Augusta "Una"!

Sods vai dāvana? Tas ir laika jautājums. Saruna ar Sonoru Vaici.

“Jo dzīvē ir lielāki triecieni un belzieni, jo cilvēks kļūst stiprāks un vairāk sāk mācīties domāt pozitīvi,” teic operas soliste Sonora Vaice.

Sonora laulībā ar diriģentu Normundu Vaici dzīvo jau četrpadsmit gadu. Viņiem ir četri bērni – Adamam Vilhelmam ir septiņi gadi, dvīņiem Filipam Emanuelam un Annai Emanuelai ir pieci gadi, bet Normunda puikam Jēkabam – 21 gads. Šobrīd Sonora lasa dīvainas grāmatiņas, mācās domāt pozitīvi un smejas, ka “visu varu pati”. Mirkli vēlāk gan viņa atzīs, ka ir brīži, kad tomēr jāļauj augstākiem spēkiem salikt visu pa vietām. Par to arī šī saruna!

Kad zvanīju, lai sarunātu interviju, tu lūdzi sarunu atlikt uz mazliet vēlāku laiku, jo biji ļoti aizņemta...

Tas jau nav nekas sevišķs – mums, solistiem, vienkārši ir tāds režīms – mēģinājumi, gatavošanās koncertiem un uzstāšanās. Cenšos izrādes dienās neko citu neieplānot, un iepriekšējās dienās “nejāņot”. Man ir nepieciešama neliela disciplīna – mēģinu sevi mazliet pasaudzēt, izvairīties no vietām, kur iespējami lieli trokšņi.

Bet tas savukārt izslēdz spontānu dzīvi!

Protams! Taču, ja vēlos kvalitatīvi strādāt, man jārēķinās ar to, ko drīkstu un ko ne. Tas nebūt nav tik briesmīgi, kā varbūt tagad izklausās. Ja vēlos labi nodziedāt, dažas dienas pirms koncerta mēģinu izvēlēties mierīgāku dzīvesveidu – neskriet, netrakot, nepārdziedāties, nekliegt, lai atliktu nākamajā dienā ko izkliegt uz skatuves. Vispār esmu novērojusi, ka man ir nepieciešama klusuma terapija. Man ļoti patīk klusums. Nekad neesmu bijusi izteikts “tusiņu” cilvēks, jo man ātri apnīk. Atbalstu mazus “tusiņus” , kur ir savi cilvēki, taču, ja jūtu, ka nupat ir par daudz, eju gulēt, varbūt tāpēc, ka nelietoju alkoholu. Man alkohols ir tikai zāļu vietā, piemēram, ja nevaru aizmigt vai kakls ir iekaisis. Man garšo viss, kas ir salds un garšīgs, smejos, ka liķieris būtu ideāls, ja alkoholu nepresētu klāt. Turklāt man nepatiktu sajūta, ka zaudēju kontroli pār sevi, jo man visu laiku gribas kaut ko kontrolēt – tikai tad jūtos labi!

Tieši ko tev gribas kontrolēt?

Cenšos kontrolēt savas emocijas, savas sajūtas, lai manas domas būtu tīrākas, mani darbi – labāki. Man gribas iztīrīt savas domas no negatīvā. Es lasu tās dīvainās grāmatiņas, kas māca mainīt attieksmi pret dzīvi un domāt pozitīvi. Ne vienmēr tas izdodas. Es melotu, ja teiktu, ka man nav negatīvu domu un vēlmju. Taču nav jēgas izlasīt tonnām grāmatu un nesākt kaut mazumiņu lietot dzīvē.

Vai tev gribas kontrolēt arī apkārtējos, piemēram, vīru un bērnus?

Tā savukārt ir sfēra, kur cenšos to nedarīt. Vairāk to attiecinu uz sevi. Domāju, ka mēs vispār pārāk daudz kontrolējam bērnus, kā rezultātā viņiem rodas apslēpta vēlme izdarīt kaut ko pa kluso. Cenšos laikus viņiem izstāstīt, kas ir pareizi un kas nav, kā veidota šī pasaule, kā būtu pareizāk rīkoties, kā izprast daudzas lietas gan sevī, gan pasaulē, zināt, pie kā piedomāt, bet tālāk jau sākas viņu izvēle, vai viņi to darīs vai ne. Tādējādi bērni kļūst atbildīgāki. Pasaku grāmatās raksta to pašu. Neesmu gan izpētījusi mūsdienu multeņu spaidermenu, bakuganu, betmenu, internetu fermas... Tur bērni varētu palīdzēt ar konsultāciju. (Smejas.)

Pirms tam teici, ka tev patīk klusums. Daudz bērnu mājās, manuprāt, nepavisam nenodrošina klusumu.

Mums ir pietiekami liela māja. Ja man ir jāmācās dziedāt un blakus ir pedagogs, es lūdzu, lai bērni iziet no istabas, jo pieļauju, ka cilvēkam, kurš man palīdz, varētu traucēt bērnu kņada. Taču, ja trenējos pati, bērni man netraucē. Man blakus varētu šaut kaut vai ar lielgabalu, esmu iemācījusies atslēgties un nedzirdēt apkārt notiekošo.

Vienmēr esmu domājusi par to, kā sievietes spēj apvienot visas lomas – tavā gadījumā būt sievai, mammai, dziedātājai, turklāt vēl labi izskatīties.

Vienkārši jāsastāda plāns ar svarīgākajām lietām, tās ir nemainīgas, piemēram, jātrenējas dziedāt vai arī no rīta jāaizved bērni uz bērnudārzu un skolu. Ja ir laiks, pa vidu ieplānoju vēl kaut ko – man nav noteikta dienas režīma. Ja ir iespējams no rīta izgulēties, es to arī izmantoju. Sīkās lietas šobrīd cenšos neplānot, mēģinu izteikt vēlmes un vajadzības un ļauju tām virmot gaisā. Jo ir lietas, ko vari izplānot, un ir tādas, kas tev tiek uzdāvinātas vai gluži pretēji – nogrieztas. Dīvainajās grāmatiņās ir rakstīts, ka vēlmei noteikti ir jābūt, jo augstāki spēki nosaka, pirmkārt, vai to esi pelnījis, un, otrkārt, vai tev vispār to vajag. Dažkārt ir labāk, ja tu kaut ko nedabū, varbūt vēlāk dabūsi kaut ko daudz svarīgāku.

Kas, tavuprāt, tev ir uzdāvināts?

Ļoti daudz! Mana ģimene, vecāki, radi, draugi, prieki un pārdzīvojumi, mans darbs – tās visas ir dāvanas. Es pati sev šad tad uzsitu uz pleca un pateicos Dievam, ka man ir tik daudz dots! Esmu piepildījusi savu dzīvi gan ar mākslu, gan ar bērniem, neesmu ziedojusies ne vienam, ne otram, varbūt tikai nedaudz par visu samaksājusi. Bet tas bijis tā vērts! Man ir fantastiska atbalsta kompānija, kura man palīdz visas manas “štelles” īstenot – mans vīrs, kurš izgājis kopā ar mani visus priekus, grūtības un arī manas iegribas. Esmu negause, man vajag visu un ļoti daudz – gribu daudz dziedāt, gribu daudz bērnu, gribu lielu māju ar lielu dārzu, gribu, gribu... Diez vai tas viss mums izdotos, ja man nebūtu manas mammas, manu un Normunda radu, kā arī meitenes, vārdā Madara, kas palīdz pieskatīt bērnus. Zinu, ka jebkurā situācijā varu uz viņiem paļauties. Nezinu,vai kādreiz būs iespējams to atlīdzināt. Man nav daudz draugu, bet viņi tiešām ir fantastiski. Man ir grūti atvērties daudziem, bet, ja man ir draudzene, tad pa īstam! Piemēram, ar draudzeni Lieni varam runāt par daudzām mums interesējošām psiholoģiskām tēmām un, protams, par dziedāšanu. Viņa ir apmeklējusi fantastiskus kursus, un zināmā mērā es mācos arī pie viņas, lai gan viņa ir stipri jaunāka par mani. Kad runāju ar jaunākām sievietēm, es parasti jūtu paaudžu brieduma starpību, bet viņa ir no tām retajām būtnēm, ar kuru runājot to nejūtu. Dažās tēmās viņa ir spēcīgāka par mani. Manuprāt, draugi ir tie, no kuriem varam mācīties un būt pilnīgi atklāti. Mani ar draugiem satuvina dzīves gudrību meklēšana, es meklēju dzīves jēgu, mēģinu saprast, kāpēc notiek tā un nevis savādāk. Un atbildes atnāk – dažkārt ar vieglākiem, dažkārt smagākiem pārdzīvojumiem. Principā viss, ko dzīvē saucam par sliktajām lietām, patiesībā sniedz visneparastākās atziņas. Ja nebūtu sliktā, dzīves kvalitāte būtu stipri atšķirīga. Svarīgi atšķirt sīkas nelaimītes, klačas un citas nebūtiskas lietas, par ko nav jēgas pat domāt, un mācēt savākties lielās lietās, nevis “cepties”. Domāju, ka triecieni dzīvē ir vajadzīgi – ar nosacījumu, ja pēc tam cilvēks izdara secinājumus. Ja turpina dzīvot, neko nemainot un neievērojot “stop” zīmi, tad Visuma “policija” noķers atkal. Nesaku, ka dzīve ir spēle, taču ir jāiemācās veids, kā pa to soļot, jāapgūst satiksmes noteikumi. Manuprāt, pēc lielākiem belzieniem cilvēks kļūst stiprāks un sāk mācīties pozitīvāk domāt.

Izdzīvojis. Ainars Virga.

“Esmu kāpis uz ecēšām atkal un atkal, taču man pavisam noteikti ir laimes krekliņš,” teic leģendārās latviešu rokgrupas “Līvi” ģitārists Ainars Virga. Neskatoties uz visu, viņš turpina spēlēt.

Nav lustīgs laiks

Ierodoties Liepājā, spīd svelmaina saule un, protams, pūš vējš... Ainars jau stāv uz kuģa klāja, kamēr es, acis samiegusi, kāpju augšā pa trapu. Cauri vējam dzirdu draudzīgu “čau!”. Ir vasarīgi viegla atvaļinājuma noskaņa, esam apsēdušies turpat uz klāja un cepināmies saulē. Taču saruna, kā jau bija gaidāms, nepavisam nav viegla – tā ir par sāpēm un atmiņām... Pirms pāris nedēļām Virga zaudējis vēl vienu “līvu”, vēl vienu tuvu cilvēku – Groģi (basģitāristu Jāni Grodumu). Tāpēc mēs sākumā aizrunājāmies tieši par to. Vai Ainars zināja, ka iznākums būs šāds? “Atklāti sakot, es zināju, ka tā beigsies. Es vienkārši cerēju, ka notiks brīnums. Cerība vienmēr mirst pēdējā, cerēju, ka viņš būs pietiekami stiprs un piecelsies no slimības gultas. Sanāca mazliet arī aprunāties, pateicu, lai turas un lai atgriežas. Sākumā bija grūti “iebraukt”, tagad mazliet jau sāku aprast ar domu, ka Groģa vairs nav. Jebkurā gadījumā šis noteikti nav lustīgs laiks,” skatoties tālumā, saka Ainars.

Vasaras vidus Virgam asociējas vēl ar kādu nelaimi – 2003. gada 26. jūlijā Rīgas–Daugavpils šosejas 208. kilometrā traģiskā autoavārijā mira viņa brālis Dainis un skaņu operators Juris Jakovļevs. “Diemžēl nākas piedzīvot, kā aiziet tuvi cilvēki. Esmu pieredzējis daudz sāpju, bet vissāpīgākais zaudējums ir brāļa nāve. Kad vecvecāki nomira, arī bija žēl, bet daudz citādāk tomēr ir, kad pēkšņi aiziet jauni cilvēki. Pirmais savulaik bija Ēriks”. Mūziķis, bijušais saldenieks Ēriks Ķiģelis – Latvijas smagā roka aizsācējs, izcilākais sava laika ģitārists, grupas “Līvi” dibinātājs, idejiskais līderis un komponists traģiskā autoavārijā gāja bojā 1985. gada 5. oktobrī. Vai “Līviem” uzlikts lāsts? “Nekad neesmu par to domājis. Tā ir joma, ko nevelku. Māņticība man ir sveša lieta, tāpēc neko nevaru par to spriest, jo nezinu. Protams, esmu domājis par šīm sakritībām.”

Kaut kur tālumā klaudzina kā ar veseri, bet tepat apkārt skan klusākas un skaļākas čalas un smiekli. Atmosfēra uz kuģa ir mazliet haotiska – ik pa brīdim uz klāja uzkāpj kāds apmeklētājs, Virga pārmij ar viņu pāris vārdu, norāda, kur nedrīkst iet, vai lūdz uzmanīt bērnus. Viņš ir mazrunīgs, ir daudzas klusuma pauzes, viņš pārdomā atbildes. Pēc sarunas pats atzīs, ka vienmēr tāds bijis, pat savu draugu kompānijā nerunājot daudz. “Es noteikti neesmu pļāpa, arī ar saviem draugiem. Ir brīži, kad man “atnāk vaļā”, ir vājuma brīži, bet pārsvarā visu paturu sevī.” Ik pa brīdim zvana telefons, pēc mirkļa viņš atver plānotāju un kaut ko pieraksta. “Kādreiz, kad man bija personālasistente – tas bija vēl pirms diviem gadiem –, man pašam nebija jālauza galva. Tagad es vienkārši nevaru atcerēties visu, kas man ir jādara un jāpaveic, tāpēc pierakstu. Bet dzīvē gan neko nevar ieplānot. Jo tu nekad nezini, kas notiks pēc stundas. Plānot var koncertus, bet ne globālus notikumus.” Ainars todien gatavojas pēc pāris dienām uzstāties rokfestivālā “Saldus Saule” (saruna notiek 8. jūlijā). Kad jautāju, ar kādām sajūtām viņam būs šī “Saldus Saule”, viņš atkal ilgi klusē. “Vienmēr tur esmu uzstājies ar “Līviem”, tādējādi arī ar Groģi. Šoreiz būs pavisam citādi. “Līvi” neuzstāsies. Pēdējās nedēļās esmu daudz domājis par to, kas notiek, kas bijis, atcerējies foršos mirkļus. Krustām šķērsām esmu izdomājies. Un tieši vienatnē. Jāturpina darbs, kamēr...” Pēc klusuma pauzes: “Tieši tā – kamēr!”

Līvi vienmēr dzīvi?

Vēl nesen kādā intervijā Ainārs teica: “Ja uz skatuves nav Jankas un manis, tad tos par “Līviem” nedrīkst saukt.” Sarunas laikā gan Ainars pielabo – bez viņa vēl ir arī Guntars Mucenieks. “Pēdējos gados mēs bijām trīs, pārējie šo kuģi bija pametuši jau sen.” Jā, bet ko tagad iesākt ar grupas devīzi, kas nu jau folklorizējusies, – “Līvi ir mūžam dzīvi”? “Nezinu, saukli izdomāja cilvēki. Ja viņi vēlēsies, tad turpinās saukt: “Līvi ir mūžam dzīvi!” Ja turpināsim spēlēt šīs dziesmas, tad noteikti vairāk vai mazāk tā arī būs,” uzskata Ainars, kurš pagājušajā gadā kopā ar vairākiem pazīstamiem Liepājas mūziķiem nodibināja savu soloprojektu, kuram tika dots nosaukums “Virga” (paši muziķi sevi mēdzot dēvēt arī par “Virga Hard Orchestra”). Viņu uzstāšanās reizēs bieži vien dzirdama “Līvu” zelta klasika. “Grupu izveidoju tādēļ, ka ļoti gribējās spēlēt. Liepājā ir tik daudz jaunu džeku, kas gribētu spēlēt kopā ar mani, un es kaifoju par to, ka varam to darīt. Tagad mums katru nedēļu ir koncerti. Kā būs tālāk – tad jau redzēs.” Ainars atzīst, ka grupas sastāvs katru reizi mainoties, tas atkarīgs no tā, kurš var tikt uz koncertu. “Mēs ļaujamies improvizācijai. Piemēram, “Saldus Saulē” būsim četri. Man vienmēr ir patīkami uzkāpt uz skatuves. Spēlējot koncertos, es visu aizmirstu, un paliek tikai tas, ko daru. Pasaulē ir tik daudz labu dziesmu, bet, par savējām runājot, man tāpat kā mātei visi bērni mīļi. Varbūt kādai mammai viens bērns ir mīļāks par otru, bet es esmu no tām “mātēm”, kam visi bērni vienādi mīļi. Es bieži aizsūtu mūziku Guntaram Račam un pasaku, par ko vēlos dziesmu, bet vēl biežāk man viņam pilnīgi nekas nav jāsaka, viņš jūt manu tābrīža dvēseles stāvokli un uzraksta to, kas man tajā brīdī ir aktuāls un svarīgs. Viņš mani ļoti labi pazīst, bērnībā mēs dzīvojām un spēlējāmies vienā sētā. Kad vecāki pārcēlās uz jaunajām mājām, atkal spēlējāmies vienā sētā.” Ainars neesot pamanījis pret sevi vērstu kritiku. “Es nekad savā darbā neko nedaru uz dullo, daru no sirds! Ja esmu kļūdījies un kāds man to ir pateicis, tad tas bijis pamatoti. Nav vērts apvainoties vai – pasarg’ dievs! – ļaunu prātu turēt.” Ainar, kā tev liekas – vai kādreiz atskanēs šādi vārdi: “Un tagad uz skatuves nāk... “Līvi!”?” “Man ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, visdrīzāk, ka ne. Taču visādi var gadīties. Piemēram, ja visi, kas esam “Līvos” spēlējuši – Aivars Brīze, Vilnis Krieviņš, Igo –, sanākam kopā un izlemjam, ka uzstāsimies ar vārdu “Līvi”, tad tas ir iespējams. Pagaidām tāda plāna nav. Man gribētos, lai mani nones no skatuves ar kājām pa priekšu, bet to nekad nevar zināt, kā būs. Ir cilvēki, kas saka – darīšu to, kamēr jutīšu, ka neesmu vairs vajadzīgs... Bet es uzskatu, ja tu dari savu lietu labi, vienmēr atradīdies kāds, kuram būsi vajadzīgs. Varbūt nebūsi aktuāls masām, bet, ja spēsi pārliecināt ar savu izpildījumu, klausītāji būs vienmēr. Pat ja esi vajadzīgs kaut vienam cilvēkam, ir vērts spēlēt!”

Kad mīlestība sāp. Vīrietis izvēlas nebūt kopā ar tevi. Kā dzīvot tālāk?

Ēd, lūdzies un mīli. Agneses Kauperes piedzīvojumi Bali

Neparasts dzīvesstāsts. Pēdējais sapņotājs Andžejs Reiters

Zvaigzne. Skotija tīrradnis Jūens Makgregors

Starp valsts godu un ģimenes mīlestību. Saruna ar ASV vēstnieci Džuditu Gārberi

Atdot savu sirdi anglim jeb Tikai iemācīties svešvalodu. Gunita Āre

Kāzu tērpu šuvēja Gunta Bauģe

Elvitas Rukas raibie piedzīvojumi pēc atgriešanās no Kirgizstānas

Peldkostīmai katrai gaumei

Sporta aktivitātes, kas tikpat kā neko nemaksā

10 lietas labam izskatam vasarā

Intervija ar filmas „Amay”operatoru Gintu Bērziņu

Vasarīgas idejas brīviem brīžiem

Pēc kādiem principiem izvēlas grāmatas portāla mammam.lv vadītāja Sindija Meluškāne