Sarkanām sirsniņām apzīmētu priekšmetu kalni liecina – Valentīna diena nav aiz kalniem. Ir un būs tādi, kuriem visu mīlētāju svētki svinami no visas sirds. Ir un būs tādi, kuri par šo importēto pasākumu pavīpsnās. Un ir un būs tādi, kuriem nāksies gan meklēt, gan saņemt dāvaniņas, jo tā grib nevis viņi paši, bet gan draugs, sieva vai mīļākā.
Ar smīnu par Valentīnu (22)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lai rastu kompromisu un neieslīgtu aplam vulgāros (lai gan par gaumi nestrīdas!) jūtu apliecinājumos, Valentīndienas dāvanas meklējumos var doties, vai nu apbruņojoties ar kādu kripatu humora, vai arī uzreiz nolemjot meklēt kaut ko absolūti neitrālu un konservatīvu.
Tā, lai visiem labi un lai neviens neapvainojas. Jo diemžēl nācās konstatēt, ka lielākoties mīlētājiem veikalos tiek piedāvāti suvenīrarteļu sūdvambolīši, izsakoties dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdiem.
Visādi sirsniņsvečturīši un fotorāmīši, kur apkampušies labākajā gadījumā puisītis un meitenīte, sliktākajā – divas cūkas, sirsniņām apštempelētas krūzes, sveces, kam uzlipināta neiztrūkstoša sarkana roze, mīkstās mantiņas ar kosmopolītisko zvērestu "I love you"...
Nu, tieši tas, par ko Imants Ziedonis 1974. gadā rakstīja "Epifānijās": "Man tie ir dāvināti, man tātad vēlēti un novēlēti. Visi šie mazie cālīši, grabulīši, cibiņas, cabulīši; čiekuru putniņi, kam astē pūciņa, peņģerota lieluma muciņa, mazs noplucis Lāčplēsītis, mazītiņa Spīdoliņa, lellītes, koka brošiņas, kaut kāds mazs dzintara pirdieniņš un plastmasas mušiņas – viņi ir pievilkušies pilna māja."
Ja mēs to visu šajā Valentīndienā negribam ievazāt katrs savā un arī citu mājā, tad palūkosimies, ko vidusmēra mīlētājiem piedāvā vidusmēra veikali (dimantus un kabrioletus šoreiz liksim mierā). RB no tā visa izvēlējās lietas, kuras pārāk uzkrītoši neatgādina par vienu vienīgo īpaši "sirsnīgo" dienu gadā – 14.