Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10400249t1hdfd0.jpg)
Nemīlīgā marta novakarē stāvot pēc kaķiem smakojošā (un tā nu gan nav apsaimniekotāju vaina) un noplukušā daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā, kur notiek iedzīvotāju tikšanās ar apsaimniekotājiem, nevilšus aizdomājos un redzu kādu vīziju.
Apsaimniekotājs (šajā gadījumā SIA Kuldīgas komunālie pakalpojumi, bet pietiekami dzirdēts arī par citiem šo pienākumu veicējiem) iepriekš apzinājis, ko vēlas zināt iedzīvotāji, sagatavojis dažādus variantus siltuma ekonomijai un maksas par apkuri samazināšanai. Variantiem izstrādātas kaut vai aptuvenas tāmes, lai cilvēki uzreiz varētu zināt, ar kādu summu jārēķinās, ja radiatori jāmaina, cik izmaksā "nu ļoti dārgie" siltuma skaitītāji katrā dzīvoklī, cik – mājas siltināšana. Cik vajadzētu ņemt kredītā, par cik tādā gadījumā palielinātos apsaimniekošanas maksa, kādu pretimnākšanu izrāda (ja izrāda) pašvaldība, kādu – valsts un Eiropas Savienība. Turklāt šī konstruktīvā saruna nenotiek, sakliedzoties pāri kāpņu margām, vecākiem cilvēkiem sēžot uz betona pakāpieniem, bet pārējiem – balstot kaļķainās trepju telpas sienas. Viss norisinās kulturāli – domes lielajā zālē, jo apsaimniekotājs ir pašvaldības uzņēmums, bet iedzīvotāji – nodokļu maksātāji, kuriem rātsnama durvīm vajadzētu vienmēr būt laipni atvērtām. Un apsaimniekotājs – pašu nama iedzīvotāju izvēlēts cilvēks vai iestāde, kam visi uzticas, maksā apsaimniekošanas naudu un deleģē veikt pienākumus, lai dzīve ir komfortabla un vieg la – ir ieinteresēts, lai viņa gādībā nonākušais nams plaukst un zeļ. Apsaimniekotāji un īrnieki nestāv katrs savā frontes pusē, nav mēs un jūs, bet visi vienoti labākas dzīves vārdā. Diemžēl tā ir tikai vīzija.
Īstenībā (vismaz no malas vērojot) izskatās, ka apsaimniekotājs aizslēpjas aiz Ministru kabineta noteikumiem, aiz mazajām apsaimniekošanas maksām, par ko nekā diža padarīt nevarot, aiz citu pakalpojumu veicējiem, ar kuriem ne vienmēr izdodoties atrast kopīgu valodu. Sapulce beidzas, bet cilvēki rausta plecus: bija, nebija, kaut ko solīja, kaut ko stāstīja, bet rezultāta nekāda. Var jau vainot iedzīvotājus, kas nav pietiekami apņēmīgi, lai izvirzītu ieinteresētu mājas saimnieku no pašu vidus, var teikt, ka jābūt iniciatīvas bagātākiem, jo no malas neviens neatnāks un kalnu negāzīs. Patiesi, kāpņu telpu pēc grafika izmazgāt ir pašu spēkos, arī koplietošanas telpas nepārvērst par miskasti. Nevajag no apsaimniekotāja gaidīt, ka tas pieskrūvēs izļodzījušos krānu, lai arī neprivatizētā dzīvoklī. Bet ieteikumus un ieinteresētību, domāju, katram ir tiesības no apsaimniekotāja gaidīt.