Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kažokzvēri jāmedī tad, kad to āda ir nogatavojusies. Par gatavu uzskata ziemas apmatojumu, jo aukstumā āda ir nostiprinājusies, kļuvusi biezāka, taukaināka, iekrāsojusies gaiši dzeltenīga vai balta. Ja dzīvnieku nomedī par agru, tā kažoks vēl nav sasniedzis sugai raksturīgās īpašības.
– Turklāt negatavai ādai taukaudu slānis ir daudz nevienmērīgāks. To pēc nodīrāšanas var labi redzēt, sevišķi muguras daļā ādas jēlā puse ir tumši pelēka vai zilgana, – stāsta Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš.
Ja nav vēlēšanās apgūt ģērēšanu kā mājamatniecības veidu, galvenos ādas apstrādes darbus labāk uzticēt profesionāļiem. Latvijā ir vairākas ģērētavas, taču ne visas strādā vienlīdz kvalitatīvi. Medību trofeju saglabāšanai pietiek ar vienkāršāku apstrādi. Ja ādu paredzēts izmantot apģērba izgatavošanai, vērts izvēlēties dārgāku un profesionālāku ģērētavu.
– Pirms nogādāšanas ģērētavā kažokādas pareizi jāsagatavo, citādi, pat teicami izģērētas, tās nebūs kvalitatīvas, – uzsver pieredzējušais medību speciālists. Sevišķi siltā laikā (virs 0 °C) pēc nomedīšanas beigto dzīvnieku nevajadzētu turēt uz zemes ilgāk par pāris stundām. Zvērs parasti siltumu saglabā vēl ilgi pēc nāves. Ja dzīvnieks ir liels un tā apmatojums biezs (piemēram, lūsim), atdzišana istabas temperatūrā var ilgt pat diennakti. Šajā laikā, guļot uz vieniem sāniem, asinis satek uz vienu pusi, kur āda matu sakņu stiprinājuma vietās sāk bojāties, un apmatojums vēlāk izkrīt.
Lai no tā izvairītos, nomedīto dzīvnieku siltā laikā vajadzētu nekavējoties nodīrāt. Ja dīrāšanu (ādas novilkšanu) tomēr plāno atlikt uz vēlāku laiku, dzīvnieku ieteicams novietot pēc iespējas vēsākā vietā un pakārt tādā stāvoklī, lai šāviena brūce, pa kuru var turpināt iztecēt asinis, atrastos vai nu pašā augšā, vai lejā.
Dīrājot jācenšas pēc iespējas mazāk savainot ādu, kā arī neatstāt klāt taukus un gaļas gabalus. Mazāk gadās iegriezt, ja dzīvnieku apstrādā ar labi uzasinātu nazi, kam ir noapaļots gals. Nedrīkst dīrāt, griežot pārāk cieši gar ādas iekšpusi, citādi tiks skartas zemādas muskuļotajā daļā augošās garo akotu matu saknītes (dzīvnieka āda sastāv no vairākiem slāņiem; dziļākajā slānī stiprinās ādas matiņi), tādējādi apmatojums ģērēšanas procesā izkritīs. Labāk atstāt nelielu (0,5 – 1 mm biezumā) zemādas muskuļu slānīti, nekā nodīrāt pārāk cieši, līdz ir atsedzies ādas vidējais slānis. Dažiem dzīvniekiem iespējams ādu novilkt, to vienkārši spēcīgi, bet uzmanīgi stiepjot un tikai nedaudz piepalīdzot ar nazi tai atdalīties uz ekstremitātēm un galvas.
Ja apstrādes laikā tomēr gadās ādu apskādēt, iegriezumus vēlams aizšūt no jēlās puses ar stingru linu vai kokvilnas diegu. Ja to neizdarīs, ģērētavā kasīšanas un slīpēšanas procesā, iespējams, mazo iegriezumu vietā izplīsīs lieli caurumi.
Iepriekš izkaltē
Īslaicīgai uzglabāšanai nodīrātu ādu var turēt iesālītu. Sāli uzkaisa jēlajā pusē apmēram 2 – 3 mm biezā slānī, pēc tam ādas jēlo pusi saloka uz iekšu tā, lai nesasmērētos apmatojums, un ādu sarullē. Šādi sagatavotu ādu vēlams nogādāt ģērētavā dažu dienu laikā. Ja to glabās ilgāk, ātri vien var sākties pūšanas procesi, jo sāls reti kad ideāli iesūcas visā ādas biezumā.
Drošāk tomēr ir ādu izkaltēt istabas temperatūrā (nedrīkst novietot sildierīču tuvumā, citādi tā žūs nevienmērīgi). Plakani nodīrātas ādas (nogriezta līdzīgi kā atpogāts mētelītis) ar apmatojumu uz iekšpusi ar naglām piesit pie finiera plāksnes, koka dēļiem vai arī piestiprina pie rāmja un žāvē no jēlās puses. Ja āda ir nodīrāta apaļi, kā zeķe (šādi parasti apstrādā zaķus, ūdeles, caunas), to ar apmatojumu uz iekšu uzmauc vai nu uz speciāli izgatavotas spīles, vai arī apaļa cilindra tā, lai būtu nostiepta un varētu vienmērīgi izžūt no visām pusēm. Kaltēšanas laikā ādu ik pēc dažām dienām der pagrozīt, lai tā žūst no visām pusēm vienmērīgi. Izkaltētu, neģērētu ādu mājas apstākļos +10...+20 °C temperatūrā var saglabāt apmēram pusgadu. Ja tur ilgāk, jāraugās, lai ādu nesāk apciemot kodes.
Ķīmiskā apstrāde – bīstama videi
Ir cilvēki, kuri iecienījuši dabisko kažokādu, savukārt citi ir sintētisko kažokādu piekritēji. Slikti dzīvnieku pazinēji kvalitatīvi izgatavotu mākslīgo kažokādu pat neatšķirtu no dabiskās, ja vien dažkārt ražotāji to nenokrāsotu spilgtā krāsā – zaļu, sarkanu. Tiesa, pēdējos gados, sekojot modes tendencēm vai arī slēpjot apmatojuma defektus, arī dabisko ādu ražotāji sākuši savus izstrādājumus krāsot nedabīgi košās krāsās, tādējādi mazāk piesaistot dzīvnieku aizstāvju uzmanību.
– Starp dabisko un mākslīgo kažokādu atbalstītājiem joprojām pastāv neatrisināms strīds. Viens no argumentiem ir jautājums par sintētisko apģērbu ražošanas it kā negatīvo ietekmi uz vidi. Patiesībā tieši ķīmiskā dabisko ādu ģērēšana tradicionālā veidā ir viens no bīstamākajiem rūpniecības veidiem – atšķirībā no sintētisko kažokādu ražošanas tā rada vēl lielāku piesārņojumu. Ūdenī nonāk videi kaitīgie smagie metāli, hroms, alumīnija sāls. Lai samazinātu piesārņojumu, mūsdienās abu veidu ražotāji pārgājuši uz noslēgta cikla ieviešanu, proti – vienreiz izmantotu ūdeni attīra un atkārtoti izmanto procesā, – skaidro J. Ozoliņš. – Turklāt jaunākās tehnoloģijas paredz dabiskās ādas apstrādāt nevis ķīmiskos, bet drīzāk fizikālos procesos, proti – ar ultraskaņas palīdzību.
Kur ģērē?
- Kažokādu ģērētavā SIA "Ervīna" (Rīgā, Ādmiņu ielā 4) meža dzīvnieku ādas gan ģērē, gan krāso. Izmaksas, piemēram, bebrādas apstrādei ir 7 – 12 lati.
- Z/s "Vanagi" (Rīgas rajona Baldonē) bebra ādas pirmapstrāde izmaksā apmēram 4 latus.
- Meža zvēru ādu pirmapstrādi (izņemot krāsošanu) veic SIA "Nākotnes Ādminis" (Jelgavas rajona Glūdas pagastā).
***
UZZIŅA
Kopš 1997. gada vairāku sugu dzīvniekus aizliegts tirgot un izvest ārpus Latvijas robežām. Bez speciālām atļaujām (tās izdod Dabas aizsardzības pārvalde) no Latvijas nedrīkst izvest jebkādā veidā apstrādātas ūdru, lūšu un vilku ādas vai pašus dzīvniekus. Arī īpaši neaizsargātiem dzīvniekiem nepieciešama trofeju izvešanas atļauja. To var saņemt Valsts meža dienesta reģionālajās vienībās (virsmežniecībās) atbilstoši vietai, kurā dzīvnieks nomedīts.