Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Cilvēkam, kura sirdsapziņa un iekšējā atbildības sajūta nav notrulināta līdz elementāra „patērētāju sabiedrības” personāža līmenim, arvien grūtāk kļūst vērot notikumus Latvijā un lielākās sabiedrības daļas grimšanu arvien dziļākā pesimismā.
Jā, krīze ir skārusi praktiski visu pasauli, bet man tomēr gribētos vairāk runāt un domāt par Latviju. Latviju – valsti, kurā mēs visi dzīvojam, kurā aug mūsu bērni un kuras izaugsme un labklājība ir bijusi visu mūsu domās un cerībās kopš neatkarības atgūšanas.
Kā mēs esam nonākuši tik tālu, ka latvieši praktiski vairs atkal nav saimnieki savā zemē? Mūsu nacionālie uzņēmumi ir iztirgoti ārzemniekiem, nozares, kuras draudēja ar konkurenci apkārtējo valstu ekonomikai, ir praktiski iznīcinātas, nu jau desmiti un pat drīzāk – simti tūkstošu latviešu ir pametuši šo valsti un dzīvo un strādā ārvalstīs, kur neizbēgami zaudē saiknes ar savu valsti, nacionālo identitāti un saviem tautiešiem. Un praktiski vienīgais, ko mēs dzirdam ikdienas ziņās, – kļūst un kļūs tikai sliktāk.
Vai viss minētais tiešām bija neizbēgamas sekas vispārējai globalizācijai? Vai tas ir jaunais un kopējais pasaules ceļš – arvien vairāk sajaukties nācijām, mentalitātēm, ticībām un pamazām kļūt par kosmopolītisko Zemi, kurā valstu robežas pastāv vairs tikai teorētiski un visu nosaka dažu lielvaru un lielvalstu intereses un ambīcijas? Varbūt tiešām tas ir loģisks „industriālās revolūcijas” noslēguma cikls un agri vai vēlu pasaule piederēs vien dažām izredzētajām milzu korporācijām jeb to īpašniekiem? Varbūt mēs tiešām esam pārāk mazi, pārāk lepni, pārāk iedomīgi un spītīgi un nevēlamies atzīt, ka viss notiekošais ir loģisks esošās civilizācijas attīstības ceļš. Bet pat ja tas tā arī ir – sirds tik ļoti, ļoti atsakās tam ticēt… Pat ja šī „dabiskā atlase” ir neapstādināms un neatgriezenisks process, brīžiem ir tik grūti pieņemt un apzināties faktu – jo ilgāk Latvija pastāv kā neatkarīga valsts, jo mazāk no tās paliek pāri. Ar prātu aptverami, bet dvēselei patiesībā ir tik skumji, raugoties uz notiekošo. Jeb tās ir tikai sentimentāla, nu jau izmirstošas domāšanas veida, skumjas un bezcerības sajūta? Var jau būt, ka vēl pēc vienas paaudzes jau visiem būs vienalga, kādā valodā runāt, kur dzīvot un kādām vērtībām ticēt. Varbūt man atliek tikai sēdēt un vērot to visu no malas un samierināties un tikai mēģināt cik necik latvietības un savas zemes mīlestības sajūtu ieaudzināt saviem bērniem? Un vai arī tas nebūs tikai lieki un traucējoši – nākotnē viņiem būs tikai grūtāk dzīvot, redzot, ka viss, kam ir ticējuši viņu vecāki un ko tie viņiem ir mēģinājuši ieaudzināt, ir kļuvis lieks un nevajadzīgs?
Šīs skumjās pārdomas nedod man mieru visus pēdējos gadus. Un vienlaikus es cenšos saprast – vai viss notiekošais ir dabisks civilizācijas attīstības process, vai tomēr to apzināti veido un stimulē tie, kam miljardu īpašumi jau ir kļuvuši tikai par skaitļiem un kuri savā varā un īpašumā vēlas saņemt visu pasauli? Ne jau kādas objektīvas vajadzības spiesti, bet gan tāpēc, ka cilvēku mantkārībai un negausībai vienkārši nav robežu un jaunu valstu „iegāde”, jaunu korporāciju veidošana un to, kas vēl mēģina pretoties, iznīcināšana ir kļuvusi par sava veida azartu un atkarību…
Mēs pēdējo divdesmit gadu laikā esam pieredzējuši n-tās valdības, iestājušies n-tās organizācijās un kļuvuši nu jau par pavisam mazu skrūvīti lielajā mehānismā. Cik apzināti Latvijas tā dēvētā „elite” uz to visu ir gājusi? Tikām vaļā no PSRS, pa taisno „iespērāmies” iekšā Eiropas Savienībā, kuras noteikumi un regulas brīžiem kļūst jau pilnīgi absurdas (es kā piemēru minēšu tikai nepieciešamību apgādāt ar rotaļlietām rukšus cūku fermās), bet kuras vienalga esam spiesti ievērot. Vai tā ir tā neatkarība un vieta šajā pasaulē par kuru sapņojām, kad kļuvām par mazu, bet tomēr – brīvu valsti? Tagad mēs esam tikai neliels piedēklis varenajā ES, kura visus šos gadus lēnām, bet neatlaidīgi virzīja Latviju turp, kur nu mēs šodien atrodamies – pilnīgā finanšu un arī reālās varas atkarībā no dažādām Eiropas finanšu iestādēm un to noteikumiem. Un NEVIENA no tām valdībām, kuras mums ir bijušas, manā uztverē nav darījusi pilnīgi NEKO, lai mēģinātu šos procesus ja ne apstādināt, tad vismaz bremzēt. Visu šo 20 gadu laikā Latvija ir lēnām un stabili izpārdota, izsaimniekota un… varbūt jau zaudēta pilnībā.
Es nespēšu dot universālus ieteikumus, kā mēģināt atgūt savu valsti, savus pilsoņus, savu pašcieņu, galu galā – es tikai mēģinu uzrunāt tos, kas vēl nav samierinājušies ar to, ka kāds mums nepārtraukti norāda, ko un kā darīt, ko un kur audzēt, ko un kā ražot. Nu vai tiešām es esmu viens no pēdējiem izmirstošajiem „mamutiem”, kam nav vienalga?! Vai tiešām gandrīz visa Latvija ir samierinājusies ar to, ka mēs atkal kļūstam par vergu un kalpu nāciju?!
Lai nebūtu tā, ka šis ir tikai kārtējais „dvēseles kliedziens”, es gribētu vērsties pie tiem, kuri nav gatavi tikai kalpot, nav gatavi pamest šo valsti, nav gatavi saviem bērniem mācīt svešas valodas un ieaudzināt svešas paražas – pavisam tuvu ir pašvaldību vēlēšanas un jau pēc gada – arī Saeimas vēlēšanas. Atveriet taču beidzot acis un sirdis un sāciet skatīties – kam jūs balsojot nododat SAVAS tiesības vadīt šo valsti un lemt tās likteni. Atmostieties taču! Nedrīkst vairs pastāvēt attieksme „man vienalga, tas jau tāpat neko nemainīs…”. Katra cilvēka balss individuāli ir sīkums, bet kopumu taču veido tieši šie sīkumi! Aptveriet beidzot, ka esat daļa no tā kopuma, ko sauc par Latviju!
N-tās reizes mēs esam kāpuši uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem – balsojuši par smukajām „lokomotīvēm”, pilnībā neskatoties, kas aiz tām stāv un pēc vēlēšanām iegūst reālo varu. Varbūt pietiks? Vismaz pašvaldību vēlēšanās taču mēs spējam izvērtēt tos cilvēkus, kuri ir partiju sarakstos? Viņi taču ir mūsu kaimiņi, vai vismaz kaimiņu kaimiņi. Paskatieties uz šo cilvēku darbiem, nevis viņu vārdiem! Pašvaldības līmenī taču mēs to spējam, vai ne? Mums jāpietiek prāta, gribas un aktivitātes nevis aiziet un automātiski atķeksēt „kaut ko” kādā sarakstā, bet pirms tam kaut nedaudz painteresēties, ko sabiedrības, cilvēku, savu kaimiņu labā ir izdarījuši tie, kuri piesaka sevi kā saimniekot spējīgos un varošos. Un ticiet man – ja visi Latvijas iedzīvotāji padomās un painteresēsies par tiem, kuri nāk un piesakās kļūt par mūsu vadītājiem un mūsu valsts un iedzīvotāju interešu pārstāvjiem, mēs tomēr varēsim sākt būvēt valsti, uz kuru vienmēr esam cerējuši… varbūt vēl nav par vēlu un mēs varam atgūt SAVU Latviju?
Es neprasu daudz un neaicinu uz milzīgām aktivitātēm. Vienkārši lūdzu ikvienu savu tautieti – padomājiet un painteresējieties par konkrētajiem cilvēkiem un tikai tad ielieciet ķeksīti pie viņu uzvārdiem vēlēšanu sarakstos. Un ja katrs no jums spers šo sīko, bet nepieciešamo solīti – tas būs pats lielākais un labākais darbs, ko šogad valsts labā varat darīt. Sāksim vērtēt katrs savā novadā un pašvaldībā un tad, dos Dievs, varbūt arī uz nākamajām Saeimas vēlēšanām sevi būs parādījuši cilvēki, kuriem var un drīkst uzticēt vadīt šo mazo, bet vēl tik sirdij tuvo valstiņu – Latviju.