Eirovīzijas konkurss 2012. Ko Latvija var mācīties?

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Tiem, kas «nevar ciest ESC» (Eirovision Song Contest) un «nekad šo koncertu pa televīziju neskatās» - iesaku neturpināt lasīt šo rakstu. Tiniet tālāk TVNET publikācijas uz leju un šo rakstu noteikti nelasiet. Demokrātija neaizliedz noliegt to, ko cilvēks nesaprot, un bez tam Latvijā dažās pat ar popmūziku saistītās aprindās izsmiet Eirodziesmu esot labais stils. Tas skaitās politiski un estētiski korekti. «Smalki un zinoši» cilvēki Latvijā par Eirodziesmu nerunā, vīpsnā skaļi, atklāti un ar patosu. OK? Paldies, ka nelasāt tālāk.

Turpretī ar pārējiem, kurus interesē šīs audiovizuālās popmākslas Eiropas čempionāts, kas demonstrē visu jaunāko gan audiovizuālajās TV un šovu tehnoloģijās, gan tendences radošajā jomā, viss kārtībā. Lasiet tālāk.

«Eifooooooorija!» - tā šonakt gavilēja zviedri savā dzimtenē un ārzemēs, priecājoties par Zviedrijas piekto uzvaru Eirovīzijas dziesmu festivālā.

«Šonakt Baku preses centrā mēs gavilējām, lēkājām, dejojām un apskāvāmies ar katru, kas bija tuvumā, brīdī, kad kļuva skaidrs – Lorēna* (Loreen) ir uzvarējusi. Ar mums kopā priecājās arī pārējie eiropieši. Viņas «krabja deja», šarms un patiesīgums bija savaldzinājis daudzus. Tagad vairs neviens kičs, klauns vai spokošanās nevarēja apsteigt viņas šovu, pat krievu babuškas ar savām ceptajām maizītēm vairs neatradās bīstami tuvu,» emocionāli stāstīja vakardienas ievadrakstā Dagens Nyheter korespondente no Baku.

Tas nozīmē, ka 28 gadus vecā Lorēna kopā ar ilggadējo Zviedrijas «Eirodziesmas ģenerāli» un valsts delegācijas vadītāju, bijušo vokālistu Kristeru Bjorkmanu, sadarbībā ar dziesmas autoriem (Peter Boström, Thomas Göransson) ir panākusi, ka Eiropas fināls no jauna atgriezīsies Stokholmā. Savulaik līdzīgu panākumu sasniedza ABBA, Herreys, Carola un Charlotte Perrelli. Tagad zviedriem ir piektais Eiropas populārās mūzikas čempionāta uzvarētājs - Loreen.

«Mīļā Zviedrija, paldies, ka jūs man ticat! Paldies, ka jūs man esat! Es jūs visus ļoti mīlu. Visu darīju jūsu dēļ. Dziedāju bez grima, ar basām kājām un man izdevās tas, par ko tik ļoti biju sapņojusi un cerējusi. Šo darbu mēs izdarījām visi kopā. Vispār jau esmu kautrīga un man ir pagrūti uzņemties zvaigznes statusu. Paldies jums visiem, kas mani atbalstīja. Paldies visiem!» tā preses konferencē pēc uzvaras Baku atzinās uzvarētāja.

Tikmēr Zviedrijas Televīzijas ģenerāldirektore Eva Hamiltona (Eva Hamilton) jau bija daudz pragmatiskāk noskaņota un gatava atbildēt uz mediju jautājumiem par to, kā notiks 2013. gada Eirodziesmas fināls Zviedrijā. Izrādās, ka zviedru STV vadība nesen ir jau viesojusies Norvēģijā, lai iepazītos ar nesenā Oslo festivāla pieredzi. Ir jau zondēts, kur koncerti varētu norisināties, taču izrādās, ka traucē hokeja pasaules čempionāts, kas ir jau okupējis Globena arēnu no 3. līdz 19. maijam - ESC šī arēna vajadzīga nākamā gada 14., 15. un 18. maijā.

«Būtībā valstī arēnu pietiek, labas telpas šim pasākumam ir arī Gēteborgā un Malmē. Pagaidām šis jautājums atrodas procesā un zinu, ka mums to izdosies nokārtot. Nevaru paziņot, cik tas mums izmaksās, bet jau tagad skaidrs, ka mēs nesacentīsimies ar citiem rīkotājiem pasākuma krāšņumā un valsts nacionālais kopprodukts no Eirovīzijas ambīcijām necietīs,» tā uzskata Zviedrijas sabiedriskās televīzijas vadītāja. Pēc viņas domām, divu pasaules mēroga maču rīkošana zili-dzeltenajā karalistē nav nekas neiespējams. Tikšot galā gan ar hokeja, gan ar popmūzikas čempionātu. Ārzemju eksperti zviedru TV nākamgad nebūšot jāpiesaista, jo pašiem ir savējie - kompetenti un vislabākie speciālisti gan popmūzikas, gan audiovizuālās mākslas jomā.

«Šī uzvara Zviedrijai ir ļoti svarīga un nozīmīga, jo mums tiek nodrošināta lieliska iespēja parādīt Zviedriju lielam skaitam cilvēku visā Eiropā un pats galvenais - nostiprināt tālāk zviedru mūzikas eksportu, kas šobrīd jau ir stabilas preču zīmes statusā,» secina Eva Hamiltone.

Zviedrijas televīzija pēdējo gadu desmitu laikā ir apzināti attīstījusi valsts iekšējo atlasi Eirodziesmai kā lielu iekšpolitisku un kultūras pasākumu. Neraugoties uz to, ka uzvaras lielajos Eiropas finālos zviedriem šajā laikā «nav spīdējušas», viņiem izdevies iekšēji modernizēt un attīstīt populāro mūziku un audivizuālo mākslu savā valstī līdz tik augstam līmenim, ka zviedru mūzikas panākumi šodien ir ne tikai sabiedrību integrējošs un mākslas līmeni veicinošs faktors, bet arī nozīmīga valsts budžeta sastāvdaļa. Zviedru mūzikas eksports nodrošina stabilus ienākumus valsts kasē un ceļ Zviedrijas vārdu ārzemēs.

Desmit no Baku 26 fināldziesmu autoriem ir zviedri

Tāpēc ir pienācis laiks arī mums atkārtot zviedru popmūzikas veiksmes stāstu, jo arī Latvijā nav maz talantīgu cilvēku un mākslas eksports beidzot ir pie mums jānostāda valsts politikas līmenī ar visām no tā izrietošajām prasībām.

Ar ko sāksim?

Vispirms maza atkāpe vēsturē

Savulaik, kad Latvija kļuva neatkarīga un beidzot arī mūsu Latvijas Televīzijai bija iespēja iestāties EBU (un līdz ar to piedalīties Rietumeiropas muzikālajos festivālos), mēs raudzījāmies uz latviešu pienesumu Eirodziesmai ar lielām cerībām. Aiz muguras palika vājo sociālistisko valstu bloka TV un radio organizācijas Intervīzija pasākumu, «Sopotas festivāla» un pārējo «augusta festivālu» kontrpropagandas laiki.

«Jūs, latvieši, visiem izgriezīsiet pogas kādus desmit gadus uz priekšu,» tā deviņdesmito gadu sākumā man prognozēja (tolaik Zviedrijā un ASV dzīvojošais) igauņu žurnālists, tagad Tallinka šefs Ats Jorits. Ats tolaik ļoti nopietni sekoja mūzikas norisēm pasaulē un uzskatīja, ka Latvijai ir ekskluzīvas iespējas dominēt šajā sfērā, jo «jums taču pieder ģeniālais Raimonds Pauls» - viņš teica un pārējie piekrītoši māja ar galvu. Es piekritu, mums bija šī investīcija, kas likās mūžīga un nepārspējama.

Diemžēl sekojošie notikumi pierādīja, ka Eirodziesmas pasākums Latvijā tika ievests pa jeņķu vārtiem, bez Eiropas konteksta izpratnes, bez kompetentiem komentāriem un piedāvāts seklas izklaides tingeltangeļa līmenī.

Šodien ir neiespējami savienot izpratni par Eirodziesmu, piemēram, Skandināvijas valstīs un Latvijā. Tā ir kā diena pret nakti. Nevēlos tagad nevienu vainot par to, ka lielākais un profesionālākais televīzijas popmūzikas koncerts Eiropā pie mums Rīgas mākslas un kultūras apritē netiek novērtēts kā nozīmīgs faktors. Pie šā fenomena ir vainīga gan bijušo, gan esošo «atbildīgo» un «kompetento» personu nekompetence modernajā mākslā. Vai par pašreizējās Latvijas kultūrelites smīkņāšanu un deguna raustīšanu ESC virzienā vajadzētu satraukties? Nē, nevajag satraukties! Lai viņi paliek pie saviem ratiem. Acīmredzot tā ir viņu vieta, jo nākotne raugās uz pasauli citām acīm.

Strādājot ar audivizuālo mākslu studējošiem studentiem Rīgā, man ir skaidrs, ka šīs fenomens ir tikai laika jautājums. Studenti saprot un iet tālāk. Pašlaik auditorijās sēž un studē ļoti spēcīgi nākamie režisori, kas, iespējams, realizēs to, ko savulaik ievērojamā latviešu televīzijas režisore Brigita Vīnšteine sapņoja izdarīt sava mūža laikā. «Es vēlētos nākotnē «nopogāt uz pults» lielo eirošlāgeri no Rīgas tad, kad Latvija kādreiz nākotnē kļūs neatkarīga valsts un mēs būsim Eirovīzijas dalībvalsts,» viņa man savulaik atzinās savos sapņos. Tagad, kad Brigitas vairs nav mūsu vidū, izrādās, nav vairs neviena, kas būtu gatavs pierādīt pasaulei Latvijas audiovizuālās mākslas pienesumu. Pat Eirovīzijas finālu no Rīgas savulaik «nopogāja» ārzemnieki. Atbildīgās amatpersonas Ojārs Rubenis + Uldis Grava toreiz necīnījās par Brigitas Vīnšteines sapni. Viņiem šim mērķim pietrūka kompetences, profesionālisma un patriotisma.

Latvijas profesionāļi šajā jomā turpina stāvēt pie ratiem, un pa Eiroskatuvi (naudas trūkuma dēļ?) turpina ņemties enerģiski amatieri.

Negribu arī mest akmeni dziesmu autora Raimonda Paula «dārziņā» un nevēlos turpināt brīnīties, kāpēc viņš tieši tāpat kā «Rīgas šprotes» savu eksporta tirgu redz tikai uz austrumiem no Latvijas un investē savu vārdu zema mākslinieciskā standarta, Krievijas un NVS politiskās propagandas pasākumā no nosaukumu - konkurss «Jaunais vilnis». Tā ir viņa darīšana.

Arī Raimonds Pauls ir nolēmis palikt pie saviem Krievijas ratiem

Šā raksta ietvaros man nav iespējams analizēt ESC vēsturi, tāpēc neskaidrošu, kāpēc šajā finālpasākumā šodien vairs nav lielā simfoniskā orķestra un katras valsts diriģenta (kā tas vēl bija raksturīgs Eirovīzijas finālkoncertā pirms 20 gadiem).

Nepieskaršos arī «jauno valstu» graujošajai ienākšanai Eirovīzijas dziesmu konkursa pasākumā pēc Berlīnes mūra krišanas, kad festivāls pēkšņi pārtapa «zirgu skriešanās sacensībās». Jaunajām dalībvalstīm, kas īsti nesaprata, «ko ar šo pasākumu iesākt» un «kā to vērtēt», netrūka drosmes ieviest «savu kārtību». Tagad šie «jaunievedumi» kā akmens kaklā neļauj normalizēt balsojumu. Iespējams, ka pārmērīgi lielā dalībvalstu skaita dēļ būtu jāierosina zonālie konkursi - atsevišķi Ziemeļeiropai un Dienvideiropai? Problēmu šajā virzienā netrūkst tieši tāpēc, ka Eirovīzijas populārās mūzikas konkurss ir izveidojies par gigantisku šovu, kuram līdzīga nav nekur pasaulē.

Šis fenomens ir jāprot izlasīt. Tas nav parasts masu pasākums.

Tā ir modernā māksla ļoti lielam televīzijas skatītāju skaitam, un tieši tāpēc kadra kvalitātes latiņai ir jābūt novietotai augstu. Virs normas robežas.

Kā redzams, Eirovīzijas tēma ir ļoti plaša un sarežģīta.

Latvijā līdz šim ir notikusi šā festivāla apzināta banalizēšana un šis pasākums nav rīkots pietiekoši atbildīgi un tālredzīgi. Protams, valsts finansējuma trūkums ir būtiski bremzējis festivāla attīstību mūsu valstī.

Daži izņēmumi (Prāta Vētra, Naumova, Valters un Kaža) ir spējuši palikt manāmi uz eiropopa skatuves, pateicoties viņu skatuviskajai pievilcībai, apstākļu sakritībai, veiksmei, nevis pateicoties profesionālam Latvijas audiovizuālo mediju darbam. Tāpēc šie panākumi ir vairāk izņēmuma, nevis normas statusā, kas «apstiprina likumu» - bez sistemātiska darba nav rezultātu.

Mums Latvijā nav 100% svarīgi, lai «mūsu dziesma» uzvar ESC finālā.

Esam taču dziedātāju tauta, un savādi, ka līdz šim neesam pratuši šo «kolektīvo talantīgumu» pārvērst par mākslas eksporta veiksmes stāstu.

Ir nozīmīgi, lai, piedaloties ESC, mēs prastu un spētu parādīt mūsu valsti - unikālo Latviju (valsti, zemi, cilvēkus, kultūru, industriju, mākslu) caur laba muzikālā skaņdarba profesionālu izpildījumu audiovizuālās mākslas dimensijā.

Dziesma un tās izpildījums ir tikai detaļa jeb sastāvdaļa šajā projektā, kurā darbojas scenogrāfs, grafiķis, horeogrāfs, tērpu mākslinieks, skaņa, gaisma, grims un visbeidzot režisors, kas 100% ir TV darba profesionālis.

Ir iestājies profesionālisma laiks, kas pieprasa kompetenci un smagu darbu.

EBU mums piedāvā gigantisku skatuvi un milzu izaicinājumu. Būtu muļķīgi, gļēvi un netālredzīgi no šīs iespējas atteikties. Eirovīzija ir daudz lielāks fenomens nekā Rīgas «Dinamo», un uzvaras bez treniņiem un spēlēm arī šajā jomā pašas neatskries.

Ceru, ka mēs šo izaicinājumu pieņemsim, nenošļuksim un kustība varēs sākties.

Jau tagad sākot gatavoties Stokholmas 2013. gada finālam, jo zviedri savu gatavošanos nākamā gada festivālam sāk jau jūnijā.

Vai sāksim jau nākamnedēļ?

* Pēc latviešu pareizrakstības normām zviedru vārdi ir jālatvisko, ņemot par pamatu zviedru izrunu. Tāpēc latviešu valodā pareizi šo dziedātāju sauc Lorēna , tieši tā, kā burtu e izrunā Skandināvijā.

Uz augšu