Spriedze starp ideālistisku zinātnes kalpu un pragmātisku korporāciju noveda pie vēsturiski nozīmīgas sinētiskās šķiedras - neilona - radīšana pirms 80 gadiem. Tā sākās sieviešu neilona zeķu ēra. Taču neilona izgudrotājs izvēlējās to nepiedzīvot, izdarot pašnāvību.
VIZĪTKARTE
Volless Hjūms Karoterss
[1896–1937]
IZGUDROJUMS: neilons, pirmā sintētiskā šķiedra
NODARBE: ķīmiķis
NOZĪME: pavēra ceļu sieviešu neilona zeķu ražošanai
Korporācijas DuPont viceprezidents Čārlzs Stains 1938. gada 27. oktobrī paziņoja – ir izgudrots neilons! Ar sintētisko šķiedru viņš iepazīstināja nevis zinātnieku sabiedrību, bet gan 3000 sievietes pasaules izstādē Ņujorkā. Savā uzrunā Mēs ieejam nākotnes pasaulē Stains teica: “Šī ir pirmā organiskā tekstilšķiedra, pilnībā izgatavota no jauna minerālu valsts materiāla. Es runāju par šķiedru, kas tapusi no neilona. Lai gan pilnībā radītam no tik parastām vielām kā ogles, ūdens un gaiss, neilonam var piešķirt tāda pavediena formu, kas ir stiprs kā tērauds, smalks kā zirnekļa tīkls, turklāt daudz elastīgāks par jebkuru zināmo dabisko šķiedru.”
Lai to uzskatāmi nodemonstrētu, divas sievietes katra aiz sava gala rāva neilona zeķi, kura gan stiepās, bet neplīsa. Sapulcējušās dāmas sajūsmā par nākotnes zeķēm, kas būs izturīgas kā tērauds, sarīkoja brāzmainas ovācijas.
Čārlzam Stainam bija milzīgi nopelni neilona radīšanā, jo tieši viņš pirms 12 gadiem bija spēris izšķirīgo soli šā izgudrojuma tapšanā. 1926. gadā toreizējais ķīmijas nodaļas direktors Stains ierosināja DuPont valdei uzsākt “teorētiskās zinātnes darbu”. Ar to viņš domāja izveidot zinātnieku komandu, kas nodotos tikai jauniem atklājumiem ķīmijā, nevis mēģinātu jau zināmos atklājumus pielāgot praktisku problēmu risināšanai. Kompānijai tas sagādātu zinātnisku prestižu, labvēlīgu publicitāti un ļautu piesaistīt spējīgākos ķīmiķus.
Notika brīnums – Stains saņēma pat vairāk, nekā bija prasījis. Viņa nodaļai piešķīra 115 000 dolāru lielu budžetu, lai uzceltu jaunu laboratoriju, kam DuPont ķīmiķi ātri piešķīra palamu Šķīstības nams, un vēl 25 000 dolāru ik mēnesi 25 talantīgu ķīmiķu komandas algošanai. Stains cerēja organiskās ķīmijas lauciņā nodarbināt 15 zinātnieku, taču 1928. gada sākumā viņam bija izdevies noalgot tikai vienu ķīmiķi – 31 gadu veco Hārvarda universitātes pasniedzēju Vollesu Karotersu.
DuPont noalgo ģēniju
Volless Karoterss spožas spējas ķīmijā bija uzrādījis jau skolas laikā. Viņš aizvietoja ķīmijas pasniedzēju Tārkio koledžā Misūri štatā ASV, pirms vēl pats 1920. gadā bija ieguvis tur bakalaura diplomu. Pēc organiskās ķīmijas maģistra grāda iegūšanas Ilinoisas universitātē Karoterss mācīja ķīmiju dažādās augstskolās. Taču monotonais pasniedzēja darbs viņu ļoti garlaikoja. Kādam draugam viņš rakstīja: “Tajā ir tikpat daudz piedzīvojumu un iniciatīvas, cik varētu just uzgriežņu atslēga Forda fabrikā, kad no rīta tiek izvilkta darbam.” Karotersu saistīja tikai pētnieciskais darbs, ko diktēja viņa “īsta zinātniskā gara nepiesātināmā zinātkāre”. Tas vainagojās ar Karra stipendiju 1923.–1924. gadam, tolaik visprestižāko Ilinoisas universitātes balvu.
Kopš 1926. gada Karoterss mācīja ķīmiju Hārvarda universitātē, ko uzskatīja par augstskolu mācībspēku paradīzi, taču darbs izglītības jomā viņam nepatika. Tomēr pieņemt DuPont piedāvājumu un pamest akadēmisko vidi viņam nebija viegli psiholoģisko īpatnību dēļ. “Es ciešu no neirotiskām pārmaiņām, ko izraisa pazeminātas darbaspējas un kas šeit varētu būs mazāks traucēklis nekā tur,” savā atteikumā korporācijai paskaidroja ķīmiķis.
Par spīti atteikumam, DuPont nosūtīja pie Karotersa savu pārstāvi, kuram tomēr izdevās zinātnieku pārliecināt. Nozīme bija arī atalgojumam, jo korporācija piedāvāja divreiz lielāku algu nekā universitāte.
Turpmāko deviņu gadu laikā, ko Karoterss pavadīja DuPont, viņš kļuva par zinātnieku grupas līderi jaunajā eksperimentālajā laboratorijā Vilmingtonā Delavēras štatā ASV, kur noritēja galvenais polimēru pētnieciskais darbs. Izcilais, bet nepastāvīgais zinātnieks deva nozīmīgu ieguldījumu polimēru zinātnē.
Brīnumu mēnesis
Pirmās nedēļas Vilmingtonā 1928. gada sākumā Karotersam aizritēja pielāgojoties. Draugam viņš rakstīja: “Pagājusi jau nedēļa industriālajā verdzībā, kas nav salauzusi manu lepno garu. Nespēju noticēt, ka esmu jau pieradis pie šīm važām. Kā kādreiz nabaga bērni vērptuvēs un ogļu raktuvēs, arī es mostos pirms saullēkta un sagatavoju sev vieglas brokastis. Tad prom uz šausmīgo katorgas darbu, lai būtu tur pulksten 8, kad putni sāk dziedāt. Hārvardā nekad tā nebija. Pēc tam es nodarbinu sevi ar domāšanu, smēķēšanu, lasīšanu un sarunām līdz pulksten 17.” Būdams vispusīgs cilvēks ar daudziem talantiem un interesēm, ieskaitot mākslu, sportu, politiku un mūziku, Karoterss drīz vien ieguva daudz draugu. Viņš šķita tipisks dīvainis – ģēnijs tikai tiem, kas viņu labi nepazina.
1929. gada beigās Karotersa vadībā jau strādāja astoņi ļoti spējīgi ķīmiķi, un nākamais gads nesa lielos panākumus. Rūpnieciskās zinātnes vēsturē 1930. gada aprīlī dēvē par “brīnumu mēnesi”. Ar nedēļas atstarpi Karotersa grupas ķīmiķi radīja pirmos neoprēna un neilona šķiedras paraugus. Pirmo sintētisko gumiju – neoprēnu – ķīmiķis Arnolds Kolinss ieguva nejauši, pētot kādu ķīmisku savienojumu. 17. aprīlī laboratorijas piezīmēs viņš iegūto pirmo neoprēna paraugu aprakstīja kā “baltu, gumijai līdzīgu masu, kas atlēca atpakaļ sākotnējā formā, kad tika saspiesta, bet bija viegli pārplēšama”. Neoprēna attīstīšanu un komercializēšanu pārņēma citas DuPont nodaļas.
Un tad ķīmiķis Džūlians Hills ieguva kādu sintētisku vielu, kas viegli sadalījās šķiedrās. Tādējādi radās svarīgs atklājums – atdzesētos lokanos pavedienus varēja izstiept garus, lai veidotu ļoti stingras šķiedras. Diemžēl šīs šķiedras nederēja rūpniecības vajadzībām, jo, nonākot karstā ūdenī, pārvērtās atpakaļ lipīgā masā. Tomēr tas bija pirmais polimēra paraugs, no kura vēlāk attīstīja neilonu.
Karoterss krīt depresijā
Pēc pāris mēnešiem situācija DuPont krasi mainījās. Stainu paaugstināja amatā, bet viņa vietā nāca Elmers Boltons, kuram bija citi uzskati par zinātniskajiem pētījumiem – viņš uzsvēra to praktisko izmantojumu. Elitārā ķīmiķu grupa Šķīstības namā zaudēja savu privileģēto stāvokli.
Karoterss pameta polimēru un neilona izpēti uz vairākiem gadiem, jo šķita, ka neilona pielāgošana rūpnieciskām vajadzībām nav atrisināms uzdevums. “Ja būtu tāds līdzeklis, kāds, iespējams, ir zīdtārpiņa rīcībā, lai vienlaikus savērptu un sintezētu šo polimēru, varbūt varētu pārvarēt šo šķērsli,” viņš rakstīja. Taču šī ideja Karotersu nerosināja aktīvai darbībai.
Viņš jutās nelaimīgs, ka šis darbs viņu ved prom no zinātniskās pētniecības.
1931. gadā Karoterss ar vēl trim DuPont ķīmiķiem ievācās ārpilsētas mājā, kas kļuva pazīstama kā Viskija lauki. Viņš nebija vientuļnieks, bet depresīvais garastāvoklis bieži vien atturēja viņu no aktivitātēm, kurās piedalījās kolēģi. Draugam Karoterss rakstīja: “Šķiet, nav daudz ko pastāstīt par manu darbošanos ārpus ķīmijas. Dzīvoju laukos ar vēl trim vecpuišiem, un viņi, būdami sabiedriski, visu laiku kaut kur dodas, uzlikuši cilindrus un baltas kaklasaites, kamēr es pēc sava vecā ieraduma saīdzis sēžu mājās.” Kopš šā laika Karoterss pasāka vienmēr nēsāt līdzi pulksteņķēdei piestiprinātu ciankālija kapsulu. Viņa noskaņojums kļuva aizvien sliktāks, viņš meklēja glābiņu alkoholā. “Mans nervozums, īgnums un vilcināšanās ar katru dienu kļūst lielāka, un biežā aizraušanās ar alkoholu nedod ilgstošu uzlabojumu. 1932. gads, izskatās, man būs drūms,” viņš prognozēja gada sākumā.
Arī Karotersa personīgajā dzīvē netrūka sarežģījumu. Viņam bija mīlas sakars ar precētu sievieti Silviju Mūru, kura 1933. gadā izšķīrās no vīra. Šajā pašā laikā Karotersu satrauca vecāku finansiālās problēmas, tāpēc viņš nopirka māju Ardenā, netālu no savas laboratorijas, un ievācās tur kopā ar vecākiem. Tolaik viņam bija 37 gadi, un nav brīnums, ka drīz sākās domstarpības. Vecāki ļoti noliedzoši izturējās pret Karotersa attiecībām ar Silviju Mūru, kas jau bija oficiāla šķirtene. Gaisotne mājā bija tik saspīlēta, ka 1934. gada pavasarī vecāki atgriezās savā dzimtajā pusē.
No kāzām līdz bērēm
1934. gadā Karoterss tomēr atgriezās pie sintētiskās šķiedras problēmas. Viņš ar savu komandu tagad strādāja pie poliamīda izgudrošanas. Jaunajam polimēra veidam piemita stabilas īpašības, un tas ļāva cerēt uz sintētiskā zīda ražošanas iespējām. Taču šī ražīgā darba vidū Karoterss pēkšņi pazuda – neieradās darbā, un neviens nezināja, kur viņš ir. Zinātnieks, nespēdams vairs izturēt depresiju, bija slepeni vērsies pie kāda psihiatra Baltimorā, un tas viņu uzreiz bija ievietojis savā nelielajā psihiatriskajā klīnikā, kur Karoterss vairākus mēnešus ārstējās. Viņš spēja atgriezties darbā, tomēr atlikušajos pāris dzīves gados depresijas uzplūdi kļuva aizvien biežāki un nepanesamāki.
Drīz pēc izrakstīšanās no klīnikas, 1935. gada 28. februārī, Karoterss laboratorijā ieguva nelielu gabaliņu poliamīda 6-6, kas vēlāk tika nodēvēts par neilonu. Dučiem DuPont ķīmiķu un inženieru tika iesaistīti tālākā darbā, lai šo poliamīdu pielāgotu komerciāliem mērķiem. Nākamie gadi pagāja, risinot tūkstošiem sīku problēmu, lai sāktu tā ražošanu.
Uz brīdi šķita, ka Karotersa dzīve sāk nokārtoties. 1936. gada sākumā viņš apprecējās ar Helēnu Svītmenu, ar kuru tikās jau pāris gadu. Arī Helēna bija ķīmiķe un strādāja DuPont patentu sagatavošanas nodaļā. Drīz pēc tam Karotersu ievēlēja Nacionālajā zinātņu akadēmijā. Neraugoties uz augsto atzinību, viņš atkal krita dziļā depresijā un vasaras sākumā tika ievietots prestižā psihiatriskajā slimnīcā Filadelfijā. Pēc mēneša viņam atļāva doties ceļojumā uz Tiroles Alpiem kopā ar draugiem. Kad draugi devās atpakaļ, Karoterss palika, lai viens pats turpinātu kāpt kalnos, turklāt par savu lēmumu nevienu neinformēja, pat ne sievu. Kādu dienu septembrī viņš pēkšņi uzradās pie sava rakstāmgalda laboratorijā.
Taču Karoterss vairs nespēja nodoties darbam. Pēc sievas lūguma viņš atkal pārcēlās dzīvot uz Viskija laukiem – viņa nejutās emocionāli tik spēcīga, lai pārvarētu kopdzīves problēmas. Izšķirīgais trieciens nāca 1937. gada 8. janvārī, kad Karotersa mīļotā māsa Izobela, populāra radioraidījumu vadītāja, nomira no pneimonijas. Ķīmiķa Filadelfijas psihiatrs, ko viņš joprojām regulāri apmeklēja, kādam draugam teica, ka Karotersa gadījumā pašnāvība ir ļoti iespējams iznākums. Tā arī notika – 1937. gada 28. aprīlī izcilais ķīmiķis pielika dzīvei punktu, izdzerot citrona sulā izšķīdinātu ciankāliju. Ķīmiķis zināja, ka inde skābajā vidē iedarbosies ātrāk un efektīvāk...
Bija pagājušas trīs nedēļas, kopš reģistrēts neilona patents, un divas dienas, kopš viņam apritēja 41 gads. Viņa sieva gaidīja bērnu.
Pirmsnāves zīmīti Karoterss neatstāja, taču par viņa dzīves jēgas zudumu nevienam nebija šaubu. Pēdējos pāris gados pirms nāves Karotersu bija apsēdusi doma, ka viņš kā zinātnieks ir piedzīvojis neveiksmi. Viņš – viens no sava laika ķīmijas dižgariem un potenciālais Nobela prēmijas kandidāts! “Mans laiks ir sadalījies molekulās, kam ir abstrakta esamība, kuru var apzināties, bet nekad redzēt. Tātad teorētiski mans laiks ir izšķiests šādā nekrietnā, bezkaislīgā un iedomīgā veidā,” viņš reiz rakstīja.
Neilons iekaro tirgu
Iespējams, ja Karotersam būtu ļauti teorētiski zinātnes pētījumi bez praktiskas izmantošanas, neilons nemaz netiktu atklāts un attīstīts. Taču DuPont uzreiz uztvēra šā izgudrojuma lielo nozīmi un to, ka pirmais lielais noiets jaunajam materiālam varētu būt sieviešu zīda zeķu tirgū. Ik gadu dārgajām zeķēm tika izmantots zīds aptuveni 70 miljonu dolāru vērtībā, jo Amerikas sievietes iegādājās vidēji astoņus pārus zeķu gadā. DuPont izstrādāja intensīvo neilona ieviešanas programmu, kuras mērķis bija piecu gadu laikā neilonu no laboratorijas ieviest trikotāžas tirgū. Tā kā 30. gadu vidū vēl nebija nevienas rūpnieciski ražotas sintētiskās šķiedras, kompānijai nācās pašai izstrādāt visu ražošanas tehnoloģiju.
Pirms paziņojuma par jaunā materiāla izgudrošanu DuPont vajadzēja atrast tam piemērotu nosaukumu. Īpaša komiteja ilgi diskutēja par dažādiem variantiem. Kompānijas prezidentam Lamo Djuponam patika doma par delavēru, apspēlējot Delavēras štata nosaukumu, vai neošīnu, ko varētu tulkot kā jauno spīdumu. Citam augstākajam vadītājam Ernestam Gledingam radās ideja iemūžināt Karotersa vārdu nosaukumā wacara, pēc tam parādījās versija par noranu, jo no run angliski nozīmē neirstošs, kas gan varētu radīt problēmas, jo neilona zeķes tomēr bija irstošas. Mainīja vārdu uz nuronu, bet tas izklausījās pēc nervu tonika. Mainīja r uz l, iznāca nulons, kuram līdzīga marka jau eksistēja. Galu galā ieguva nilonu, bet angļu valodā šim vārdam iespējami trīs izrunas veidi [neilons, nīlons, nailons], tāpēc palika pie varianta neilons – nylon.
Pastāv leģenda, ka neilons izveidots no Ņujorkas abreviatūras – NY, taču tas ir mīts.
Interesanti, ka DuPont nepatentēja neilona vārdu, atstājot to publiskā īpašumā. Kompānija pret zīmoliem izturējās noliedzoši negatīvās pieredzes dēļ – 1937. gadā tā bija zaudējusi savu zīmolu celofāns.
1940. gada janvārī Delavērā darbu sāka DuPont Sīfordas rūpnīca – pirmā pilna cikla neilona ražotne. Sīfordu sāka dēvēt par pasaules neilona galvaspilsētu. Jau kopš paša sākuma tā nespēja vien apmierināt lielo pieprasījumu pēc jaunās produkcijas. Frāze “ogles, gaiss un ūdens” kļuva par neilona un zinātnes maģijas formulu. Ideja, ka zeķes varētu būt izgatavotas no šiem izejmateriāliem, daudziem šķita brīnums, tā bija jaunā alķīmija!
1940. gada maijā neilona zeķes parādījās pārdošanā visā valstī, un pieprasījums bija ārkārtīgi liels. Pārliecībā, ka neilons varētu būt pārāks par zīdu, DuPont sākotnēji neilonenes, kā tās dēvēja, pārdeva par 10% dārgāk nekā zīda zeķes. Sievietes jūsmoja par neiloneņu izturīgumu un līdzību zīdam – daži sīktirgotāji tolaik zīda zeķes pat pārdeva kā neilona zeķes!
Dāmas nespēja atturēt fakts, ka neilonenes uz kājas šķita aukstas un lipīgas. Pirmajā gadā DuPont pārdeva 64 miljonus pāru un dažos gados iekaroja vairāk nekā 30% sieviešu zeķu tirgus.
Tad ASV iesaistījās Otrajā pasaules karā un neilons pilnībā tika nodots militārajām vajadzībām, galvenokārt izpletņu, virvju, telšu, apmetņu, riepu ražošanai. Savukārt pēckara pieprasījums pēc neilona zeķēm ievērojami pārsniedza pirmskara apjomus. Deficīts pat izraisīja vairākus nepacietīgu sieviešu dumpjus pēc stundām ilgas stāvēšanas milzīgās rindās pie veikala. Kāds Sanfrancisko veikals bija spiests apturēt pārdošanu, kad to sāka šturmēt 10 000 satracinātu sieviešu pūlis. Prese par to ziņoja ar tādiem virsrakstiem kā Sievietes riskē ar dzīvību un locekļiem niknā cīņā pēc neilonenēm!.
Neilons kļuva par neapšaubāmi visienesīgāko produktu DuPont vēsturē. Kompānija veica revolūciju tekstilšķiedru jomā, un tas ļāva gūt neticami augstu peļņu. DuPont, kas tika nodibināta 1802. gadā kā šaujampulvera fabrika un pirmos simt pastāvēšanas gadus darbojās eksplozīvo vielu ražošanā, mūsdienās ir ierindojusies pasaulē lielāko ķīmijas kompāniju pirmajā trijniekā.
Zeķes ar un bez vīlēm
Neilonenes drīz pilnībā aizvietoja dārgās zīda zeķes. Ne vienas, ne otras neatgādināja zeķbikses, ko iecienījušas mūsdienu sievietes. Zeķes nosedza tikai divas trešdaļas sievietes kājas – no pēdas līdz pusei augšstilba – un ar sprādzēm tika piestiprinātas zeķturim.
Kopš radīšanas brīža neilona zeķes tikpat kā nav mainījušās. Sākumā tās bija dažādu izmēru zeķes ar vīli kājas aizmugurē, to forma bija pielāgota sievietes kājas apveidam. Laikā, kad neilonenes bija liels deficīts, sievietes nereti šo vīli uzzīmēja uz kailas kājas, radot iespaidu, ka uzvilktas modernās zeķes.
Taču 60. gados tika izstrādāta tehnoloģija, kas ļāva ražot zeķes vienā gabalā, bez sastiprinājuma vīles. Turklāt 1959. gadā DuPont izgudroja likru – sevišķi elastīgu sintētisko šķiedru, lai zeķes nevajadzētu pielāgot sievietes kājai.
Neilona zeķes bija modē līdz 60. gadiem, kad sāka parādīties supermini svārki. Diemžēl ar tik īsiem svārkiem neilonenes nebija iespējams valkāt, neriskējot atklāt zeķturus. Tāpēc tirgū drīz parādījās zeķbikses, kas guva lielu piekrišanu sieviešu vidū.
Pēdējos gados zeķes tomēr atgriežas sieviešu garderobē. Viens no iemesliem ir atklājumi par zeķbikšu nehigiēniskumu – šis cieši pieguļošais sintētiskais apģērbs rada ideālu vidi dažādām sēnīšu infekcijām. Sievietes aizvien vairāk novērtē arī smalku zeķu sievišķīgo un seksuālo valdzinājumu. Turklāt jaunie modeļi ar gumiju augšpusē atvieglo zeķu valkāšanu, jo nav nepieciešami zeķturi. Mūsdienās pieejami pat vintage zeķu modeļi ar klasisko vīli aizmugurē, savukārt attiecībā uz guļamistabas gaisotni zeķu dizaineru fantāzijai robežu nav!