Apzināties patieso vērtību

Publiskajā telpā informācija par Rīgas kultūras un mākslas vērtībām kristīgās kultūras aspektā ir minimāla, pat ja ne iztrūkstoša, kas šķiet visnotaļ mulsinoši, ņemot vērā, ka, piemēram, Vecrīgas arhitektūras, vizuālās un lietišķās mākslas pērles ir tieši kristīgās kultūras produkts. Tamdēļ Neatkarīgā uz sarunu aicināja Austru Avotiņu – mākslas zinātnieci, kā arī Kristīgās kultūras atbalsta biedrības dibinātāju, lai izvaicātu par šo fenomenu.

– Kas ir Kristīgās kultūras atbalsta biedrība?

– Organizācija tika dibināta, lai realizētu mērķtiecīgu, kompaktas idejas iedvesmotu darbību, kas vislabāk tiek izteikta biedrības nosaukumā. Viens no darbības mērķiem ir popularizēt Rīgas unikālo sakrālo arhitektūru un, galvenais, padarīt to pieejamu plašai publikai ne tikai vizuāli, bet arī informatīvi. Kā impulss senas idejas materializācijai kalpoja vēlme aktualizēt Sv. Pētera baznīcas eksistenci pilsētas dzīvē, jo pilsēta nav tikai tūrismam nepieciešama materiāla substance.

– Kristīgā kultūra ir visnotaļ plašs formulējums. Kādas būs plānotās aktivitātes?

– Biedrības nosaukumā, protams, nevar ielikt savas šaurās vēlmes. To var ielikt darbības programmā, un šajā kontekstā sašaurinājums akcentē reformācijas laiku, tā nozīmi un visu, kas ar to saistīts – gan mākslas darbus, gan avotus, gan izstādes, kas būtu balstītas šajos materiālos. Latvijas kultūras vēsturē reformācijai ir ārkārtīgi liela nozīme, jo tieši ar to sākās cits laikmets mūsu izglītības un tautas vēsturē gan valodas, gan rakstības attīstības, gan arī citās ziņās. Taču Rīgas apmeklētājiem, tūristiem arī studentiem faktiski nav nevienas vietas, kurā varētu saņemt uzskatāmu, profesionālu informāciju par Rīgu kā reformācijas pilsētu.

Ir iecere veidot izstādi par Sv. Pētera baznīcas draudzes vēsturi, kas notiktu sadarbībā ar Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu fondu. Sv. Pētera baznīcas draudzes vēsture vispār nav apzināta, lai gan tā bija lielākā, bagātākā, varenākā Rīgas pilsētnieku draudze. Sv. Pētera baznīcas bagātība ir kristīgās kultūras mantojums, un tas netiek pietiekami uzskatāmi eksponēts.

Būtu arī jānodrošina apjomīgas vēsturiskas un profesionālas informācijas pieejamība gan drukātā, gan elektroniskā formātā un regulāras publikācijas un informācija par notikumiem Dievnamā – ne tikai koncertu sakarā. Faktiski sava veida paraugs ir tas, kas tagad notiek Doma baznīcā, jo tās aktivizācija un pieejamība ir pieaugusi vairākkārt.

– Kas Sv. Pētera baznīcu padara īpašu un atšķirīgu no citām sakrālajām celtnēm Latvijā?

– Sv. Pētera baznīca ir gan īpaša, gan atšķirīga, jo, pirmkārt, tā ar savu 124 m augsto torni ir atskaites punkts gan augstumam, gan attālumam – narteksā ir zīme, no kuras tiek skaitīti kilometri uz visām debespusēm. Tā ir ķieģeļu gotikas bazilika un neatņemama Rīgas vēstures un arhitektūras sastāvdaļa. Kā dzīvā enciklopēdijā tur apvienojas labākās Ziemeļeiropas ķieģeļu gotikas un baroka mākslas tradīcijas. Rietumu daļā ir saglabājies 13. gadsimta mūrējums, austrumu daļa ir izcils 14. un 15. gadsimta mijas gotikas paraugs, cita tāda mums vispār nav, bet atturīgi barokālajā fasādē katru garāmgājēju sveicina Sv. Pētera un Sv. Pāvila skulptūras gluži kā Romā pie Sv. Pētera katedrāles. Sv. Pēteris ir mūsu pilsētas kristiešu sargs un simbols, viņam par godu arī ir gaiļi Rīgas baznīcas torņos. Baltijas mērogā šīs celtnes arhitektūra ir atšķirīga ar savu plašo telpu aiz altāra – piecu kapelu poligonālo vainagu un eju, kas, arhitektūras terminoloģijā runājot, tiek saukta par deambulatoriju. Tā ir liecība Dievnama nozīmei kristīgajā pasaulē. Tradīcija nāk no Francijas viduslaikiem, kad tādas ejas tika izbūvētas svarīgākajām un lielākajām baznīcām, lai jebkurš svētceļnieks varētu uzturēties Dievnamā un, netraucējot citus, nodotos lūgšanām. Baznīca ir daudzu paaudžu radošās domas iemiesojums, kā reiz teicis Andrejs Holcmanis. Runa nav tikai par viduslaikiem, bet arī par 20. gs. otrās puses arhitektiem, restaurētājiem un amatniekiem, kas tur strādājuši laikā no 1954. gada...

– Kāda ir Sv. Pētera baznīcas kultūrvēsturiskā vērtība šodien?

– Mūsdienu kultūrvēsturiskā vērtība šai celtnei var būt tikai un vienīgi kā unikālam Dievnamam. Bet vērtību arvien veido vairākas pozīcijas, tā veidojas no materiālās un garīgās substances un ne vienmēr ir precīzi aprēķināma. Šajā gadījumā Sv. Pētera baznīcas vērtība pieaug tieši proporcionāli mūsu spējai saglabāt un izcelt iepriekš minēto materiālo aspektu, kas savulaik bija novērtēta kā Vissavienības nozīmes piemineklis, bet tagad jau arī kā visas pasaules vērtība UNESCO aizsardzībā.

– Kā tādā gadījumā ir radusies mulsinošā situācija starp Rīgas domi (RD) un Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB) par Dievnama atdošanu tā draudzei?

– Man grūti izskaidrot, kāpēc tā ir radusies, bet tas šķiet noticis ļoti organiski, atbilstoši tam, kā astoņdesmito gadu sākumā Sv. Pētera baznīca tika restaurēta, atklāta un tur tika ierīkots Arhitektūras propagandas muzejs, izstāžu zāle un arī tornis Rīgas panorāmas vērošanai. Pēc neatkarības atgūšanas izveidojusies divvaldība. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Sv. Pētera baznīcai ir tāds pats statuss kā Jura baznīcai, kurā draudze nav bijusi kopš reformācijas laikiem, un tādēļ tā var palikt muzeja statusā. Šajā gadījumā draudze ir, un ir arī arhīvā saglabājušies dokumenti no 1940. gada, kas uzrāda Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumtiesības uz šo celtni.

– Viens no RD argumentiem ir, ka rīdzinieku interesēs ir atstāt baznīcu pilsētai, tiesa, nekādas socioloģiskas aptaujas veiktas nav. No otras puses, daudzi rīdzinieki, kas nav ticīgie, varētu būt neapmierināti, ka no viņu nodokļiem tiek uzturēts Dievnams.

– Komplicēts jautājums. Viens līmenis neapšaubāmi ir par to, ka dzīvs un darbīgs Dievnams vienmēr atvērts tūristiem un tie tūristi, kas iet Dievnamā, ir tikai priecīgi redzēt, ka tajā ir draudze. Svarīgs ir jautājums par Dievnamu kā izstāžu apmeklējumu vietu. Es negribu aizvainot nevienu mākslinieku un saprotu, ka daļa sāpīgi uztver to, ka varētu tikt zaudēta vēl viena izstāžu zāle – bet šim mērķim baznīca nav piemērota. Protams, ka lielākā daļa tūristu, apmeklējot Parīzi, iet uz Dievmātes katedrāli kā uz izstāžu zāli, bet tomēr nemeklē tur modernās glezniecības ekspozīcijas. Tādēļ mums būtu jāeksponē tas, kas un kādēļ ir ārkārtīgi svarīgs Rīgai, tās vēsturei un šajā konkrētajā gadījumā – Sv. Pētera baznīcai.

Rīdzinieku viedoklis un intereses man nav zināmas, bet es domāju, ja kāds mēģinātu tās noskaidrot, atbildes varētu būt, tēlaini izsakoties, kā slikti organizētā eksāmenā – visi godprātīgi vēlētos atbildēt uz jautājumu, īsti neizprotot tā saturu. Jo te ir būtiski tieši tas, ka Dievnams kļūs pieejamāks.

– Kā izglītot cilvēkus, lai brīdī, kad kāds gribēs uzzināt viņu domas, tiem tiešām būtu savs pamatots viedoklis?

– Šo situāciju varētu vērst par labu, atsaucoties uz Jāņa un Doma baznīcām. Neesmu nedz dzirdējusi, nedz arī domāju, ka ir kādas īpašas pretenzijas pret Jāņa vai Doma baznīcu pieejamību un izmantojamību. Rīdzinieki, šķiet, ir ļoti apmierināti, ka tur katru otro vakaru kaut kas notiek un viss ir vaļā, apskatāms.

– Ir kāds spēcīgs arguments par labu Sv. Pētera baznīcas atstāšanai RD aizgādībā, proti, ka LELB finansiāli nevar atļauties uzturēt tik lielu ēku, īpaši ņemot vērā, ka ir nepieciešami papildu līdzekļi adekvātai šā unikālā objekta restaurācijai.

– Mums ir jābūt priecīgiem, ka 80. gados Maskavai atradās līdzekļi un viss tika puslīdz sakārtots – jumts netek un tornis stāv brīnišķīgi. Es zinu, ka tajā ir bijis ļoti daudz personīgo iniciatīvu. Sv. Pētera baznīca ir vēsturiska liecība daudzām senām organizācijām visā pasaulē, piemēram, Melngalvju brālībai, tāpēc darbības piemēru šeit ir ļoti daudz. Mēs ar studentiem tikko bijām Tartu Jāņa Kristītāja baznīcā, kas arī ir iespaidīga ķieģeļu gotika, un tā tiek soli pa solim restaurēta. Tāda objekta restaurācija ir pakāpenisks un kolektīvs darbs, un es nešaubos, ka šajā ziņā būtu iespējama sadarbība ar Rīgas pilsētu. Protams, LELB vienpersoniski, nevienam neko nestāstot ne Eiropā, ne Rīgā, ne valdībā, ne Finanšu ministrijā, Rīgas centrā neko nerestaurēs. Es domāju, ka process varētu būt kopīgu uzdevumu veikums, kas atbilstoši UNESCO nostādnēm ir pašsaprotami.

– Kādu jūs redzat Sv. Pētera baznīcas nākotni ideālā variantā?

– Jebkurā darbībā jābūt nesasniedzamiem ideāliem, bet, ja runājam par reāliem mērķiem, tad pirmām kārtām vajadzētu panākt, ka Sv. Pētera baznīca tiktu prezentēta kā absolūti kompakts Dievnams un pamazām atkal kļūtu par rīdzinieku lepnumu. Svarīgi būtu, lai tajā nav dalīta apmeklējuma iespēja un apskates struktūra. Pamatojoties uz baznīcas vēsturi un arhitektūru, ir ļoti būtiski, lai to būtu iespējams apskatīt un baudīt visu kompakti – kā vizuāli aicinošu, informatīvi bagātu un jebkuram pieejamu Dievnamu. Sānu ejām ir jābūt atvērtām ikdienas svētceļniekiem, jābūt absolūti brīvai pieejamībai.