, protams, kā vēl pusaudze, biju ambicioza un kašķīga. Nepatika tas un nepatika šitas. Bet zinu vienu – vaina nebija Vadimā. Mēs izšķīrāmies. Bet es nespēju viņu pasūtīt piecas mājas tālāk kā citus iepriekšējos puišus. Mēs palikām draugi. Tiešām ļoti labi draugi - atbalsts viens otram.
Vadims sāka studēt tepat Latvijā, nozarē, kas viņam kopš bērnības bijusi ļoti mīļa un tuva un tā tas arī ir tagad. Diemžēl sekoja sāpīgākais - viņš saprata, ka izglītība (konkrēti šajā nozarē, kurā viņš praktizējās) nav augstā līmenī, un pavēra sev vaļā robežas ārpus Latvijas. Devās prom, kur vairums mūsu latviešu mīt, – uz Angliju. Tas tolaik jau radīja manī mazu sāpi, ka viss ir pazaudēts – viņš dodas prom, es palieku šeit.
Bet es ļāvu viņam doties, kāds nu «ļāvu» , es nekad viņam neesmu neko aizliegusi un neaizliegšu. No otras puses – man ļoti sāp, ka ļāvu tam visam brīvu vaļu, ļāvu viņam aizbraukt. Bet tā laikam bija jānotiek. Ja kas notiek dzīvē, tad tas notiek tik uz labu! Es nevaru cilvēkam kaut ko liegt, it sevišķi, ja ir runa par tā sirdslietu. Es viņu atbalstīju, protams, ne fiziski esot klāt, kad viņš bija Anglijā, ne arī finansiāli, jo sākumā bija grūti iedzīvoties svešā valstī, kur nevienu nepazīsti.
Sākās ciemošanās – viņš brauca uz Latviju satikt savu ģimeni, draugus un mani. Ik reizi, kad mēs tikāmies, šīs reizes bija vārdos neaprakstāmas. Bet mēs bijām draugi, vienkārši draugi, kā jau reiz minēju šajā stāstā.
Bet vienā brīdī mēs abi «salūzām», un šajās reizēs, kad tikāmies, kļuvām par ko vairāk atkal.
Bet tas ir tikai tajās reizēs.
Es, nespēju esot viņam blakus, vienkārši pretoties. Viņa balss, viņa smiekli, acis un smaids – kaut kas vienkārši nepārspējams. Ik reizi, kad viņš man pieskaras, es atkal jūtu TOS īstos tauriņus vēderā un tās skudriņas pārskrienam pāri manam ķermenim. Mana elpa kļūst lēna un smaga, manās kautrīgajās acīs aiz laimes parādās spīdums. Un šis skatiens viens otram acīs, tas ir ilgs. Es jūtu lūpās cirkulējam asinis, mani sirdspuksti pieņemas spēkā – tie ir traki. Tie ir mežonīgi. Tajos brīžos man gribas viņam iečukstēt ausī: «Es mīlu Tevi.» Bet es nespēju, es klusēju... klusēju un klusēju. Skūpsti – pasakaini, lēni un maigi.
Kad pienākusi kārtējā šķiršanās un viņam nu ir jādodas atpakaļ uz savām mājām Anglijā, tikai noraugos uz viņu, redzot tajā brīdī pēdējo reizi, apskauju un veltu diemžēl ļoti steidzīgu atvadu skūpstu. Vai dažreiz pat iztiekam bez tā, jo tas ir ar domu - es nevēlos, lai viņš redz, kā manās acīs sariešas asaras. Kad viņš ir prom, es ļauju vaļu tikai tām. Šādi brīži mums ir jau vairākus gadus, un sevi mēs dēvējam par friends with benefits (draugi bez saistībām), taču es jūtu ko daudz vairāk par šo.
Arī viņš ko tādu ir man izteicis. Mēs sarakstāmies sociālajos tīklos brīžos, kad mums atļauj laiks. Taču manī vienmēr ir cerība, ka tomēr liktenis mūs savedīs kopā un šoreiz uz ilgu laiku. Jo tās sajūtas, ko jūtu, tās ir reizēm biedējošas. Ar mani šādi iepriekš nav gadījies. Pārējie bijušie man īpaši neko nav nozīmējuši, nav bijusi tā dzirkstelīte, kas paceļ bezmaz vai spārnos, bet ar Vadimu ir. Tā ir īsta, un tā jau ir gadiem ilgi. Es novērtēju viņa talantu, viņa gribasspēku, viņa personību, es viņu cienu un augstu vērtēju. Viņš ir ne tikai mans elks,džentlmenis, bet gan manas dzīves svarīga sastāvdaļa – manas dzīves Valentīns!
Seši gadi, divi cilvēki, n-tās atmiņas un četri vārdi – Es Tevi mīlu, Vadim!
Liene
