Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10278219t1h8c6a.jpg)
Pārdomas par «teikt vai neteikt» var rasties gan par sadzīviskām situācijām, gan par notikumiem, kas būtiski ietekmē cilvēka dzīvi. Svešs bērns apzīmē svešu māju. Ko darīt – aizrādīt vai paiet garām? Dzīvesbiedrs kārtējo reizi apēdis sieru, bet iepakojumu ielicis atpakaļ ledusskapī. Radinieks aizbraucis uz ārzemēm peļņā, bet par Latvijā palikušo ģimeni vairs neliekas ne zinis. Iespējams, ārzemēs izveidojis citu ģimeni. Aizrādīt, paust savu nostāju vai paklusēt?
Vieni šādās situācijās pieturas pie padoma – svešās darīšanās nejaucies, dzīvesbiedram visu par sevi nestāsti, savu laulību ar draugiem neapspried! Bet citi uzskata, ka tas ir aplami.
Konsultē psihoterapeite Inese Putniece
Visi nespēj sākt runāt
«Visi cilvēki nespēj sākt runāt par savām problēmām. Vide, raksturs, audzināšana, attiecības ģimenē ir faktori, kas nosaka, cik viegli vai grūti ir otram cilvēkam uzticēties un sākt runāt,» pauž psihoterapeite Inese Putniece. Lai sāktu ar otru cilvēku apspriest savas sajūtas un emocijas, ir savstarpēji jāuzticas. Ja sarunu biedrs ir nepatīkams, nav vēlmes ar viņu sevi apspriest vai dalīties iespaidos un pārdomās. «Nevar sasaukt sapulci un likt visiem izstāstīt savus noslēpumus.
Izrunāšanās nenotiek pēc noteikta grafika. Ir dabiski, ka ir robeža, aiz kuras negribas citam uzticēties.
Tikpat dabiski, cik novilkt robežu, tikpat saprotama ir vēlme dalīties. Katram cilvēkam ir emociju limits, ko viņš spēj pārvarēt vienatnē. Kad limits izsmelts – labi, ja blakus ir uzticības persona, ar ko izrunāties. Ir aplami domāt, ka vienam ar visu jātiek galā,» norāda psihoterapeite.
Novelt no saviem pleciem
Ir situācijas, kad ieteicams pašam saprast savas domas un tikai tad izlemt – runāt vai klusēt. «Ja viens laulātais piekrāpj otru un tas nekļūst par ieradumu, vai nepieciešams būt atklātam un visu izstāstīt dzīvesbiedram? Domāju, ka ne. Šādā gadījumā izrunāšanās atvieglos sirdsapziņu, bet patiesībā problēma tiek uzvelta uz otra cilvēka pleciem. Tas nenozīmē, ka jāveido melīgas attiecības. Vienkārši nav godīgi savu smagumu nodot tālāk un likt dzīvesbiedram ar to mocīties un likt otram visu atrisināt,» pamato psihoterapeite.
Līdzīga situācija var veidoties ar dzīvesbiedra vecākiem, tuviniekiem vai draugiem. Jāsaprot, vai noslēpuma atklāšana uzlabos situāciju, vai pateiktais nebūs pārāk liels slogs otrai pusei. «Visu nevar un nevajag izrunāt ne ar draugiem, ne vecākiem, ne ar dzīvesbiedru,» padomu dod psihoterapeite.
Katrā cilvēkā ir noslēpums – nevis «skelets», bet noslēpums –, un to visu nemaz nevar izrunāt.
Jānovērš sprādziens
No vienas puses, ir jāsaglabā robeža atklātībai, no otras puses – klusēšana nedrīkst kļūt par slogu. Šis slogs var kļūt par atombumbas sprādzienu, kuru apkārtējie nesapratīs. Ja cilvēks ilgi un pacietīgi klusē, bet patiesībā viss viņā vārās, tad agrāk vai vēlāk emocijas izrausies uz āru. Vislabākais modelis – cilvēkam ir tuvs draugs, kura klātbūtnē nav jāmeklē pareizie vārdi. Cilvēks, kurš ir sapratīs un nenosodīs. Cilvēks, kuram var uzticēties.
«Uzticēšanās attiecībās ir svarīga jebkurā vecumā,» pārliecināta I. Putniece. Jebkurā vecumā tuvu cilvēku atbalsts svarīgs brīžos, kad sirds ir pilna, kad grūti spert pirmo soli pretī pārmaiņām. Taču ir periodi, kad draugu atbalsts ir īpaši svarīgs. Viens no šādiem periodiem ir pusaudžu vecums. «Atrast uzticības personu īpaši svarīgi ir pusaudžu vecumā. Personības veidošanās laikā ir neziņa un bailes no attiecību veidošanas, un tad ir labi, ja ir, kam uzticēties.
Taču šajā vecumā uzticēšanos apdraud intrigas. Klasiskie stāsti par pieviltu uzticēšanos nav mīts, tie nāk no dzīves.
Mana pārliecība – ja uzticēšanos nodod, lielākais zaudētājs ir cilvēks, kurš otru pievīlis,» pieredzē dalās psihoterapeite.
NEPIEKRĪT
MĀRTIŅŠ ŠICS, NEATLIEKAMĀS MEDICĪNISKĀS PALĪDZĪBAS DIENESTA MEDIĶIS
Šī paruna ir pret manu morāli. Redzu tajā vairāk negatīva nekā pozitīva. Manā uztverē klusēšana ir novēršanās no problēmas. Protams, ka ir gadījumi, kad nevajag lēkt uz ecēšām, taču kopumā man nav pieņemama klusēšana. Ja redzi, ka kāds noniecina Latvijas karogu, kad citu cilvēku aizvaino, kad grib dot kukuli, tad ir jāreaģē, nevis iztapīgi jāsamierinās un jānovēršas.
PIEKRĪT
SANDIJA SALAKA, «MĀMIŅU KLUBA» VADĪTĀJA
Es varu piekrist šai parunai. Bieži vien emociju uzplūdā cilvēks vēršas pret otru asāk, nekā vajadzētu. Viņš nav gribējis otru aizvainot. Taču emocijas ir sakāpinātas un pateiktais var kļūt par iemeslu mentālam karam. Vārds ir stiprs ierocis. Ja pateikto vēl publicē vai pārraida televīzijā, tad tas ir kā iecirsts akmenī, to vairs nevar padarīt par nebijušu.
pieredze
Nevēlas dalīties ar citiem
MARTS, 40 GADI
Man nav vajadzīga uzticības persona. Man ir ģimene, bet draugu nav, ir labi paziņas. Pasmejos par parunu – labāk simts latu nekā simts draugu. Draugi bija tikai skolā. Kad sākās patstāvīga dzīve, tad katrs pats par sevi. Mans spēks – visu atrisināt pašam. Visu svarīgo paturu sevī, negribu dalīties ar cilvēkiem no malas. Nevienam nestāstu par savām problēmām, jo nevēlos kļūt ievainojams. Jo mazāk citi par mani zinās, jo labāk. Man nav grūti šādi dzīvot, jo nav nepieciešamības izkratīt otram sirdi, kā tas ir citiem.
Grib visu zināt pirmā
LINDA, 29 GADI
Es gribu zināt visu par savu vīru. Nevaru iedomāties situāciju, kad man no malas kāds kaut ko stāstītu par dzīvesbiedru un es to nezinātu. Tam pat nav jābūt noslēpumam. Man vienkārši ir jāzina viss būtiskais par viņu. Man jābūt pirmajam cilvēkam, ar kuru viņš grib dalīties par dienas gaitām, pārdomām, uzdot jautājumus. Tikai tā es saprotu vīra un sievas attiecības – pilnīga uzticēšanās.
Teikto par nebijušu nepadarīt
AGNESE, 37 GADI
Ja nomāc pārdomas – teikt vai paklusēt, tātad ir iemesls domāt, ka otrs teikto neuztvers viennozīmīgi. Jādomā, kā teiktais ietekmēs attiecības vai notikumus, jo pasacīto par nebijušu nepadarīsi. Vai būs asu vārdu pārmaiņa, konflikts, vai otrs būs aizvainots. Tikpat sāpīgi, ja ilgi gatavojies izteikt, kas tev uz sirds, bet otrs to īsti nesadzird, palaiž garām. Izteiktais var lēnām gruzdēt un kā bumerangs atgriezties. Uzskatu, ka melot attiecībās nevajag. Ja saņemts tiešs jautājums, ir jāsaka taisnība. Taču dažkārt nav nepieciešams citiem bāzties virsū ar savu taisnību. Līdzcilvēkiem līdz tai jāizaug.
Draudzene pieviļ uzticēšanos
RASA, 38 GADI
Lai cik pilna būtu sirds, tikai dažiem cilvēkiem var līdz galam uzticēties. Jo ir cilvēki, kuri neprot glabāt noslēpumus, kuri neko nevar paturēt pie sevis. Lielāko vilšanos esmu piedzīvojusi, mācoties vidusskolā. Klasesbiedrene, kuru uzskatīju par savu draudzeni, aiz muguras mani arvien apsmēja. Kopā piedzīvoto viņa atstāstīja citiem. Viņa it kā jokoja, bet joki bija aizskaroši. Mūsu draudzība ilgi neturpinājās, jo viņai nevarēja uzticēties.