Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Guntai jau 25 gadus ir romāns ar precētu vīrieti. Viņa ir šā cilvēka mīļotā sieviete. Precēta vīra mīļota! Tas ir par viņu desmit gadus vecākais Māris. Viņiem ir kopīga meita – 13 gadus vecā Katrīna.
Māra "nelegālā ģimene" un legālā – sieva Rūta un nu jau pieaugušais dēls Jānis – mīt vienā pilsētā. Abas viņa sievietes pazīst viena otru, kādreiz bijušas ļoti labas paziņas, tagad jau daudzus gadus nesveicinās, iet garām viena otrai. Vizuāli šīs sievietes ir līdzīgas. Abas ir liela auguma. Abas – skaistas. Viena ir Māra vienaudze, otra – krietni jaunāka. Un abas ir viņa bērnu mātes. Reizēm Māris jūtas bezatbildīgs, reizēm – tieši otrādi. Abi Māra miesīgie bērni pazīst viens otru, taču nekādas radniecības jūtas neizrāda, nesveicinās, nedraudzējas.
Māris pa šiem gadiem ir iemanījies dzīvot tā... ar vienu kāju oficiālajā, ar otru – pagrīdes ģimenē. Gluži kā partizāns. Liekas, viņš joprojām mācās, šaubās, reizēm arī jūk prātā. No mīlestības un ilgām. Gunta viņu gan mīl, gan neieredz. Tomēr atkal mīl. Viņa nespēj būt ļauna. Viņa vienmēr visu piedod. Kāpēc tā ir? Atbildi sataustīt grūti. Arī izejas no situācijas pagaidām, kā uzskata Gunta, nav nekādas. Arī Māris, šķiet, pagaidām izeju nemeklē, un nav zināms, vai kādreiz vispār to atradīs.
Puds sāls ir apēsts...
Gunta uzskata, ka viņas un Māra attiecības ir izturējušas laika pārbaudi. Tā domā arī viņas mīļotais vīrietis. Pareizāk sakot, tur nav nemaz ko domāt. Tā vienkārši ir. "Puds sāls ir apēsts, un ēdam vēl tālāk," komentē viņa mīļā sieviete.
Kad abi satikās, Guntai nemaz nelikās, ka tas ir viņas mūža vīrietis. Viņai Māris nepatika. Viņa nevarēja iedomāties sevi kopā ar viņu... vienā gultā. Tas likās neiespējami, nepatīkami! "Man viņš nepatika. Tā nebija mīlestība. Tā bija aizraušanās. Kā jau visiem. Uzskatu, ka mīlestība ir tad, ja tā turpinās. Tā īsti esmu dzīvē mīlējusi tikai šo vīrieti. Tikai Māri," atzīstas Gunta.
To, ka mīl "precētu veci", mīl tieši Māri, Gunta sapratusi pēc pieciem savstarpējo attiecību gadiem. Tikai tad! Viņa bija ļāvusies. Bija atļāvusi Mārim sevi mīlēt. Viņš tik ļoti alka šīs mīlestības. Gunta bija padevusies. Un te piepeši šoks: viņa pati mīl! Mīl šo šķietami nemīlamo "veci". "Vai viņš toreiz mani patiešām mīlēja? Tā īsti un no sirds?! Nezinu. Zinu tikai to, ka viņš prata ar mani apieties. Viņš prata izrādīt uzmanību tā, kā man patīk. Es pati tolaik nezināju, ko gribu. Man bija mazliet pāri 20, kad abi saskrējām kopā," stāsta Gunta.
Māris domā, ka tas bija liktenis. Ar Guntu nebija parasts kārtējais romāns. Tādu vienmēr katram "normālam vīrietim" esot pa pilnam. Romāni iet un nāk. Taču šis nebeidzas. Pat tad, kad Māris gribējis beigas, to nav bijis.
Viņi iepazinās kafejnīcā
"Mēs iepazināmies kafejnīcā, kurp biju devusies kopā ar draudzeni. Pie mūsu galdiņa piesēdās divi vīrieši. Es viņus nemaz nepazinu. Draudzene gan. Mārim nepievērsu uzmanību. Viņš manī neizraisīja emocijas. Jutu, ka patīku viņa draugam, viņš man tā kā piekantējās. Par Māri to nevarētu teikt. Viņš toreiz pievērsās manai draudzeni," stāsta Gunta.
Māris labi atceras pirmo iepazīšanās reizi. Viņu apbūris Guntas skaistums un jaunība. Viņš toreiz neuzdrošinājās izrādīt, cik ļoti ir apburts. Viņam bija bail. Atbaidīja arī Guntas spēcīgais raksturs. Bet viņu dzīve bija izveidojusi tādu – patstāvīgu. Sievieti, kurai jāprot pastāvēt pašai par sevi. Kopš 18 gadu vecuma viņa bija viena šajā pasaulē, viņai vienatnē bija jātiek galā ar visām problēmām.
Gunta atzīst, ka tas nebija iekšējas harmonijas laiks. Viņa neuzskatīja sevi par skaistu, ja nu vienīgi par simpātisku sievieti. "Mierā ar sevi esmu sākusi justies tikai tad, kad man bija pāri 30. Es pieņēmu sevi tādu, kāda esmu," viņa stāsta.
Kad Gunta iepazinās ar Māri, viņa pat nenojauta, ka viņš ir precēts vīrs. Draudzene par to neko neteica, apkārtējie arī ne. Laulības gredzenu Māris nav valkājis.
"Es nekad nebiju domājusi, ka man kaut kas var būt ar precētu vīrieti. Man nav bijusi doma izpostīt ģimeni. Līdz pat šim brīdim nav tāda mērķa," stāsta Gunta.
Varēja saiet kopā, bet...
Gunta stāsta, ka pēc pieciem pazīšanās gadiem varējusi pavisam saiet kopā ar Māri. Tomēr tā nenotika. Gunta palikusi stāvoklī no šā vīrieša. Viņš bijis šokā, jo sapratis, ka dzīvē kaut kam jāmainās. "Es tolaik biju jauna. Izlēmu pati. Pat nepajautāju Mārim, ko viņš domā, ko vēlas. Viņš zināja par bērnu. Bet nezināja, ka grasos izdarīt abortu. Un es izdarīju to! Izlēmu pati, nezinot, ka tobrīd Māris bija gatavs aiziet no ģimenes, lai būtu kopā ar mani. Man nebija sava dzīvokļa. Es īrēju istabiņu. Man nebija, kur palikt. Turklāt toreiz vēl es nejutos tā. Es nezināju, ka Māris ir mans mūža cilvēks. Man likās – ne pirmais, ne pēdējais," atzīst Gunta.
Māra reakcija, uzzinot par abortu, bija divējāda. Viņš bija reizē nikns un priecīgs. Problēma turpināja ieilgt... 25 gadu garumā. Nekas nemainās. "Viņš ir greizsirdībā lauzis mana dzīvokļa durvis, viss kas ir bijis. Un es patiesi esmu bijusi neuzticīga. Ir bijis tā, ka paralēli Mārim man bija viens, tad otrs, trešais. Viņi visi zināja par Māri, bet Māris par viņiem nezināja. Nu un? Tā vai citādi tie bija tikai neveiksmīgi mēģinājumi bēgt no Māra mīlestības. Es vienalga biju un paliku, un esmu tajā iekšā līdz ausīm!" atzīstas Gunta. Romāns turpinājās un turpinās joprojām. Kas tikai ir bijis pa šiem gadiem – scēnas, strīdi, savstarpēja apvainošanās, muguras pagriešana, ilgstoša klusēšana, attiecību pārrāvumi, bet vienmēr viss ir beidzies ar vienu un to pašu – ar vētrainiem mīlestības apliecinājumiem.
Tieši Māris bijis tas, kurš ļoti vēlējies kopīgu bērnu ar Guntu. Varbūt tāpēc, lai piesaistītu šo sievieti sev? Varbūt. Māris allaž šaubījies par Guntu, baidījies, ka viņa var pazust no redzesloka, var atrast citu. Tā viņi abi sagaidīja Katrīnu. Taču, kad bērniņš piedzima, Māra attieksme pret Guntu mainījās. Uz gadu mīļotais pazuda no Guntas redzesloka. Tas sāpēja. Ārprātīgi. Māris nenāca pie Guntas un meitas.
"Es arvien vairāk jutu, ka viņš man ir šeit, dvēselē. Mēs daudz kam esam izgājuši cauri. Ir bijis pat tā, ka veselu gadu netikāmies un nerunājāmies. Tas man bija pārdzīvojums. Citreiz ir bijis tā, ka es piezvanu, jo nervi vairs netur," smaidot saka Gunta. Laiku pa laikam savstarpējās attiecībās esot sastinguma brīži. Arī pašlaik. Tad Guntai ir ļoti, ļoti grūti.
Nevar mīlēt divas uzreiz
Divus cilvēkus vienlaikus mīlēt nevar! Par to ir pilnīgi pārliecināta Gunta. Viņa uzskata – ja nu tiešām Māris kādu mīl, tā ir viņa. Tad kāpēc viņš nepamet sievu, nepārceļas dzīvot pie Guntas? Kāpēc viņš joprojām ir kopā ar Rūtu, kaut abu dēls jau ir pieaudzis cilvēks? Nav taču nekāda aizbildinājuma ilgāk... dēla dēļ palikt ģimenē, kurā jūtas, attiecības, jebkāda perspektīva ir sevi izsmēlusi!
"Kad Māris reiz gribēja šķirties no sievas, es viņam teicu: "Tev ir dēls. Tev jāaudzina viņš!" Pati neļāvu viņam iet projām no ģimenes. Vīrietis bildinājumu – kopdzīves piedāvājumu – nemēdz izteikt divas reizes mūžā. Varbūt toreiz viņš bija nobriedis šim lēmumam. Nevaru simtprocentīgi zināt, vai mēs tiešām būtu sagājuši kopā, ja es ļautu. Taču pateicu, ka viņam jāpaliek savā vietā, jāpaliek tur, kur viņš ir. Es to neteicu viņa dēļ. Teicu to sevis dēļ, jo nejutos pārliecināta par sevi," spriež Gunta.
"Es zinu, ka viņš mani mīl. Viņš pats tālab cieš. Viņš zina, ka mīl. Taču Māris ir vāja rakstura cilvēks." Pirmais, ko Māris izdarījis, kad sācis nopietni draudzēties ar Guntu, – iepazīstinājis visus savus draugus ar izredzēto. Visi viņa draugi zinājuši Guntu. Zina. "Viņš man teica: "Esmu lepns, ka man ir tāda sieviete,"" stāsta Gunta.
Gunta saka, ka viņa nevienu citu vīrieti nevar samīlēt tā kā Māri. Tas tāpēc, ka tikai pret viņu ir īstas, patiesas jūtas. Viņa saka: "Esmu to pārkodusi." Sekss... Var jau to piekopt. Ar vienu, otru partneri, ar kuru aizraujies. Nu un? Apriebsies! Vai nu tas vīrietis, vai sekss apriebsies. "Mums nenotiek tā kā lielākajā daļā ģimeņu, kur sekss neilgst vairāk par 15 minūtēm. Es, protams, neesmu nevienam guļamistabā līdusi. Taču esmu parunājusies ar jaunām meitenēm. Esmu secinājusi, ka viņas ir vienkārši nabadzītes. Man viņu žēl. Seksa kultūra ir jāmācās. Tā nāk no sirds. Prāts pilda to, ko vēlas sirds, dvēsele. Tad tas ir sākumā fiziski patīkami, pēc tam pāraug emocionālā pārdzīvojumā," stāsta Gunta.
Viņa atzīstas, ka pirmoreiz ar Māri mīlējusies tikai tad, kad abi bija pazīstami jau divus gadus. Tas bija pirmais tāds vīrietis Guntas mūžā, kas izmisīgi vēlējās ar viņu tuvību, taču viņa vispirms to atgrūda. "Kā viņš iekaroja mani? Viņš veltīja man ļoti daudz uzmanības. Mēs divus gadus satikāmies katru vakaru. Katru vakaru viņš man dāvināja puķes. Katru vakaru mēs dzērām šampanieti kā ūdeni. Es domāju, ka nodzeršu aknas! Ha. Visbeidzot es pieradu pie puķēm, sākumā es tās pieņēmu no viņa kā slotas. Viņš to redzēja. Viņš visu ievēroja. Visu manī pamanīja. Arī to, ka man tajā dienā mati saķemmēti uz citu pusi, nevis uz to, kur parasti! Viņš prata man sevi pasniegt. Un tas man patika. Man patika, kā viņš pret mani izturējās. Neviens nekad nebija tā pratis. Es sapratu, ka viņš ir īstais vīrietis," saka Gunta. Viņai pirms Māra esot bijuši arī citi sirdsāķīši, taču tas motoriņš kreisajā pusē allaž teicis priekšā: "Tas nav īstais." Kad sākušās Guntas intīmās attiecības ar Māri, sirds klusējusi, tā vairs nav brēkusi, brīdinājusi, liegusi mīlēt šo cilvēku. Taču mīlestībai pretojies Guntas prāts... "Ak, ja mēs vairāk ieklausītos savā sirdī un rīkotos saskaņā ar to, cik daudz problēmu dzīve ietu mums secen!" domā Gunta.
Vai varēs tā visu mūžu?
"Ar manu raksturu, jā, var turpināt līdz mūža galam šādas attiecības ar mīļoto cilvēku, kādas man ir šobrīd! Citāda rakstura sieviete droši vien to nespētu. Es varu," spriež Gunta. Šajās attiecībās radusies abu lolotā, mīlētā meita Katrīna. "Māris ir ļoti labs tēvs. Pret meitu, pret dēlu Jāni, kas radies viņa laulībā ar Rūtu," atzīst Gunta. Māra mamma zina par Katrīnu. Zina, ka tā ir viņas mazmeita. Reiz, kad meitenīte bija vēl pavisam maza, vecmamma nejauši paņēmusi Katrīnu rokās, auklējusi. Tad viņa vēl nezināja.
Tas arī mazliet sāp. Pašos sirds dziļumos. Gunta saka – esot reāliste. Pati jau kopš 18 gadu vecuma kuļas pa dzīvi pilnīgi viena. Kopš bērnības nav baudījusi mīlestības pārpārēm, varbūt tāpēc Guntai nav raksturīgi būvēt "pasaku pilis", kā ir, tā ir, tā notiek... "Ja cilvēku bērnībā lutina, viņš nenoņem rozā brilles arī tad, kad ir izaudzis. Bet reiz varbūt dzīve piespiedīs noņemt tās brilles. Kas būs pēc tam? Kāpēc notiek pašnāvības?! Reālajā dzīvē tāds cilvēks neprot izdzīvot. Ar problēmām ir jātiek galā! Domāju, ka mans bērns pratīs izdzīvot tāpat, kā es protu," saka Gunta.