Rīgas attīstības viļņi (8)

Nākamās dienas gaismā rīdzinieki ieraudzīja šausminošu ainu – «..vietā, kur vēl vakar bija stāvējuši jauki nami, cēlās villas ar grezniem dārziem, vietas, kas bija Rīgas greznums, tagad acīm pavērās kā vairāku tūkstošu cilvēku labklājības kapavieta». (Mettig C. «Am Vorabende des Befreiungskrieges»). Bez pajumtes vienā naktī palika 6882 cilvēki – piektā daļa rīdzinieku.

Grūti teikt, kā mūsdienu Rīga tiktu galā ar šādu nelaimi. Toreiz notika šādi: 1812. gada augustā pēc jau agrāk izstrādāta attīstības plāna tika nosprausts jauns ielu tīkls – tas, ko redzam tagad. Jaunu ēku celtniecība tika sākta jau augusta vidū. Decembrī bija gatavas pirmās 29 koka mājas. Rudenī valdība «piebremzēja» Rīgas atjaunošanu, lai pārstrādātu attīstības plānu. Tolaik rīdzinieki to paveica dažu mēnešu laikā, un plāns tika parakstīts 1813. gada marta sākumā. Darbi atsākās, un līdz 1813. gada beigām tika uzceltas vēl 245 ēkas. Līdz 1817. gadam Rīgas priekšpilsētas atkal bija uzceltas vismaz tādā pašā apjomā, kā pirms 1812. gada nelaimes. Pilsētnieki apmetās elegantos, smaržīgos vienstāva, divstāvu koka namos ar tā laika ērtībām; daudzi no šiem namiem bez īpaša remonta tiek izmantoti joprojām. Tātad jauns attīstības plāns un jaunas, kvalitatīvas mājvietas aptuveni 20% pilsētas iedzīvotāju piecu gadu laikā – to paveica 19. gadsimta sākuma pilsēta ar aptuveni 35 tūkstošiem iedzīvotāju, nevis mūsdienu Rīga ar 20 reižu lielāku iedzīvotāju skaitu, datoriem, celtniecības tehniku. Starp šiem 35 tūkstošiem atradās pietiekami daudz čaklu, prasmīgu un godprātīgu būvnieku, amatnieku, ierēdņu. Tas nebūt nebija Krievijas impērijas vai kāda atsevišķa izcila darboņa nopelns – tas bija rīdzinieku uzņēmības un apņēmības auglis.

Vai 21. gadsimta sākumā piecu mēnešu laikā Rīga spētu pieņemt jaunu attīstības plānu un tad, stingri sekojot šim plānam, piecu gadu laikā uzcelt kvalitatīvus dzīvojamos namus 20% pilsētnieku (tagad tie būtu 140 tūkstoši cilvēku) – tādus namus, kas bez īpaša remonta vēl 23. gadsimta sākumā izskatīsies skaisti?

Pilsēta divkāršojas

Vēlāk – 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā – Rīga pieredzēja citu izaicinājumu. Ja 1897. gadā pilsētā bija 282 tūkstoši iedzīvotāju, tad 1913. gadā – 518 tūkstoši – gandrīz divas reizes vairāk. Pirmkārt, tas liecina, ka pilsētai piemita tāda pievilcība, kas ļāva simtiem tūkstošu cilvēku atstāt viņu iepriekšējo dzīvesvietu un likt cerības uz šo pilsētu. Otrkārt, Rīga spēja eleganti tikt galā ar šo milzīgo cilvēku pieplūdumu. Šodien apbrīnojam lielisko, strauji un ļoti kvalitatīvi uzcelto infrastruktūru – elegantos ūdenstorņus un sūkņu stacijas, desmitiem skaistu skolu, krāšņās un joprojām ērtās universitāšu un slimnīcu ēkas. Rīdzinieki ik dienu redz, cik skaisti pirms 100 gadiem tika atrisināta dzīvokļu problēma – pēc individuāliem un moderniem projektiem ik gadu tapa simtiem daudzdzīvokļu namu, kas lielākoties precīzi ievēroja tikpat precīzi izstrādātos normatīvus. Tiesa, mazāk zināms ir fakts, ka Rīga strauji tuvojās mūsdienu kredītu krīzei līdzīgai situācijai – liela daļa jaunuzcelto namu īpašnieku netika galā ar kredītu maksājumiem. Skarbā veidā šo problēmu atrisināja Pirmais pasaules karš.

Jūgendstils dzima ap 1895.-1896. gadu. Faktiski vienlaikus šā stila elementi parādījās arī Rīgā, četrus piecus gadus vēlāk šeit tapa nami, kas pilnībā atbilda jaunās modes kanoniem. Bezmaz apsteidzot pārējās pasaules pilsētas, Rīga pirms Pirmā pasaules kara nonāca līdz nākamā arhitektūras stila – funkcionālisma – slieksnim. Vai mūsdienās Rīga atrodas pasaules arhitektūras tendenču priekšpostenī, ik gadu radot simtiem būvju pēc jaunākās modes?

Rūkošā galvaspilsēta

Šie piemēri apliecina, ka vēl nesenā pagātnē Rīgai piemita apbrīnojama dzīvotspēja. Karu un epidēmiju laikā pilsētas iedzīvotāju skaits strauji saruka, daudzas būves nonāca avārijas stāvoklī un gāja bojā. Taču līdz ar miera laikiem pilsēta strauji atjaunojās, tās iedzīvotāju skaits atkal pieauga.

20. gadsimta beigās ir notikusi dramatiska situācijas maiņa, un nu mums jāsaskaras ar jaunu izaicinājumu. Ir miera laiki, nav svešas varas – bet Rīgā iedzīvotāju skaits krasi samazinās. 1990. gadā pilsētā dzīvoja 909 tūkstoši iedzīvotāju, 2009. gada sākumā – vairs tikai 716 tūkstoši. Nepilnos divdesmit gados pilsēta zaudējusi vairāk nekā piekto daļu tās iedzīvotāju! Daļa pārcēlusies uz dzīvi piepilsētā, taču lielākoties iedzīvotāji no šejienes vienkārši izzūd. Acīmredzot Rīga tagad ir daudz mazāk pievilcīga dzīvei nekā, piemēram, 19. gadsimta beigās.

Maz skaistuma

Var vērot arī citu paradoksu. Agrāk Rīgā bija vērojama tendence dzīvot skaisti – šā vārda inteliģentajā nozīmē. Turīgu 18. vai 19. gadsimta rīdzinieku nami atradās skaistās vietās, tiem bija eleganti un moderni interjeri, ap namiem bija skaisti dārzi un parki. Mūsdienu rīdzinieks parasti pat nenojauš, cik skaistas un... nevajadzīgas vietas ir šajā pilsētā. Var aizbraukt uz Mazjumpravas muižiņas drupām Rumbulā – no stāvā krasta šeit paveras majestātisks skats uz plašo, bet mūsdienās diemžēl tik kluso Daugavu. Var aizbraukt un paskatīties uz skaisto Juglas ezeru no stāvās kraujas pie izdemolētās Krēgermuižiņas. Bijušo skaistumu tikai ar grūtībām var nojaust Pārdaugavas senkrasta zonā no Valdlaučiem līdz Dzegužkalnam – stāvajā krastā vietu vietām vēl saglabājušās baroka un klasicisma laikmeta muižiņas, taču no to logiem tagad redzamas vien baiga paskata noliktavas un krūmāji. 19. gadsimtā Rīgā bija attīstīta ūdensmalu plānošana, 21. gadsimtā, ja arī kādam beidzot gribas un izdodas ķerties pie šāda darba, ir burtiski jāizmēž neglīti, piedrazoti Augeja staļļi.

Rīdzinieku kļūst aizvien mazāk – būtu taču iespējas izvēlēties dzīvot pamestajās pasakaini skaistajās vietās! Taču, apbraukājot Rīgu un Pierīgu, atklājas, ka lielai daļai turīgo cilvēku mūsdienās, izrādās, nemaz nav iekšējas nepieciešamības pēc skaistuma, savukārt liela daļa no tiem, kuriem tas tomēr rūp, izvēlas jauniem namiem aizvakardienas arhitektūru.

Ja gribam izplānot, kā Rīgai nākotnē veiksmīgi attīstīties, vispirms ir jāieskatās pašiem sevī. Ir muļķīgi noteikt attīstības mērķus, ja kaut aptuveni nezinām, ko spēsim sasniegt. Ir neprāts pēc inerces turpināt «attīstību» pa vecam, ja apzināmies, ka kaut kas pašos pamatos nav tā, kā tam vajadzētu būt. Tāpēc ir svarīgi saprast – kāpēc mēs mirstam vairāk nekā dzimstam un kāpēc aizbraucam vairāk nekā atgriežamies? Kāpēc lielākajai daļai palikušo nešķiet vairs tik svarīgi dzīvot skaisti un tīri? Kāds dramatisks pavērsiens gan noticis gadsimtiem ilgajā Rīgas vēsturē, ja tagad – miera un stabilitātes laikā – lielākajā daļā Rīgas ir vērojams tāds pagrimums?