Trampa-Putina šovs lētticīgām dvēselēm

Ilustratīvs attēls

FOTO: AFP

Lai gan 16. jūlijā Helsinkos aizvadītais Trampa-Putina samits ir uzskatāms par vienu no ievērojamākajiem šīs vasaras ārpolitikas notikumiem, notikuma galarezultātus nevar uzskatīt par vērā ņemamiem.

Kā teikts kopīgajā preses paziņojumā, Tramps un Putins apsprieduši plašu jautājumu klāstu – no kodolieroču neizplatīšanas jautājumiem līdz pat ASV-Krievijas ekonomiskajām attiecībām, taču nonākuši tikai pie slēdziena izveidot atsevišķas darba grupas, pārskatīt aktuālos bruņojuma kontroles līgumus un turpināt sadarbību konfliktu noregulēšanā Ukrainā un Tuvajos Austrumos.

Minētie rezultāti liek domāt, ka, gluži kā Trampa tikšanās ar Ziemeļkorejas līderi, arī šis samits bija mērķēts galvenokārt uz vietējo auditoriju gan ASV, gan Krievijā.

Jau pirms samita sākuma bija skaidrs, ka no Trampa un Putina tikšanās rezultātus, kuri varētu būtiski mainīt pasaules politisko kārtību, gaidīt nevar. Lai gan Kremļa saimnieks jau sen bija runājis par nepieciešamību ASV vairāk respektēt augošo pasaules lielvaru intereses (par kādu Putins uzskata arī Krieviju), Maskava izprot ASV kongresa noteiktos ierobežojumus Trampam un saprot, ka būtisku pretimnākšanu tās interesējošos jautājumos (Ukraina, Baltija, Austrumeiropa, Kaukāzs un Sīrija) no politiķa nepanāks. Šā iemesla dēļ sarunas fokusējās uz jautājumiem, kuros saduras mazāk abu pušu pretrunu – kodolieroči, masu iznīcināšanas ieroči, ekonomiskā sadarbība un cīņa pret starptautisko terorismu.

Lai gan, pamatojoties uz preses relīzē sniegto informāciju, puses apmainījušās arī ar viedokļiem par Ukrainu, Sīriju un Irānas lomu Tuvo Austrumu reģionā, vienošanās tika panākta tikai par aktīva dialoga uzturēšanu bez praktiskiem soļiem. Piemēram, Ukrainas gadījumā abas puses pauda atkārtotu uzticību Minskas vienošanās ievērošanai un Ukrainas valdības veiktajām reformām par valsts austrumu teritoriju decentralizāciju. Vienlaikus Putins arī norādījis, ka Donalds Tramps varētu darīt vairāk, lai reformas noritētu vēl straujāk. Netika pieminēts nedz aktuālais jautājums par Krimas pussalas okupāciju un aneksiju (kuru Krievija uzskata par neatņemamu savas teritorijas daļu), nedz arī par Krievijas atbalstīto separātistu klātbūtni Austrumukrainā. Tāpat netika skarti jautājumi par Krievijas interesēm citās Austrumeiropas valstīs (piem., Moldova) un Kaukāzā (Gruzija) un arī Krievijai ļoti jūtīgais jautājums par NATO militāro klātbūtni Baltijas valstīs.

Tāpat arī Sīrijas gadījumā abas puses vienojās tikai par nepieciešamību Krievijas atbalstītajiem Bašara Al Asada spēkiem atturēties no tuvošanās Izraēlas kontrolētajām Golānas augstienēm valsts dienvidos, kuru tuvumā Sīrijas valdības atbalstītie spēki pašlaik ir sākuši aktīvu militāru ofensīvu. Ņemot vērā ASV galvenā sabiedrotā - Izraēlas izteiktās bažas par savu robežu drošību un riskus, ka Irānas atbalstītie grupējumi var uzbrukt valsts lielākajām ziemeļu pilsētām, minētā vienošanās bija jāpanāk nekavējoties. Saistībā ar paziņojumiem par tās sabiedrotās – Irānas darbībām Sīrijā un citur Tuvo Austrumu reģionā Putins gan bija izvairīgs un paziņoja tikai Krievijas pozīciju saistībā ar ASV lēmumu izstāties no «kodolvienošanās» - vienošanās ir bijusi jāsaglabā, jo tā attur Irānu no sava kodolarsenāla vairošanas. Vienlaikus gan Tramps, gan Putins piekrita, ka ir jāsaglabā aktīvi komunikācijas kanāli starp abu valstu militārajiem spēkiem, kuri ļāva novērst eskalāciju Trampa veikto gaisa triecienu Sīrijai laikā.

Teātris uz starptautiskās skatuves

Starptautiskā politika vienmēr ir bijusi sava veida teātris, kuras aktieri ir valstis ar to vadītājiem un skatītāji ir šo valstu iedzīvotāji. Taču šķiet, ka pēdējos gados ir izvirzījusies tendence, kuras ietvaros politikas pamatfunkcija – īstenot valsts pārvaldību un nodrošināt valsts labklājību tiek aizbīdīta otrajā plānā.

Par valstu vadītāju pamatfunkciju daudz vairāk nekā agrāk tiek izvirzīta šova izveidošana sabiedrībām apmaiņā pret sniegtām balsīm. Politiskie piedāvājumi un politiskās programmas zaudē savu nozīmīgumu kā vadlīnija politiķa novērtēšanai, un tās aizstāj vērtējums par sniegto izklaidi.

Šāda mēroga tikšanās ir efektīvs instruments, kā sniegt cilvēkiem ko grandiozu un apbrīnošanas vērtu, kas radītu dažādāko emociju buķeti un līdz ar to piesaistītu uzmanību.

Šo modeli var attiecināt arī uz vakardien notikušo Trampa un Putina tikšanos, kura saistīja visas pasaules (īpaši Baltijas un Austrumeiropas) valstu uzmanību.

Ļoti iespējams, ka abi politiķi jau sākotnēji saprata, ka ne jau tikšanās saturs un panāktie lēmumi būs sausais atlikums viņu abu karjerā, bet gan pasākumam piesaistītā uzmanība un grandiozitāte.

Pie tam minētais pasākums var tikt ļoti veiksmīgi pielāgots labvēlīgas sabiedriskās domas veidošanai gan par Trampu, gan par Putinu.

Ņemot vērā Putina jau ilgstošo uzstādījumu par nepieciešamību ASV respektēt tās intereses pasaulē un veidot ar Krieviju dialogu, tikšanās notikšanas fakts pats par sevi ļauj Putinam jau atkal pozicionēties kā politiķim, kura darbības vienmēr nesīs vēlamo rezultātu. Tāpat tas kalpo par pierādījumu Putina paustajam viedoklim, ka ASV vara nav neievainojama un Krievija atgūs pēc PSRS sabrukšanas zaudēto cieņu. Savukārt Donalds Tramps ar tikšanos parāda, ka viņš par spīti savām izdarībām tomēr ir racionāls politiķis, kurš nav gatavs ignorēt vienu no spēcīgākajām pasaules lielvalstīm globālo problēmu risināšanā. Šis uzstādījums viņu nostāda arī veiksmīgā kontrastā ar viņa priekšgājēju Baraku Obamu, kurš izvēlējās pret Krieviju īstenot konfrontējošu (lai gan samērā saudzīgu) ārpolitiku.

Jāņem arī vērā, ka gan Tramps, gan Putins ar tikšanās palīdzību var veiksmīgi novērst uzmanību no problēmām ASV un Krievijas iekšienē.

Par spīti Krievijas ekonomikas atveseļošanās pazīmēm un naftas, kā arī gāzes cenu kāpumam pasaules tirgos (Krievijas ekonomika ir pārsvarā atkarīga no šo resursu eksporta), ekonomiskā izaugsme saglabājas samērā neliela (2% robežās). Tāpat valsts iedzīvotāji vēl arvien ir spiesti ikdienā saskarties ar augstiem korupcijas līmeņiem, kas mazina uzticību valdošajai varai. Pie tam, sekojot Krievijā pieņemtajam likumam par valsts noteiktās pensionēšanās vecuma pacelšanu, Vladimirs Putins arī nesen piedzīvoja līdz šim savas nesatricināmās popularitātes nelielu kritumu. Noturot tikšanos ar Putinu, priekšplānā izvirzās jau minētie vēstījumi par Putina ārpolitisko izlēmību. Savukārt Donalds Tramps saskaras ar milzīgu spiedienu saistībā ar viņa samērā drosmīgajiem un plaši kritizētajiem lēmumiem migrācijas, vides, tirdzniecības un citās jomās.

Līdz ar to politiķis būs ieinteresēts izmantot katru iespēju, lai nostiprinātu savu līdzīgi domājošo atbalstītāju loku.

Neskatoties uz minētajiem argumentiem, nedrīkst noliegt, ka tikšanās kalpo arī praktisku ieguvumu panākšanai. Tā ir iekustinājusi ilgstošo ledu ASV un Krievijas attiecībās un izveidojusi zināmu platformu attiecību normalizācijai, no kuras zināmā mērā var iegūt arī Baltijas valstis.

Tomēr līdz konkrētu rezultātu materializācijai gan Krievijas, gan ASV pilsoņi turpinās apspriest politiķu savstarpējās attiecības, šlipšu krāsu, Somijas prezidenta pils elegantās telpas un Vladimira Putina spēju šādu tikšanos panākt.

Uz augšu