Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Santa labi zina, ka ir pasaulē kaut kas tāds, ko nevar ne par kādu naudu nopirkt. Tā ir svētība. Mīlestība. Bērniņa rašanās. Tā ir Dieva dāvana! Meitiņa ir tik ļoti gribēta, gaidīta, ka topošā māmiņa īpaši viņai veidojusi telpu dizainu.
VIZĪTKARTE
Vārds, uzvārds: Santa Medne
Vecums, horoskopa zīme: 32 gadi, Skorpions
Nodarbošanās: pašlaik – tikai mamma 2005. gada 9. maijā dzimušajai Emīlijai Miai
Izglītība: augstākā – bakalaura grāds uzņēmējdarbības vadībā iegūts Latvijas Unversitātes Ekonomikas fakultātē
Ģimenes stāvoklis: ir kopā ar mīļoto vīrieti Raivi
Kopā ar mīļoto vīrieti Santa pārcēlās uz jaunu, plašāku mājokli. Viņa realizēja neprātīgas idejas telpu izvietojumā, stilā. Vide, ko vēlējās jaunā sieviete, bija dāvana bērniņam. Tā tapa vannasistaba ar logu... Lai var gulēt vannā un skatīties zvaigznēs. Virtuve tika apvienota ar ēdamistabu un viesistabu. Guļamistaba jaunajiem vecākiem un meitiņai pagaidām ir kopīga. Dzīvokļa iekārtošanā idejas materializēt viņai palīdzēja meitiņas Emīlijas Mias vecaistēvs Oļegs. "Viņš visu iztēlē redz krāsās, faktūrā, noteiktā stilā. Kādas mēbeles vajag, kādas formas.Viņš uzreiz jūt. Mans tētis ir dzimis stilists un mākslinieks. Viņam labi iznāk," saka Santa.
Diendienā kopā ar meitu Santa dzīvo šajā skaistajā vidē, un viņa ir pārliecināta, ka tas viss palīdz meitai justies harmoniski, no mazotnes novērtēt un izjust krāsas. Santa smej, ka viņas garderobē pašlaik ir tie paši toņi, krāsu gamma, kas meitiņai, – saldi rozā. Ir saskaņoti tērpi un krāsas mammai un meitai, abām sava kosmētika (mammai, protams, pagaidām tās ir vairāk). Emīlijai Miai jau ir pašai savs (mammas) spoguļgaldiņš pie gultas. Tā esot mīļākā vieta mājā, kur mazā vēlas spert savus pirmos soļus, apskatīt visu un sevi, kā nākas. Meitenītei esot jau pašai sava pirmā smaržu pudelīte! Abām – mammai un meitai – patīk regulāri relaksēties burbuļvannā. Mazā arī mācās peldēt baseinā kopā ar mammu. Tas viss patīk abām. Tāpat kā pirts apmeklēšana, ķermeņa masāža. Cik nu bēbim to matiņu ir uz galvas, no tiem mamma uzbur frizūru. Mazā nepretojas. Santa atzīst, ka pagaidām, kamēr viņas darbs ir tikai un vienīgi būt mammai, viņa izjūt sevi kā vienotu veselumu ar meitu. Kad atsākšot darba gaitas, noteikti kaut kas mainīšoties arī sajūtās. Taču pagaidām viņa izbauda to īpašo stāvokli, ko sauc par misiju – būt mātei. "Esmu laimīga, ka tagad ir tā sauktās māmiņu algas. Tā ir iespēja būt kopā ar bērnu, nedomājot par finansēm," ir apmierināta Santa.
"Bērniņš vēl mazs," viņa piebilst, prātojot, kam meitenīte ir vairāk līdzīga – tētim vai mammai. Laikam tomēr tētim Raivim. Viņš esot aizkustinoši gādīgs tēvs. Arī pirmais vārds, ko mazulīte visu laiku atkārto, ir "tete". Bet degunu mazā rauc tāpat kā mamma. Blēņas mazā mācās no savas māsīcas Lauras – Santas māsas Baibas meitiņas. Santa par to smej. Tas viss ir mīļi. Laura esot mazās Emīlijas Mias labākā draudzene, cilvēks, ko viņa vislabprātāk redz. "Vēl meitiņai patīk vīrieši – mans tētis, vectēvs," ar lepnumu saka Santa.
Ļaušanās formām
Viņa vienmēr ir skaista. Arī tagad, kad pēc meitiņas nākšanas pasaulē kļuvusi apaļāka. Santa vienmēr sev patīk. Viņa akcentē apaļumus, ja jau šobrīd viņai tie ir "no dabas doti". Sievišķīgās formas sevī viņa mīl tikpat ļoti kā iepriekš mīlēja grūti sūri iegūto un noturēto slaidumu. (Nav tādu diētu, tādu uztura bagātinātāju, ko viņa savulaik nebūtu izmēģinājusi.) Viņa ir no tām būtnēm, kas nebaidās no spoguļa. Tieši otrādi. Spogulis ir Santas draugs. Ik pa brīdim viņa, iedama tam garām, aplūko savu attēlu. Un viņai tas patīk. Viņa var tam piemiegt ar aci.
"Ja es skatītos spogulī un šausminātos, tas nebūtu labi, jo domas materializējas. Es patīku sev. Es redzu nepilnības, kuras laboju. Eju garām spogulim – pielaboju matus, meikapu, uzlieku sejai masku... Citreiz ar to nobiedēju mazo! (Santa iesmejas.) Es neaizmirstu to visu arī tagad, kad lielākoties esmu mājās, kad visas iziešanas cilvēkos man galvenokārt ir kopā ar bērnu, jo visa mana dzīve ir pakārtota meitai," stāsta Santa. Viņa nepiekrīt tām sievietēm, kas apgalvo – ja ir bērns, tad sev neatliek laika. Santai tā nav. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka viņa pucējas pati sev par prieku. Drīzāk viņa piekrīt tām sievietēm, kas saka – nolieku bērnu gulēt pulksten desmitos vakarā, un pēc tam viss laiks līdz astoņiem rītā ir mans.
"Manā skapī ir visa izmēra apģērbi – no 36. līdz 40. Tagad man ir... tas lielākais izmērs. Es zinu, ka man drīz vajadzēs mazākas drēbes. 36. izmērā es diezin vai atgriezīšos, jo man vairs nav 18 gadu. To visu es uztveru mierīgi," saka Santa.
Tagad Santas meitiņa ir atteikusies no mammas piena. Tas nozīmē, ka jaunā sieviete atkal var sākt domāt par slaido formu atgūšanu. "Kamēr baroju meitu ar krūti, tikmēr nebija ko domāt par sportošanu, diētām un tievēšanu. Es biju piena ražotāja," smej Santa. Viņa ēdusi visu, kas garšo. Tagad ir citādi. Viņa zina, ka visātrāk notievē, ja uzturā lieto noteiktus produktus noteiktā laikā un noteiktā daudzumā. Nu atkal var ķerties pie šīs metodes! "Par pareizu ēšanu es zinu pilnīgi visu! Es neēdu maizi, neēdu neko treknu. Augļus ēdu, bet... kad, ieraugu tumšo šokolādi, man ir jāmirst... Tā ir mana vājība, es nespēju atteikties no šokolādes," stāsta jaunā sieviete. Nule viņa sākusi apmeklēt vēderdeju nodarbības. Tieši tās var palīdzēt ikvienai sievietei iemācīties tās sievišķīgās kustības. Vēl Santa plāno apmeklēt individuālas nodarbības sporta zālē pie trenera.
"Līdz šim nodarbojos tikai ar skaistumkopšanu, tagad sāksies arī manu apmēru samazināšana. Manas ķermeņa formas pamazām kusīs... Metodes ir divas – vai nu mazāk kaloriju uzņemt, vai arī vairāk tērēt. Tātad – diēta vai sports," smej Santa. Viņas mērķis ir atgriezties slaidumā, iekļaujoties 38. izmērā. Tas būšot reāli, ņemot vērā, ka Santas augums ir 1,66 metri. Tātad vajadzētu svērt 58 kilogramus. "Mans ķermeņa svars ir bijis arī 52 kilogrami..." viņa sapņaini stāsta.
Jaunās mammas izklaides
Santas sevis lutināšana ir visnotaļ sievišķīga: frizieris, kosmetologs, manikīrs, pedikīrs, solārijs, masieris, geštaltterapeits. Viņa to saka bez lielības. Ir iespējas. Kādēļ lai tās neizmantotu? Ja nebūtu iespēju... Vienalga Santa koptu un pucētu sevi, cik vien spētu! Tikai tad viņa to darītu mājās un pati. "Dzīvē bijuši brīži, kad man bija mazāk līdzekļu, mazāk iespēju. Arī tad rūpējos par sevi. Visu darīju mājās: manikīru, pedikīru, sejas maskas. Var taču visu ko izdomāt! Var dzert burkānu sulu, un iedeguma efekts būs gandrīz tāds pats, kā apmeklējot solāriju. Galvenais ir gribēt," stāsta Santa.
Pūce! Tāds ir viņas bioloģiskais pulkstenis. Tāpēc, par laimi, nekas nav mainījies Santas dzīvesritmā arī pēc meitiņas piedzimšanas. Mazā reizē ar vecākiem iet gulēt vēlu, ceļas reizē ar mammu – ap deviņiem vai desmitiem no rīta. "Iznāk, ka meitiņa arī ir pūce," konstatē mamma. Naktī ēst Emīlija Mia ir prasījusi retumis, varbūt pirmajā savas dzīves mēnesī. Pēc pusgada meitenītei sāka sūrstēt mutītē pirmie dīgstošie zobiņi. Tad bija grūtāk. Astoņos mēnešos pirmie zobiņi jau bija manāmi. Santa novērojusi, ka mazā kļūst nemierīga katrreiz, kad ir iemācījusies kaut ko jaunu. Piemēram, iemācās sēdēt, spert pirmos soļus. Tas ir lēciens attīstībā. Bērns neguļ, dīdās. Ir taču jauns pārdzīvojums, jauna pieredze!
Patlaban Santai ir pieaudzēti garie mati. Kā nārai. "Tāda šobrīd ir mana skaistuma izjūta. Iespējams, drīz izvēlēšos kaut ko pavisam citu," viņa saka. Vai mazā neķeras matos? Nē. Viņa esot prātīga. Pāris reižu vajadzējis aizrādīt, lai neplēš matus, kaklarotu, rokassprādzi, auskarus... Un nu meitenīte, šķiet, saprot, ka tas viss ir skaistumam, viņa to respektē. "Garus matus man gribējās sava prieka dēļ. Manam vīrietim patīk, ja man ir īsi mati. Bet tur jau tā lieta, ka es nekopju sevi vīrieša dēļ. Es to daru sevis dēļ. Ja būtu citādi, man tas jau sen būtu apnicis," klāsta Santa.
Bija pēcdzemdību depresija
Santa stāsa: "Neviena sieviete, kurai nav bijuši bērni, nekad nevar zināt, kā tas ir. Vari visādi domāt, fantazēt. Tomēr nezini." Viņa, iespējams, agrāk būtu domājusi, ka runas par pēcdzemdību depresiju ir mīts, taču ir pārliecinājusies, ka šāda depresija – vismaz daļai jauno māmiņu – patiešām ir. To pastiprināja tas, ka mazulīte neprata sūkt pienu. Rezultātā mammai bija 40 grādu temperatūra, un krūtis – kā akmeņi. Kad meitiņa ēda, Santai sāpēja. Katru reizi bija mežonīgas sāpes. Bija dusmas uz sevi, uz mazo un atkal uz sevi. "Pārmetu sev – kā es varu dusmoties uz meitu!" atzīst Santa. Pirmais mēnesis kopā ar jaundzimušo bijis kā apburtais loks, kā murgs. "Paldies Dievam, ka mazā ļāva naktīs mierīgi gulēt. Šajā ziņā viņa man ļoti palīdzēja."
Kā Santa atrisinājusi problēmas? Pirmkārt, meklējusi palīdzību pie vietējā dziednieka, kas ar biostrāvām palīdzējis tikt vaļā no sacietējumiem krūtīs. Neesot vajadzējis lietot nekādas antibiotikas.
"Pēc dzemdībām es jutos depresīvi. Tas ir brīdis, kad esi viena pret vienu ar savām problēmām. Liekas, emociju ir tik daudz, ka nespēj tās visas uztvert un izjust, pozitīvais un negatīvais ir sajaucies vienā putrā, kas tūlīt plūdīs pāri, un vienīgais, ko tu vari, ir raudāt. Domāju, lielai daļai jauno māmiņu ir vajadzīgs psiholoģisks atbalsts – no ģimenes, tuvas draudzenes vai speciālista. Bet realitātē tas lielākoties netiek saņemts – viņas kaut kā pašas tiek galā. Protams, agri vai vēlu depresija pāriet... Man palīdzēja psihoterapeits. Pie viņa uz tikšanos devos divas reizes mēnesī. Bija vieglāk. Apkārtējiem arī uzreiz ir vieglāk," atklāj Santa.
Viņa atzīst, ka tas nav nekāds niķis. Depresija ir slimība. Neraugoties uz to, ka bērniņš ir ļoti gaidīts, ka sieviete vēlas būt ideāla māte, ir tik daudz baiļu, neziņas, nedrošības... Tā ir pavisam cita dzīve nekā līdz tam.