Bērnu pašnāvībās vainojama vienaudžu vardarbība (34)

Par emocionālo vardarbību, ko bērni arvien biežāk izjūt mājas pagalmā, bērnudārzā un skolā, kā vecākiem to saskatīt un laikus reaģēt, stāsta psiholoģe Jolanta Ziediņa.

Kas tad šoreiz?

Kārtējo reizi kāpņutelpā dzirdot sava bērna raudas, sirds sažņaudzas un galvā zib tikai viena doma: «Kas tad šoreiz?». Labi, ja bērnam ar māti vai tēvu ir labas attiecības un viņš izstāsta savu pārdzīvojumu iemeslu, neslēpjot, kas patiesībā ir noticis. Bērnam augot, vecāki vairs nesēž pagalmā uz soliņa, katru minūti neskrien pie loga, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss kārtībā. Uzticoties savam bērnam, arī viņš kļūst pieaugušāks, jo zina, ka pagalmā pašam par sevi jāatbild un sevi jāaizstāv. Skaidrs, ka bērni vienu dienu strīdas, otrā dienā ir labākie draugi, un reizēm pieaugušajiem jānoraugās no malas ar domu — lai tikai bērns ir laimīgs. Konflikti gan pieaugušo, gan bērnu vidū nav reta parādība, bet atšķirībā no mobinga tie agrāk vai vēlāk tiek atrisināti. Taču mobings (emocionālā vardarbība) arvien biežāk sastopams arī bērnu vidū, un bez pieaugušo iejaukšanās tas var ilgt gadiem.

Upuri izvēlas nejauši

Emocionālā vardarbība var sākties jebkurā grupā, jo tajā kādam ir iespēja realizēt sevi kā līderi. Ļoti bieži kā negatīvo līderi, un pārējie to pieļauj. «Mobingu var raksturot arī kā virtuālās pasaules iespaida uz bērniem sekas un kā veselīgas saskarsmes trūkumu. Novērojumi liecina, ka bērniem vairs neinteresē spēles un rotaļas, kas viņu vecākiem bija interesantas pirms desmit, divdesmit gadiem.

Mobings jeb emocionālā vardarbība izpaužas kā apsaukāšanās, ņirgāšanās, baumošana, cita vēlmju ignorēšana

un dažkārt ir saistīts arī ar fiziskiem pāridarījumiem. Emocionālajā vardarbībā ir iesaistīti divi cilvēki — pāridarītājs un upuris, pārējie grupas dalībnieki, kuri vēro notiekošo un klusē, baidoties nonākt upura lomā. Par upuri var kļūt jebkurš, jo noteicošais nav ne vecums, ne izskats, ne sociālā piederība. Zinot daudzus emocionālās vardarbības gadījumus, varu aprakstīt klasisku upura portretu — parasti šie bērni nav apmierināti ar savu ārējo izskatu, viņi fiziski ir vājāk attīstīti par savu pāridarītāju, ir pazemināts pašvērtējums, maz vai nav draugu, bieži vien zems statuss klasē, iespējams, arī ģimenē starp brāļiem un māsām viņiem nav teikšanas,» stāsta psiholoģe Jolanta Ziediņa.

Jo agrāk atklāj, jo labāk

Kā vecākiem saprast, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā, ka viņam dara pāri un viņš to, iespējams, slēpj? Psiholoģe vecākiem iesaka uzticēties savām nojautām un bērna teiktajam. Labi, ja bērns atklāj savas ciešanas, ja nē, tad līdz šim secinājumam vecākiem jānonāk pašiem, sākot sarunāties ar bērnu par saviem novērojumiem. Jo agrāk tas notiek, jo labāk.

«Varbūt bērns regulāri no rotaļām pārrodas mājās ar sasmērētu, arī saplēstu apģērbu, neprot paskaidrot, kā tas gadījies. Nereti pazūd (tiek atņemta) rotaļlieta, velosipēds vai cimdi. Vecākiem noteikti vajag rūpīgi pārbaudīt bērna ķermeni — bieži vien emocionālā vardarbība mijas ar fizisko. Bērnam var būt zilumi, skrāpējumi vai pušumi tādās vietās, kuras vecāki uzreiz nepamana. Skaidrs, ka tas nevar būt noticis nejauši. Pazīmes, ka bērnam dara pāri —

rodas miega traucējumi, pat murgi, zūd ēstgriba, bērns noslēdzas sevī, kļūst nerunīgs, ātri aizkaitināms.

Ja viņš ir skolēns, tad gandrīz vienmēr pasliktinās arī sekmes mācībās. Bērns vairs negrib iet ārā rotaļāties, labprātāk paliek mājās,» stāsta psiholoģe.

Bērni izdara pašnāvību

Arī tad, ja bērns nelūdz vecāku palīdzību, patiesībā viņš gaida, ka pieaugušie iejauksies un rīkosies. Ja pieaugušie neiejaucas vai kādu iemeslu dēļ izvairās pamanīt notiekošo, tas ietekmē bērna uztveri un psihi. Bērns kļūst īpaši modrs, mēģinot saprast, kuram var un kuram nevar uzticēties. «Pēdējos gados Latvijā

reģistrēti vairāki pašnāvības gadījumi, ko izdarījuši deviņus, desmit gadu veci bērni, kas šim vecumam nav raksturīgi,

un to iemesls bieži vien ir vienaudžu emocionālā vardarbība,» stāsta Jolanta Ziediņa.

Lai palīdzētu savam bērnam, vecākiem noteikti ir jāiejaucas! Vecākiem, kuri šaubās, vai iejaukties, gribu pajautāt — vai tad, ja bērns mājās pārnāktu ar fizisku traumu, jūs ilgi prātotu, kas darāms? Kāpēc emocionāliem pāridarījumiem «pieveram acis»?

«Sākumā tā ir saruna ar pāridarītāju. Ja pagalmā vai skolā bērnu attiecībās nekas nemainās un vardarbība turpinās, jārunā ar pāridarītāja vecākiem. Jāsarīko tikšanās neitrālā vietā, lai abas puses būtu līdzvērtīgās pozīcijās. Jāļauj runāt katram, taču dialogam jābeidzas ar vienošanos, kur katra puse apņemas kontrolēt emocionālās vardarbības pārtraukšanu,» stāsta psiholoģe.

Notiekošais jāpārtrauc

Psiholoģe atklāj — pāridarītājs apzinās, ka rīkojas slikti: «Viņš parasti ir izdomājis sevis attaisnošanas un aizstāvēšanas plānu, viņam ir argumenti, kā upuri padarīt par vainīgo.

Kad sevi jāaizstāv, pāridarītājs nereti visu pamato kā pieaudzis cilvēks, un viņa argumenti izklausās patiesi.

Upura vecākiem, sākot sarunu ar pāridarītāja ģimeni, nav jābaidās vai jākaunas par sevi un savu bērnu — uz sarunu jādodas ar vienu mērķi: pārtraukt esošo situāciju. Ja otra ģimene spēj objektīvi analizēt, izprast un ieklausīties, tad šādos gadījumos pārtraukt sava bērna nepieņemamu uzvedību nav problēmu. Jo arī pāridarītājs apzinās savu uzvedību, kas ir nosodāma. Ja vecākiem neizdodas situāciju atrisināt sarunu, vienošanās, kontroles ceļā vai ja otra ģimene neieklausās citos un tic, ka viņa bērns ne uz ko tādu nav spējīgs, tad jāvēršas bāriņtiesā vai policijā.»

Arī tad, ja darbdiena bijusi gara, saspringta un nogurdinoša, atcerēsimies, ka ir kāds mazs cilvēks, kurš gaida, kad pajautāsim, kā klājies pa dienu, kāpēc šovakar esi tik nerunīgs un vai viss ir kārtībā?