Autovadītāja apliecība par 1000 eiro, ģenerāļa uzpleči par 1 miljonu, jahta par 300 miljoniem (79)

Tās visas varētu būt tikai fantastiskas summas, par kurām varētu pašausmināties, vīpsnājot par «viņu tikumiem». Tomēr ir pamats bažām, ka tas veicinās nestabilitāti pasaulē un tiešā veidā mazinās katra Latvijas iedzīvotāja labklājības līmeni. Putins būs vēl vairāk ieinteresēts uzturēt pasaules karstajos punktos nestabilitāti un spriedzi. Tas ir visefektīvākais veids, kā nodrošināt augstas naftas un gāzes cenas, kas ir galvenais Krievijas budžeta ienākumu avots. Jo augstākas cenas, jo lielākas izredzes Putinam tikt pie vajadzīgās summas un pildīt solīto. Simboliski, ka Putina Krieviju zināmā mērā uzturēs arī Latvijas iedzīvotāji.

Latvieši katru dienu sponsorē Putinu, arābu šeihus un norvēģus

Par Krievijas dabas resursiem mēs maksājam katru dienu – tiešā un netiešā veidā. Vistiešākajā veidā tie, kuri apkurē izmanto gāzi, ikdienā brauc ar automašīnām. Katru reizi pildot degvielu, cīnoties ar apkures rēķiniem, mēs maksājam nodevas arī Krievijas labklājībai. Netiešā veidā mēs par to atkal maksājam, pērkot dažādas preces – to cenā ir iekļautas transporta izmaksas, veikaliem un ražotnēm nepieciešamie energoresursi.

Protams, naftas un gāzes augstajās cenās nav ieinteresēta tikai Krievija vien. Maksājot augsto cenu par šiem resursiem, mēs nodrošinām greznu dzīvi arī Tuvo Austrumu naftas šeihiem, Norvēģijas skaisto labklājību. Tomēr Putins šobrīd ir visvairāk ieinteresēts īpaši augstās naftas un gāzes cenās.

Piecas prezidenta Putina problēmas

Pēc prezidenta vēlēšanām Krievijā ir sarakstīts neskaitāms daudzums dažādu situācijas analīžu. Šai ziņā viens no vislabākajiem materiāliem bija vācu žurnālā «Focus», to sarakstījis apskatnieks Boriss Raitšusters (Boris Reitschuster). Savā rakstā «Krievija pēc vēlēšanām: piecas prezidenta Putina problēmas» (Russland nach der Wahl: Die fünf Probleme von Präsident Wladimir Putin) viņš ļoti precīzi apskata Putina galvenās problēmas. Viena no galvenajām – akūta nepieciešamība pēc fantastiski augstām naftas cenām.

«Focus» apskatnieks raksta, ka Krievijas «nacionālajam līderim» par savu triumfu vajadzēs samaksāt ļoti dārgu cenu. Pirms vēlēšanām viņš apsolīja būtiski palielināt pensijas un algas skolotājiem un ārstiem. Tas varētu prasīt apmēram 125 miljardus eiro. Tāpat viņš apsolīja militāristiem līdz 2020. gadam investēt armijas vajadzībām līdz pat 500 miljardiem eiro.

Neviens īsti nesaprot, kur viņš plāno iegūt tādus līdzekļus. Raitšusters raksta, ka tam būtu nepieciešamas fantastiski augstas naftas cenas. Ja tas nenotiks, tad Putinam atliks tikai divas alternatīvas – ķerties klāt uzkrājumiem, aizņemties naudu vai arī atņemt naudu sev pietuvinātajiem miljardieriem un elitei – milzīgajai ierēdņu armijai. Tā esot tikai Putina pirmā problēma.

Putina «svētās govis» – oligarhi bez ožas

Vācu apskatnieks nepiemin, ka pašu krievu prese ir visai skeptiska par Putina spēju ierobežot oligarhu nevaldāmo apetīti. Pirms divpadsmit gadiem viņš solījās apkarot valsts izlaupītājus. Burtiski daži oligarhi nonāca cietumā, vēl daži bija spiesti aizmukt uz ārzemēm. Tomēr viņu vietā nāca daudzi citi, kuri ar lieku pieticību nesirgst. Pirms vēlēšanām Putins mazliet paburkšķēja, ka dažs labs bagātnieks esot, burtiskā tulkojumā, «pazaudējis krastus» jeb «pazaudējis ožu». Tādēļ esot jāievieš «luksusa nodoklis».

Latvijā visbiežāk mēdz apbrīnot Romāna Abramoviča neprātīgi dārgās jahtas. Bet viņam līdzīgo Krievijā netrūkst. Četras no divpadsmit pasaules dārgākajām jahtām pieder tieši krievu miljardieriem. Uzņēmuma «EvroHim» īpašnieka Andreja Meļņičenko superjahta greznībā pat pārspēj Abramoviča jahtu. 120 m garās neprātīgas greznības pārpildītās jahtas cena ir apmēram 300 miljoni dolāru, uzturēšanas izmaksas gadā ap 20 miljoniem dolāru, bet katra degvielas uzpildīšanas reize izmaksā pusmiljonu. Un tas ir tikai viens no daudzajiem piemēriem tam, kā šodien Krievijā dzīvo varai pietuvināti bagātnieki. Putins pēc divpadsmit valdīšanas gadiem «pēkšņi» pamanījis, ka viņi īsti nejūt mēru. Protams, šī «atklāsme» nāca tikai šā gada februārī, tieši pirms vēlēšanām. Tas liek šaubīties, ka Putins savu solījumu pildīšanai ķersies klāt pie oligarhiem. Visdrīzāk vajadzēs tērēt uzkrājumus un darīt visu, lai naftas cena būtu vēl augstāka.

Vai Putins noticējis pats savai propagandai?

Par otro būtisko Putina problēmu «Focus» apskatnieks uzskata «ielas spiedienu». No vienas puses, Putina režīms varētu nelikties ne zinis par demonstrantiem. Bet, no otras puses, sistēmā, kur viss lielākoties balstās uz spēku un bailēm, šāda uzvedība tiek uztverta kā vājuma pazīme un pēc kāda laika var sagraut režīma reputāciju. Taču palielināt represijas pret demonstrantiem arī nevar – tas var izvest ielās vēl lielākas ļaužu masas. Šobrīd Putins spiests lavierēt starp divām izvēlēm. Neviena nav pārliecinoša.

Trešā problēma ir stagnācija. Putins ir pakļāvis sev visas varas – parlamentu, valdību, tiesu varu un presi. Tas ir radījis iespaidu, ka viņš pilnībā kontrolē situāciju, valstī valda vienprātība un stabilitāte. Tomēr patiesībā tas ir iznīcinājis normālu politisko ideju konkurenci, tik nepieciešamo varu dalījumu un faktiski novedis valsti pie politiskās stagnācijas.

Ceturtā problēma ir Putina Krievijas attiecības ar Rietumiem. Sākotnēji viņš izmantoja antirietumniecisko retoriku taktisku iemeslu dēļ – lai novērstu uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Tomēr šobrīd aizvien vairāk izskatās, ka viņš pats ir noticējis savai propagandai. Aiz opozīcijas demonstrācijām viņš saskata ASV «roku», bet protestētāji, viņaprāt, esot nevis neapmierinātie pilsoņi, bet gan tautas un valsts ienaidnieki. Šāda izkropļota izpratne var novest pie dramatiskām kļūdām.

Raitšusters raksta, ka, vēl asāk vēršoties pret demonstrantiem, Putins var izprovocēt asu Rietumu reakciju. Tas var apgrūtināt dzīvi viņa paša elitei, kurai Rietumos ir ievērojamas ekonomiskās intereses. Viņiem varētu ļoti nepatikt Putina konfrontācija ar Rietumiem, kas krietni apdraudētu un sarežģītu viņu dzīves, biznesus un milzīgos ieguldījumus. Turklāt, krievu lielajam biznesam sen daudz labāk patīk drošs tiesiskums Rietumos, nekā tiesiskā patvaļa Krievijā.

Piektā Krievijas problēma esot tā pati mūžīgā korupcijas problēma. Vācu apskatnieks norāda, ka arī Putina Krievijā joprojām varot nopirkt pilnīgi visu – no valsts iestādes izziņas līdz pat ģenerāļa uzplečiem par miljonu eiro. Šādos apstākļos ir neiespējama ekonomikas un infrastruktūras modernizācija. Tā joprojām ir kritiskā stāvoklī. Tas nozīmē, ka nav lielu cerību ilgtermiņā uzlabot arī dzīves līmeni. Jau šobrīd tas nav pārāk augsts – apmēram 14% iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības robežas.

Kāpēc pa šiem gadiem visvarenie, Putina aktīvi atbalstītie valsts drošības dienesti ir izrādījušies bezspēcīgi pret korupciju - mēs varam tikai minēt. Pasaulē slavenākie un ietekmīgākie spiegu dienesti nav spējuši tikt ar galā pat ar korupcijas sērgu pašu mājās.

Kod, kurā pirkstā gribi, Putin! Mēs nojaušam, kuru izvēlēsies

Vācu «Focus» apskatnieks uzskata, ka to visu nevar mainīt bez nopietnām un patiesām reformām politikā, ekonomikā un sabiedrībā kopumā. No otras puses, šādas reformas varētu satricināt Putina sistēmas pamatus.

Latviešu valodā tas nozīmē – kod, kurā pirkstā gribi, Putin! Visdrīzākais, ka viņš izvēlēsies kost nevis savos pirkstos, bet gan mūsu. Augstās gāzes un naftas cenas varētu būt risinājums, un viņš acīmredzot centīsies to panākt. Citādi viņš zaudēs pat savu kvēlāko un patiesāko atbalstītāju balsis. Bet mums katrs apkures un degvielas rēķins, vismaz daļēji, ir sirsnīgs atbalsta sveiciens Putinam. Vienīgais, kas bojā viņa noskaņojumu, ir Eiropas mērķtiecīgā virzība uz energoneatkarību no Krievijas. Cik tālu šai ziņā ir Latvija? Cik ilgi mums būs jāsponsorē Putina «labklājības valsts»? Vai Dombrovska valdībai trijos gados ir izdevies kaut ko reāli panākt, lai mēs nebūtu tik atkarīgi no Putina pieaugošās apetītes?