Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10284043t1h545a.jpg)
Ierasti runājam par ļaudīm, kuri devušies peļņā uz ārzemēm un iekārto dzīvi svešumā. Cēsniece Līva Gābere pirms trim gadiem pameta darbu Rīgā kādā parādu piedziņas uzņēmumā un kopā ar savu otru pusīti devās peļņā uz Angliju. Iemesls bija tas, ka draugs zaudēja darbu, bet ar Līvas nopelnīto izdzīvošanai nepietika.
«Anglijā jau dzīvoja un strādāja mans brālis. Tad turp aizbrauca draugs, pēc mēneša es viņam sekoju. Bijām nolēmuši nopelnīt tik daudz naudas, lai varētu iekārtot savu dzīvi,» stāsta cēsniece un atminas, ka Anglijā viņas pirmais darbs bijis rūpnīcā, kur ražo bērnu auto sēdeklīšus. Līvai bijis fiziski smagi jāstrādā. «Pirksti bija jēli, nagi nolauzti un rokas knapi varēju pacelt uz augšu. Turklāt poļu sievietes strādāja ļoti ātri un pat pavirši, metot man teju vai virsū sēdeklīšu detaļas, kas nebija vieglas. Pēc kāda laika radās iespēja strādāt citā rūpnīcā, kur ražo ķiveres. Mans pienākums bija ķiverēs ielīmēt gumijas,» stāsta Līva un teic, ka ārzemēs grūtākās ir pirmās nedēļas. «Sevi jāpierāda, turklāt darba devējs uz viesstrādniekiem vienmēr skatās ar citu attieksmi nekā uz vietējiem, mēs neesam savējie, lai arī zinām viņu valodu un kvalitatīvi strādājam.»
Līva stāsta, ka pozitīvākā pieredze saistās ar darbu kādā Anglijas frizētavā, kur nostrādāja pietiekami ilgu laiku. «Salona saimniekam bija 60 gadu, un pie viņa strādāt nebija grūti. Runājot par darbu, neierasti, ka tur frizierim salonā ir teju vai uzlikts pienākums ar klientu visu laiku runāties. Klusēt nedrīkst. Interesanti, ka uz frizētavu nāca daudzas kundzītes, kuras visas vēlējās karalienes frizūru- īss matu griezums un uztīti rullīši,» stāsta Līva.
Vaicāta par latviešiem svešumā, Līva teic, ka ir daudzi, kuriem patiešām labi klājas un ir darbvietas, kurās var nopelnīt pietiekami, lai dzīvotu un pat veidotu uzkrājumus. Viņa stāsta, ka, braucot prom no Latvijas, abi ar draugu sev bija solījuši - ilgāk par trim gadiem ārzemēs nepaliks, jo citādi mājās vairs neatgriezīsies.
«Sanāca, ka atbraucot kārtējos holidejos [brīvdienās] uz Latviju, draugam piedāvāja šeit darbu. Viņš atgriezās, es pēc neilga laika sekoju. Tā abi esam Latvijā. Arī es esmu spara pilna, un kopā ar meitenēm Cēsīs esam atvērušas salonu «Kleopatra», kas kādu laiku nedarbojās, strādāsim, pucēsim un visādi lutināsim klientus. Man ir daudz ideju, kuras vēlos realizēt, lai gan pagaidām vēl jūtos, ka esmu atgriezusies it kā no citas pasaules. Taču arī te viss notiek, lai gan nenoliegšu, ka šajos trīs gados, kad biju prom, pilsēta kļuvusi klusāka un tukšāka. Runājot par latviešiem svešumā, uzskatu, ka viņus dzimtenē atgrieztu darba vietas un normāls atalgojums, jo zinu daudzus, kuri vēlētos pārbraukt mājās. Neteikšu, ka viņi ārzemēs ir laimīgi, jo daudzi tur atrodas dzīves un situācijas piespiesti, nevis tādēļ, ka vēlas,» saka Līva. Viņa atklāj, ka arī viņas brālis atgriezies Latvijā, dzīvo Priekuļos, strādā. Vienīgā, kas palikusi ārzemēs, ir Līvas mamma, kura pagaidām ar dzīvi un darba iespējām tur ir ļoti apmierināta.
Jauniete atklāj, ka, dzīvojot svešumā, visvairāk viņai pietrūcis latviešu valodas. «Bija pat situācijas, kad svešiem cilvēkiem veikalā gājām klāt tikai tādēļ, ka dzirdējām viņus runājam latviski. Tā bija savā veidā nostalģija pēc kaut kā mīļa un tuva,» saka cēsniece un neslēpj - jūtas laimīga un gandarīta, ka atkal ir mājās.