Viņš ienāca manā dzīvē mazliet neparasti, mazliet klišejiski un arī mazliet ne tik romantiski. Jo sarakstījāmies sociālajos tīklos, jo es sen viņu biju pamanījusi kaut kur dzīves ceļos. Abi vientuļi, apbižoti un dzīves ceļu apbružāti. Es pēc šķirtās laulības ar bērnu rokās, patiesībā vairs neticēju, ka varēšu kādu sev pielaist klāt. Mūsu pirmās sarunas bija neveiklas, smieklīgas – ķircinājām viens otru, bakstījām.
Bet tad aizgāja – sākām runāt pavisam atklāti, ka ilgojamies – pēc netveramā, pēc mirkļiem, kas ierakstās mūžībā, pēc otra cilvēka.
Viņš teica - satiekamies...
Vakars, kad tikāmies pirmo reizi, bija savāds – es nebiju gulējusi vairākas dienas, jo bija trakais Jaungada ballīšu laiks un vēl mēģinājumi un uzstāšanās. Un es biju es,
man nebija ne spēka izlikties labākai, skaistākai, ne arī vēlēšanās. Satraukums gan bija,
taureņi vēderā – ieraugot viņu stāvam pie sava auto manu durvju priekšā, – izskatīgs, smaržīgs un Vīrietis. Sekoja pirmās sarunas, braucot un sēžot restorānā, sarunas par šo un to. Un tad es viņā ieraudzīju vīrieti, cilvēku – tīru un nesamaitātu. Vakars un nakts turpinājās uz mana dīvāna, kur, klausoties viņa balsī,
man bira mazas laimes asaras. Un es atdevos.
Ļāvos pirmajam skūpstam, un, lūpām saskaroties, uzliesmoja mana sirds. Tagad skatoties atpakaļ, jā, – es atdevos jau tad, pirmajā vakarā, – viņam durvis atvēru uz savu dvēseli un sirdi, un savu dzīvi.
Es pati, maza meitene un neatkarīga sieviete
Viņš ir vīrišķīgs, mazliet vienpatis – «ko gribu, to daru» cilvēks, ar elegantu humora izjūtu un brīvības alkām. Jā, citiem varbūt liekas savdabīgs un īpatnējs, bet man – lielisks, tieši tāds, jo patiess. Ar viņu kopā es esmu es pati, maza meitene un neatkarīga sieviete, gādīga mamma un nešpetna lauvene. Viņa smarža. Kā es mīlu viņu vienkārši just – kad viņš ir noguris, domīgs vai esošs.
Pirmais laiks kopā: klasiski – pēc iespējas vairāk kopā.
Gājām viens otrā dziļi – un kopdzīve sākās strauji.
Viņš ienāca manā mājā ar savu telpu. Jā, attiecībās ienāk jaunas vēsmas, kad jādala ne vien skaistie mirkļi un jāpiepilda ilgas, bet jādala arī nogurums, ikdienas raizes un rūpes. Un es katru dienu jūtos laimīga, ka varu viņu mīlēt, – jo dot otram sevi ir pats skaistākais. Viņš ir man pateicis, ka nejūt – ka ilgi pa dzīvi ir mētājies – un tagad šis nosacītais miers viņu baida.
Viņu baida, ka es vienkārši mīlu
Man ir tik viegli, jo pārdzīvotās sarunas par to, ka brīvība viņam stāv augstāk par visu, ka viņš var atgriezties, no kurienes nācis, un ilgoties vienatnē, liek iemīlēt viņu stiprāk. Es ilgojos, un manas ilgas piepildījās, viņš ilgojās, piepildīja ilgas un varbūt mācās saprast, ka reiz piepildītas ilgas var no jauna atrast turpat. Varbūt viņš ilgosies vienmēr...
Es reiz teicu, ka gribu dzīvot mīlot, – un to man tagad, tieši tagad, liktenis ir devis. Mans bērns aug mīlestībā, mans vīrietis dzīvo mīlestībā. Es nesapņoju par baltu kleitu un solījumiem, ar viņu es dzīvoju šodien, elpoju dzīvi un esmu laimīga, kad mūsu zilās acis satiekas. Es iemīlos viņā, viņu mīlot.
Un to es novēlu katrai: mīlēt tā – bez nosacījumiem, neprasīt pretī un arī negaidīt. Bet tā var tikai, ja Vīrietis ir «Lieliskais».
Un Viņš ir...
...I.
