Ko sēsi, to pļausi?

Šīs lauku tūrisma saimniecības var uzskatīt par sava veida paraugvietām, kas ieguvušas augstu valsts novērtējumu. Ir pagājuši astoņi gadi, kopš Vides un Zemkopības ministrijas rīkotā konkursa «Sējējs» paspārnē tika izveidota nominācija «Lauku tūrisms», kas divus gadus vēlāk pārtapa par «Ekotūrisma grupu». Pienācis laiks aprunāties gan ar pirmo, gan pēdējo, gan arī pārējiem šā konkursa laureātiem.

Kopā deviņas lauku tūrisma saimniecības, no kurām astoņām ir piešķirts Zaļais sertifikāts – nacionālā vides kvalitātes zīme –, un astoņas no tām ir Latvijas Lauku tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» biedres. Tās ir saimniecības, kas darbojas dabai draudzīgi nevis «uz papīra», bet gan, ikdienas dzīvē īstenojot ekotūrisma un ilgtspējīga tūrisma prasības. Kā aizritējis 2008. gads, kas jauns un labs noticis saimniecībās šogad, kādi plāni nākamajā gadā? Ko devis konkurss «Sējējs» un Zaļais sertifikāts, vai un kā saimniecības skārusi tik daudz aprunātā ekonomiskā krīze? Šos jautājumus, gadu mijai tuvojoties, īsā ekspresintervijā uzdevu lauku tūrisma mītņu saimniekiem.

Apsveicam šā gada laureāti – brīvdienu mājas «Ogrēni» saimnieci Valentīnu Gailīti. «Šogad esam izstrādājuši un viesiem piedāvājam dažādu garumu un sarežģītības pakāpju laivu maršrutus pa Ogres upi, bet nākamgad ķersimies pie velomaršrutu izstrādes. Priecē fakts, ka saimniecību apmeklējuši tūristi, kas «Ogrēnus» izvēlējušies tikai tāpēc, ka tiem ir piešķirts Zaļais sertifikāts.»

Saimniece stāsta, ka «Ogrēnus» diezgan smagi ir skārušas problēmas, kas šogad un pēdējo gadu laikā norisinājušās lopkopības nozarē. Lopkopība ir «Ogrēnu» pamatnodarbošanās, bet tūrisms – blakus nodarbošanās. Taču no radušās situācijas cieš arī saimniecības viesi, kas pirmām kārtām vēlas baudīt laukos ražoto produkciju. Saimniece piebilst, ka vēl viena lielā sāpe ir pagasta ceļu sliktais stāvoklis – tie patlaban ir grūti izbraucami vai pat neizbraucami.

Zirgu sētas «Klajumi» saimniece Ilze Stabulniece (2007. gada laureāte): «Kad uzzinājām par konkursa «Sējējs» «Ekotūrisma grupu», uzreiz neuzdrošinājāmies piedalīties. Tas bija lielisks stimuls divu gadu garumā sakārtot saimniecību un turpināt izziņu par zaļajām lietām, kuras jau esam piekopuši kopš saimniecības dzimšanas dienas. Tajā gadā jutām lielu cīņas sparu visas Latvijas mērogā un sapratām, ka saimniecībai, kas atrodas reģionā ar «nabadzīga un atpalikuša» reģiona zīmogu, ir tādas pašas iespējas kā jebkurai citai Latvijas saimniecībai. Dalība un uzvara konkursā vēl vairāk nostiprināja sajūtu par mūsu saimniecību kā neatņemamu valsts sastāvdaļu. Kur ieguldīta konkursa balva? Zirgu staļļa pamatos! Nākamgad būvēsim sienas un jumtu. Jā, tūristu skaita samazināšanos sākām izjust gada beigās. Bija arī slikta pieredze – dažas nedēļas savu namiņu bijām izīrējuši tūristiem, kam atpūta nesaistās ar «zirgu būšanām» un citu mūsu piedāvāto produktu, kā rezultātā cietām zaudējumus. Tas nostiprināja pārliecību, ka lielāka uzmanība jāpievērš saimniecības specializācijai. Tādēļ nākamgad šādiem «gulētājiem» ieteiksim doties uz vietām, kas ir atbilstoši orientētas.»

Ilze ir optimiste un 300 km lielo attālumu no Latvijas «centra», Baltkrievijas pierobežu un Daugavas loku dabas parku ar īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu uzskata nevis par trūkumu, bet pat priekšrocību, kas dod iespēju šeit nokļuvušajiem atpūsties dabiskā un cilvēka maz traucētā vidē.

Viesu mājas «Kučuru dzirnavas» saimniece Daina Medne (2006. gada laureāte): «Šogad «Kučuru dzirnavās» ir noticis daudz laba: ir pabeigts jaunais brīvdienu namiņš, kurā ieguldīti konkursa balvas līdzekļi, darboties sākušas bioloģiskās attīrīšanas iekārtas. Lai saglabātu dzirnavas un ar tām saistīto kultūrvēsturisko mantojumu, esam atjaunojuši velvēto pagrabu un papildinājuši dzirnavu muzeju. Ko plānojam? Nomainīt šīfera jumtu un izveidot tūrisma maršrutu pa filmas «Likteņa līdumnieki» filmēšanas vietām. Par problēmām runājot... Diemžēl klienti zvana mazāk. Ja kādreiz bija vairāki zvani nedēļas nogalē, tagad tikai viens. Klientu skaits varētu būt sarucis par kādiem 5%.»

Viesu nama «Laikas» saimnieks Andris Zaļkalns (2005. gada laureāts): «Dalība konkursā «Sējējs» stiprināja pārliecību, ka esam uz pareizā ceļa, darām derīgu darbu, kā arī rosināja savu domāšanu vairāk pavērst uz zaļo pusi. Domāju, ka ieguvums no Zaļā sertifikāta, kuru saņēmām šoruden, nebūs mērāms latos, bet vairāk veicinās viesu un arī mūsu zaļo domāšanu. Diemžēl viesu skaits šogad ir samazinājies, tādēļ apgrozījums ir krities par aptuveni 8-10%.»

Andris atgādina, ka «Laikas» atrodas relatīvi tālu no lielajiem autoceļiem un sliktās kvalitātes vietējās nozīmes ceļš 13 km garumā ir būtisks šķērslis tūrisma uzņēmējdarbības līdzšinējai un turpmākai attīstībai un padara to par izteikti sezonālu (vasaras) tūrisma produktu.

Viesu mājas «Zaķi» saimniece Linda Ratkevica (2004. gada laureāte): «Uzvara «Sējējā» un Zaļais sertifikāts mums noteikti deva pašapziņu, jo mēs ar vīru kā mežu darbinieki vienmēr esam centušies rīkoties dabai draudzīgi. Tādēļ balva un sertifikāts bija patīkamas dāvanas, ko saņēmām par to, ko jau līdz šim tāpat esam darījuši. Tā kā saimniecībā patērējam daudz elektrības, sertifikāts ir metode tās taupīšanai, kas jūtami atspoguļojas mūsu maciņos. Ekonomisko krīzi sākām izjust septembra beigās, kad viesu skaits samazinājās par aptuveni trešdaļu, tādēļ šobrīd esam «iesaldējuši» saimniecības tālākas attīstības projektus. Par pozitīvo: šogad mums ir izbūvēta jauna virtuve, kurā gatavojam ēdienu viesiem, un paplašināta viesību zāle.»

Brīvdienu mājas «Ezerklabi» saimnieks Kārlis Zirdziņš (arī 2004. gada laureāts): «Par konkursa «Sējējs» balvā iegūtajiem līdzekļiem iegādājamies dārza traktoru, kas vēl joprojām apsaimnieko «Ezerklabu» pļavas un veido to ainavu. Bet galvenais konkursa devums bija stimuls saimniecībā sakārtot daudzas lietas.»

Kārlis atzīst, ka ekonomiskā krīze vēl nav skārusi «Ezerklabu» saimniecību, lai gan atpūsties gribētāji zvanot un interesējoties pat desmit (!) reižu mazāk. Par laimi, saimniecībai nav paņemti kredīti, tomēr, neskatoties uz to, Kārlis domā, ka jau šogad nopietni ir jāsāk domāt par citiem ienākumu avotiem, – no tūrisma vien nākamajā gadā diezin vai varēs izdzīvot.

Lauku sētas «Indāni» saimniece Signe Ezeriņa (2003. gada laureāte): «Konkursa «Sējējs» balva bija apliecinājums tam, ka ideja, ar kuru mēs dzīvojam, ir nepieciešama vēl kādam. Fakts, ka to novērtē arī valstiskā mērogā, mums – mazam tūrisma uzņēmumam – bija īsta zvaigžņu stunda, bet balva bija stimuls darboties tālāk videi draudzīgā saimniekošanā un īstenot tūrismu, kas nebalstās uz lielas naudas pelnīšanu un masveida cilvēku apkalpošanu. Kaut arī viesu mums šogad netrūka, domāju, ka ekonomiskā lejupslīde arī pie mums būs jūtama. Taču esam nelabojami optimisti un ceram, ka vienmēr būs mieru alkstoši cilvēki, kas vēlēsies atpūsties īstos laukos.»

Brīvdienu mājas «Kažoki» saimnieks Uldis Ante (2002. gada laureāts): «Konkurss mūs padarīja ļoti populārus un sniedza lielisku reklāmu visos iespējamajos masu medijos, ko mēs nekad nebūtu varējuši paši apmaksāt. Žurnālistu interese bija tik liela, ka vienbrīd tā jau bija apnikusi. Ļoti daudzi klienti, kas joprojām ir pastāvīgie «Kažoku» viesi, iegūti tieši pēc rakstiem presē. Konkursa balvā iegūtos līdzekļus ieguldījām ēkas rekonstrukcijas darbos.»

Uldis stāsta, ka, pēc viņa aprēķiniem, klientu skaits šogad ir krities par aptuveni 20-25% un kā ārkārtīgi nozīmīgu problēmu atzīst birokrātijas «valgus» – nevajadzīgas formalitātes, «papīrus» un daudzās inspekcijas, kas burtiski vajā mazos Latvijas uzņēmējus, paņem to pēdējos spēkus un laiku. Saimniecībā labprāt piedāvātu viesiem pašgatavotu ēdienu, taču normatīvajos aktos definētās prasības viņš atzīst par neizpildāmām. Bet ko vēlas klients? Protams, paēst garšīgu lauku ēdienu...

Lauku sētas «Lūķi» saimniece Envija Indāne (2001. gada laureāte): «Pateicoties konkursa balvai, salabojām saimniecības ēkas jumtu, bet konkurss daudz ko deva arī savam pašnovērtējumam. Gadu mijā «Lūķos» jau trīs gadus pēc kārtas apmetas mūsu pašu Ziemassvētku vecītis, kuram šajā laikā tiek atvēlēta un sagatavota visa «Lūķu» sēta. Arī šogad viņš gaidīs mazos viesus. Jā, arī mums ekonomiskā krīze un citas problēmas nav gājušas secen, taču saglabāju optimismu. Ko tiešām ļoti vēlētos? Lai ceļi tiek savesti kārtībā. Tie apgrūtina gan pašu, gan viesu nokļūšanu šajā Kurzemes lauku sētā!»

Jā, tā saka vieni no labākajiem. Šo uzņēmīgo cilvēku teiktajā vajadzētu ieklausīties gan pašvaldībām, gan valsts pārvaldes institūcijām – gan tām, kuras izstrādā, gan tām, kuras ievieš dažādus lēmumus dzīvē. Un sadzirdēt viņus un viņiem līdzīgos, ja nu ikdienas sarunās un dažādos dokumentos joprojām grasāmies izmantot tādas frāzes kā «ilgtspējīga attīstība», «reģionu līdzsvarota attīstība», «uzņēmējdarbības veicināšana», «bioloģiskā produkcija», «valsts tēls» utt.

Vairāk par rakstā minētajām lauku tūrisma mītnēm varat uzzināt Latvijas Lauku tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» mājaslapā http://www.celotajs.lv.