Arī maziem bērniem var būt depresija (12)

Kas tad ir šī sezonālā depresija un vai slikts garastāvoklis ir uzskatāms par depresiju?

- Mūsu klimatiskajā zonā patiešām ir pārāk maz saules un gaismas. Līdz ar pavasara atgriešanos atgriežas arī dzīvesprieks. Depresija mūsdienās kļuvusi par sociālu problēmu, bet tā ir jānošķir kā medicīniska diagnoze no pārejošiem depresīviem stāvokļiem. Depresija var būt iedzimta vai kā sekas zaudējumiem. Ja nomākts garastāvoklis, skumīgs noskaņojums, prieka un darba spara trūkums, dzīves jēgas zudums neilgst vairāk par pāris nedēļām, varam runāt par depresīvu stāvokli. To izraisa fiziskas un emocionālas pārslodzes, materiālas grūtības, augstas prasības darbā, bet esamērīgi mazs atalgojums. Uz depresiju tendēts cilvēks arī pats pret sevi ir ļoti prasīgs, grib visu labi izdarīt, vēlas būt novērtēts. Runājot aizmuguriski sliktu par citiem, panāk tādu situāciju, ka kolēģi savā starpā viens otram neuzticas un nesarunājas. Ja tam vēl pievienojas strīdi mājās, tad drīz vien klāt ir izsīkums.

Vairāk depresija skar melanholiķus.

- Vai depresija ir novērota arī bērniem?

- Bērniem depresiju konstatēt ir grūtāk, jo viņi nespēj runāt par savām jūtām. Taču pētījumi rāda, ka depresija var parādīties zīdaiņiem 6 līdz 8 mēnešu vecumā. Kā galvenais iemesls minams atšķirtība no mātes. Mazi bērni, kuriem klāt nav mammas, ir ļoti nomākti, nesmaida un jūtami atpaliek garīgā attīstībā. Depresiju varam konstatēt uzvedības izmaiņās. Piemēram, skaļie kļūst klusi vai agresīvi, savukārt klusie – kašķīgi, daudz strīdas ar apkārtējiem. Par bērna smagiem pārdzīvojumiem var spriest pēc sūdzībām par veselību - galvassāpēm, vēdersāpēm, bet, medicīniski izmeklējot, nekādas vainas neatrod. Tas nozīmē, ka bērns ilgstoši atradies traumējošā situācijā. Bieži bērniem un pusaudžiem depresija izpaužas maskētā veidā. Pirms apmēram desmit gadiem veicu aptauju rajona skolās, kuras rezultāti liecināja, ka gandrīz katram trešajam pusaudzim ir depresijas iezīmes.

Pieaugušajiem ir svarīgi zināt, kas ir galvenais stresors katrā vecumposmā. Jaunākā skolas vecuma bērniem svarīgi ir sasniegumi skolā, pusaudžiem - attiecības ar vienaudžiem un prasme draudzēties, sajust – vai es patīku pretējam dzimumam. Ja šīs attiecības neapmierina, tas izraisa lielas sirdssāpes. Cilvēkam, ilgāku laiku esot emocionāli nobloķētam, arī viņa gars un prāts nespēj būt brīvs.

- Kā bērnu iespaido vecāku došanās strādāt uz ārzemēm?

- Ja kāds no vecākiem ilgāku laiku ir projām, tad sarunas skaipā un īsziņas nespēj aizvietot klātbūtni. Tās sāpes un vientulība ir abpusēja. Bērnam ir ļoti nepieciešama piederības izjūta, stabilitāte, mājas. Alkstot pēc mīlestības, bērni atrod aizvietotājus. Bieži vien tās ir pāragras partnerattiecības. Kā mammas aizvietotājs var tikt izmantotas atkarības vielas, un tas ir ārkārtīgi bīstami. Reizēm bērni, kuri saņem materiālo atbalstu no ārzemēm, sāk dižoties ar mantām, jo arī tas ir veids, kā kļūt nozīmīgam citu acīs.

- Apsmiešana bērnā rada mazvērtības kompleksu, kas turpmākajā dzīvē var radīt lielas problēmas. Kāds būtu jūsu ieteikums tiem, kurus apsmej skolā, un tiem, kuri apsmej?

- Psiholoģiskais terors ir samērā izplatīts un bieži vien no apkārtējo puses nepamanīts. Ja kādam tiek nodarīts fizisks kaitējums, tad ir pamats vērsties policijā vai vismaz saņemt nosodījumu, bet, ja kādu ilgstoši atstumj, ignorē, apsaukā, noniecina, tad šādu rīcību it kā neievēro un neiejaucas. Ne visi, īpaši bērni, paši ir tik erudīti, lai varētu sevi aizstāvēt. Viņi var vai nu noiet maliņā, vai arī ar laiku paši kļūst tādi paši kā viņu pāridarītāji. Pateiktie vārdi sāp daudz ilgāk nekā uzdauzītais puns un atņem drosmi uz ilgiem gadiem. 90 procentos gadījumu skolotāji par to nezina, jo attiecību kārtošanai tiek izvēlētas klusākas vietiņas, kur pieaugušie iegriežas retāk. Bērns par pāridarījumiem baidās teikt pieaugušajiem.

Skolās augstāku statusu iegūst tie, kuriem vairāk dažādu lietu, piemēram,

ja 3.klasē nav skārienjutīgā telefona, tad tu neesi līdzvērtīgs un pieņemts.

Un vecākiem, lai viņa bērnu nenoniecinātu, nākas pirkt lietas, kas nav pa kabatai. Diezgan grūti ir bērnu pārliecināt, ka viņa vērtību nenosaka vecāku sasniegumi, bet gan tas, ko tu spēj sasniegt pats.

- Vai bērnu agresivitāte kā spogulī parāda kaut ko par bērna ģimeni?

- Agresivitāte ir iedzimta īpašība un ir gan spēka, gan vājuma pazīme. Tā palīdz cilvēkam pastāvēt par sevi, sasniegt mērķus, taču tā var arī likt ciest otram, pazemot, lai vērotu viņa ciešanas. Cilvēkam ir nepieciešama periodiska izlādēšanās, jo citādi spriedze krājas neizmērojamos apmēros un kļūs nekontrolējama. Ģimenē bērns mācās, kā tikt galā ar stresu, dusmām, kā pārvarēt grūtības un risināt problēmas. Ja pieaugušie nav paraugs veiksmīgām attiecībām, kā tikt galā ar spriedzi, nevienu nesāpinot, tad bērnam veidojas aplami priekšstati, kā sadzīvot ar citiem. Pāridarītāji visbiežāk ir cilvēki, kuriem pašiem savulaik daudz darīts pāri, un viņu pieredze ir - pasaulē var ieņemt nozīmīgu vietu, tikai morāli vai fiziski nicinot un pazemojot citus. Otra grupa ir pārlutinātie un neierobežotie bērni, viņu priekšstats par pasauli ir - tā radīta viņiem un viņu vajadzību apmierināšanai. Labs agresīvo spēku samērs ir, ja cilvēks spēj tērēt enerģiju gan mērķu īstenošanai, gan sevis apstādināšanai, apzinoties, ka ar savu rīcību nevienam netraucē īstenot mērķus.

- Kā psihologs strādā ar bērna agresivitātes problēmām?

- Tas atkal ir darbs visiem kopā, ja visas iesaistītās personas gribēs agresiju mazināt, tad tas arī izdosies. Vispirms jau atrodot dusmu avotu un to mazinot. Ja vecāki vēršas pēc padoma pie speciālista, tad viņi ir gatavi pārmaiņām. Tālāk jāmācās apzināties savas jūtas un tās izteikt vārdos, ir jāmācās savas sāpes «norunāt nost», tad mazāk būs jāpielieto fiziskais spēks. Mazākie bērni savas izjūtas pauž spēlēs. Vīrieši vairāk atzīst fiziskās aktivitātes, arī tas der. Ir svarīgi bērnam mācīt, ka nozīmīgs ir arī gara spēks. Ir jāspēj stingri nostāties un pateikt: «Nē!»

- Bērni un pieaugušie nereti domā, ka psihologa palīdzību izmanto tikai vājie. Vai ir iespējams šo stereotipu lauzt?

- Ir jābūt drosmei, lai atzītu, ka ir problēma, un tās risināšanai lūgtu padomu. Sabiedrība arvien vairāk pieņem atbalsta speciālistu palīdzību. Esam dažādi, un atšķirīgi ir mūsu priekšstati par vērtībām. Ir prieks par jauniešiem, kuri atnāk, lai labāk saprastu, ko tieši dara psihologs. Īpaši ir prieks par puišiem, kuri nāk, lai pārrunātu viņiem svarīgus jautājums. Tad liekas, ka tad, kad viņiem pašiem būs savas ģimenes, viņi zinās, kur meklēt padomu, un nesalaidīs grīstē savu ģimenes dzīvi.

- Kāds būtu jūsu ieteikums tiem, kuri neredz izeju no savas situācijas un jūtas izmisuši?

- Dzīve palaikam mūs atsēdina. Mēs esam tā labi iedzīvojušies, liekas - viss ir kārtībā. Un vienā brīdī viss sagrūst. Mazos zaudējumus jau var aizlāpīt ar maziem ielāpiem, bet nākas pieņemt arī ļoti smagus un sāpīgus lēmumus. Tieši strupceļā slēpjas jaunais ceļš. Ko liksim vietā? Kāda būs nākotnes valūta? Ļoti skaidri jānoformulē, ka veiksme ir tieši jums. Jūs gribat savu biznesu vai vēlaties, lai kāds apmaksā jūsu rēķinus? Ja jūs interesē atpazīstamība, vai esat gatavs, ka par jums zinās vairāk, nekā jūs gribat? Ja jūs interesē rezultāts, tad kādā ceļā iegūts rezultāts jūs apmierina? Vai tas, ko jūs darāt, jūs tiešām apmierina? No malas kāds tikai var iedrošināt, atbalstīt un noticēt, bet viss jāizdara pašam.