Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10239258t1h4f80.jpg)
Ideālā variantā bērns sāk patstāvīgu dzīvi, kad pabeidzis izvēlēto mācību iestādi un jau strādā. Vēlme būt patstāvīgam ir dabiska, un emocionāli bērns jau no pirmajiem dzīves gadiem sāk attālināties no vecākiem – viņš iemācās vienatnē spēlēties, arvien ilgāku laiku grib būt viens savā istabā.
Nākamajā posmā savos pārdzīvojumos vairāk dalās ar draugiem, nevis vecākiem. Pēc tam pamet vecāku māju, jo dodas mācīties, un uz pastāvīgu palikšanu vairs neatgriežas. Tas viss ir dabiski un notiek pēc plāna, ja vien šo kārtību neizjauc likteņa pagriezieni vai vecāku nevēlēšanās rūpēties par savu atvasi. Šādos gadījumos
bērns ir spiests agri kļūt pieaudzis, un tas bieži negatīvi atbalsojas
tālākajā dzīvē.
Vajadzīga drošības saliņa
Iemesli, kāpēc bērns agri pamet ģimenes ligzdu, – vecāki šķiras, pāragri aiziet mūžībā, vecākiem nav naudas, lai palīdzētu bērnam «nostāties uz kājām». Vēl viens iemesls – vecāku uzskats, ka pilngadības sasniegšana nozīmē – atvasei pašai jāpelna nauda un sevi jānodrošina.
Gan psihologu pieredze, gan cilvēku dzīvesstāsti liecina – lai kādi būtu iemesli agrai kļūšanai par pieaugušo, ir svarīgs ģimenes atbalsts. Tas nozīmē, ka pārvarēt grūtības vieglāk izdodas
tiem no ligzdas izsviestajiem, kuriem ir bijusi kāda drošības saliņa.
Tā var būt vecmāmiņa, tante vai kāds cits radinieks, kurš nepieciešamības gadījumā palīdz ar padomu vai naudu.
Iegrūž vēl dziļākā akacī
Tu esi pieaudzis, tev pašam par sevi jāparūpējas – ar tik kategorisku prasību, sasniedzot pilngadību, galā spēs tikt jaunietis, kura vecāki iepriekš parūpējušies, lai bērnam būtu prasmes, kas ļaus pašam nopelnīt. «Vistrakākais šādos gadījumos ir tas, ja tik kategoriski rīkojas vecāki, kuri iepriekš ir lutinājuši bērnu, nav noteikuši viņam nekādus pienākumus mājās. Taču vienā mirklī attopas, ka bērns izaudzis par patērētāju, ir slinks un prot tikai pieprasīt,» vērojumos dalās Liene. Šādi secinājumi viņai radušies, mēģinot palīdzēt radu bērnam.
Puisim pēc 18. jubilejas pateikts, ka laiks pelnīt pašam, nevis dzīvot vecākiem uz kakla.
«Ir pagājuši četri gadi, kopš puisis ir patstāvīgs, kaut gan par patstāvību to nevar nosaukt. Nevienā darbavietā viņš nav ilgi noturējies. Par dēla dzīvokļa īri maksā mamma, jo negrib, lai iekrājas parāds. Bet to viņam ir daudz. Viņš ir aizņēmies no radiem, draugiem, ņēmis kredītu. Šobrīd darba nav, un viņš aizrāvies ar ideju, ka varētu nopelnīt internetā, veicot kaut kādas neskaidras finanšu darbības, ko es saucu par mahinācijām. Viņam tik vajagot naudu, lai lietu uzsāktu. Tēvs dēlu neatbalsta ne ar padomu, ne naudu. Puika ir strupceļā, un viņam nav salmiņa, pie kā pieķerties, lai izķepurotos. Viņa centieni arvien cieš neveiksmi. Es domāju, ka tā vietā, lai 18 gados patriektu no mājas, vajadzēja viņu piespiest apgūt kādu amatu. Tas būtu bijis noderīgāk. Tagad puisis savā bezizejā slīgst vēl dziļāk, turklāt viņam radušies draugi, kurus var raksturot ar vārdiem – viņiem vienalga, kādā ceļā nauda iegūta. Redzu, ka jaunieša morāle tagad iedragāta. Man liekas, uz neatgriešanos,» stāsta Liene.
Vienā mirklī pieaugusi
Māte pameta meitu, kad viņai bija 14 gadu. «Negadījumā gāja bojā Sanijas tēvs. Māte ar to nespēja samierināties vai, pareizāk sakot, mierinājumu meklēja alkoholā. Viņai tika atņemtas vecāku tiesības, un meita nonāca tantes aizbildniecībā. Sanāk, ka meitenei tas bija dubults zaudējums, jo viņai vairs nebija ne tēva, ne mātes. Kaut gan var teikt, ka tas bija trīskāršs zaudējums, jo pārējie brāļi un māsas katrs nonāca pie cita radinieka,» situāciju ieskicē Gundega.
Sieviete ar ģimeni iepazinās, kad viņas brālis sāka satikties ar Saniju. «Sāka satikties 17 gadu vecumā, un 18 gados piedzima meitiņa. Kad mazajai bija gads, viņa devās peļņā uz ārzemēm un vairs neatgriezās. Domāju, šāda rīcība ir bērnībā piedzīvotā sekas – vienā mirklī viņai vajadzēja kļūt pieaugušai. Zinu, ka pie tantes viņai neklājās viegli – ne naudas, ne atbalsta. Savos izdevumos viņai vajadzēja iekļauties pensijā, ko saņēma par to, ka zaudējusi tēvu. Viņai bija stingri noteikts, ka tantes ģimene neizdos naudu par Sanijas lietām – sezonas drēbēm, našķiem, skolas mantām. Sanija iemācījās rīkoties ar naudu, bet jau sākumā ievēroju, ka nauda viņai mēdz būt svarīgāka par visu pārējo. Pat par savu bērnu,» prāto Gundega.
Dzīvo brāļu un māsu dzīvi
Daudzbērnu ģimenēs ir ļoti liels drauds, ka bērnam agri vajadzēs sākt par sevi rūpēties un vēl atbalstīt jaunākos brāļus un māsas, zina Dace. «Domāju, ka tieši tāpēc man ir tikai viens dēls. Jaunākie brāļi un māsas man ir kā bērni,» smej sieviete. «Augu laikā, kad bija pašsaprotami – vecākajiem ir jāpieskata jaunākie. Tas nekas, ka mums ir tikai trīs gadu starpība. Man desmit gados bija jābūt atbildīgai par to, lai māsa paēd, lai brālis aiziet uz podiņu, lai neviens no mazajiem nepaliek bērnudārzā. Tagad uz to skatoties, liekas, ka man tika nozagta bērnība. Klasesbiedrenes sētā spēlējās, bet man vajadzēja ņemties ar mazajiem. Laikā, kad citiem bija pusaudžu problēmas, ko psihologi apzīmē kā sevis meklēšanu, es biju paklausīgs bērns, kam jārūpējas par ģimeni.
Sekas tam visam – lielā atbildība, kas joprojām liek man justies vainīgai bez vainas.
Vairāk jūtu līdzi brāļu un māsu dzīvēm, sevi atstājot otrajā plānā. Domāju, ka nevajag pārāk agri uzvelt atbildības un patstāvīgas dzīves nastu uz bērnu pleciem. Vislabāk, ja viss notiek pakāpeniski, nevis vienā dienā,» spriež Dace.
Nesatiek ar mammas vīru
«Kā 16 gados aizgāju no mājām, tā tur nekad vairs neatgriezos. Nevarēju satikt ar mammas jauno vīru,» pastāsta Māris. «Ar mammu sazinājos tikai pa telefonu. Vairākus gadus viņu nesatiku. Brīvdienās devos pie omītes, viņa mani atbalstīja, kā mācēja. Deva naudu, braucot uz kopmītnēm, sacepa kotletes un citu pārtiku. Mācoties ieguvu pirmās biznesmeņa prasmes. Toreiz to sauca par spekulēšanu un varēja izslēgt no skolas. Kopā ar vēl vienu čali pārdevām džinsus un citas ārzemju drēbes. Abi labi nopelnījām, pirmās drēbes bija atvestas tā čaļa ģimenei, bet nederēja. Sapratām, ka tā varam kļūt finansiāli neatkarīgi no vecākiem, un nākamo preci jau sarunājām apzināti. Īsti likumīgi tas nebija, taču toreiz tā darīja daudzi. Ar mēnesī pāris pārdotiem džinsiem man pietika, klāt vēl stipendija un omes dotā nauda.
Pēc aiziešanas no mājām tā normāli ar mammu sāku runāt tikai kādos 35 gados.
Nevarēju saprast, kā viņa var dzīvot kopā ar tādu vīrieti, kā svešs vīrietis var būt svarīgāks par dēlu. Ja nebūtu bijusi omīte, nezinu, kā viss būtu pagriezies. Bet varbūt mamma mani tāpēc palaida, ka man bija droša vieta, kur doties?» retoriski vaicā Māris.
IELA UZŅEM VISUS
JOLANTA ŪSIŅA, PSIHOTERAPEITE
Galvenais jautājums, uz kuru jāatbild vecākiem, liekot saviem bērniem pāragri būt patstāvīgiem, – vai bērns ir tam gatavs? Es saku vecākiem – iela vienmēr ir gatava uzņemt visus. Uz ielas ir savi noteikumi, kurus bērns uzsūc. Uz ielas ir kompānija, kurā ir ballītes, alkohols un narkotikas. Tas nāk ģimenes atbalsta vietā. Šobrīd Latvijā aktuāla problēma ir peļņā aizbraukušo vecāku atvases. Pieaugušie dodas prom un atstāj mājās piecpadsmitgadīgu pusaudzi vienu. Viņam pēkšņi ir jārūpējas par māju, jāprot izsaukt ārstu, kad viņš saslimst, jābūt patstāvīgam. Rezultātā viņš nonāk pie manis ar depresiju, kas pusaudžu vecumā izpaužas ar destruktīvu rīcību. Otra problēma – novārtā atstātie pusaudži mēdz agri sākt kopdzīvi – 15 vai 16 gadu vecumā. Jājautā, ko viņi meklē šajās attiecībās – ģimeni?