Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai pāris, kas laulībā pavadījis ilgus gadus, tā arī netiekot pie mazuļa, jūtas pilnvērtīga ģimene? Iespējams, ir tādi, kas aprod ar šo situāciju un jūtas (iestāsta sev), ka ir pat laimīgi. Citi izlemj adoptēt bērniņu. Citi mokās mazvērtības kompleksos un cenšas bērnu trūkumu ģimenē aizpildīt ar materiālu vērtību krāšanu, izglītošanos, radošu darbošanos, hobijiem. Bet ja būtu vēl cita alternatīva?
Arī Latvijā noteikti ir pāri, kas sapņo par iespēju izmantot surogātmātes pakalpojumus. Tāpat kā daža sieviete krāj naudu krūšu palielināšanas operācijai (un sakrāj arī!), arī laulāts pāris var sakrāt (vai aizņemties) vajadzīgo naudas summu, lai iegūtu paši savu bērniņu, ar kuru vecākus saistītu asinsbalss, kaut arī šo mazuli iznēsājusi un pasaulē laidusi būs kāda cita sieviete – no malas.
Nelegāli tas jau notiekA
Ir dzirdēts, ka sievietes no Latvijas brauc uz ārzemēm nolūkā kļūt par surogātmātēm. Brauc uz Vāciju, Nīderlandi. Latvijā oficiālu ziņu par to nav. Daža sieviete tā ārzemēs piedzemdējusi un atstājusi jau ne vienu vien bērnu. Dzirdēts, ka parastā cena par vienu bērnu ir aptuveni 25 000 latu. Nav zināms, vai arī pie mums bijis kāds gadījums, kad kāds bezbērnu pāris būtu izmantojis surogātmātes starpniecību.
"Praksē legālu šādu gadījumu Latvijā nav, jo likums to nepieļauj. Dzimtsarakstu iestādēs neviens ar šādu jautājumu nav vērsies," saka Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva.
Viņa zina stāstīt, ka pirms septiņiem gadiem bija gadījums, kad Latvijas sieviete vēlējās kļūt par surogātmāti ģimenei Lielbritānijā. Arī šajā ārvalstī likums to nepieļāva. Vienīgā izeja bija – bērna adopcija pēc tā piedzimšanas.
Ā. Iklāvas personīgais viedoklis par attieksmi pret surogātmāšu pakalpojumu izmantošanu kā alternatīvu neauglības problēmas risināšanai nav nešaubīgs: "Uzreiz rodas jautājumi. Vai spermas donors būs arī bērna tēvs nākotnē? Vai olšūnas donore ir sieviete, kas turpmāk būs bērna māte? Vai tas būs mēģenes bērns, kas pēc tam iestādīts surogātmātes organismā, lai viņa to iznēsātu? Vai donori ir pilnīgi citi cilvēki, surogātmāte vēl cita un faktiskie bērna vecāki nākotnē – vēl gluži citi cilvēki? Ir n-tie varianti."
Surogācijas legalizācija visā Eiropā
"Tehnoloģiski tas ir iespējams. Nav problēmu! Medicīna tam ir gatava. Tiem, kas to darīs, būs milzīga naudas ādere," intriģējoši sarunu par šo tematu iesāk Saeimas deputāte Jevgenija Stalidzāne. Baltijas asamblejā, kur viņa darbojas Latvijas delegācijas sastāvā, kopā ar lietuviešiem un igauņiem ir bijusi un vēl noteikti būs viedokļu apmaiņa par/pret surogātmātes pakalpojumu atzīšanu un uzraudzību kā alternatīvu neauglībai. Baltieši pagājušā gada nogalē diskusiju turpinājuši Eiropas Padomē, kur kāds Nīderlandes pārstāvis gribējis dabūt cauri visām 25 dalībvalstīm saistošu rezolūcijas projektu par surogācijas legalizāciju. Rezolūcijā bija apgalvojums, ka surogācija ir alternatīva neauglības ārstēšanai.
"Kāda alternatīva? No surogācijas legalizācijas neauglīgās sievietes auglīgākas nekļūs! Ja šo rezolūcijas projektu akceptētu un par to nobalsotu... Tas nozīmē, ka naudas grūtībās nonākusi sieviete Latvijā par 25 000 latu varētu kļūt par inkubatoru. Viņai nebūtu tiesību pārdomāt, atteikties no naudas un paturēt bērniņu. Varbūt mazais nonāktu homoseksuālistu ģimenē. Varbūt tiem, kas pasūtījuši bērniņu, piedzimušais mazulis nepatiks. Viņi to neņems, naudu nesamaksās, un kas tad notiks?" prāto J. Stalidzāne.
Pagaidām Eiropas Padomē diskusija par surogāciju nav pabeigta. "Latvijas delegācijas vadītājs Andris Bērziņš tur pārējiem pierādīja, kāds absurds ir surogācijas legalizācija. Paldies Dievam, šo lietu atlika un uz balsošanu Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā nepalaida," stāsta J. Stalidzāne. Viņa skaidro, ka pret surogācijas ievazāšanu Latvijā iestājušies visu tradicionālo reliģisko konfesiju līderi. Latvijas zinātnieki iebilduši, ka surogācija kā dažu cilvēku grupu problēma pēcnācēju radīšanā nav pietiekami pētīta. Tajā pašā laikā Latvijā ir arī citi viedokļi – par labu surogācijas legalizācijai Latvijā un Eiropā.
Tikpat aktuāli kā jautājums par eitanāziju
Eiropas Padomes Latvijas delegācijas dalībniece, Saeimas deputāte, ārste ginekoloģe Ingrīda Circene saka, ka gan medicīnā, gan politikā jautājums par surogātmātēm ir tikpat diskutējams un aktuāls kā jautājums par eitanāziju. "Jautājumu aktualizējam, bet tas neiziet publiskajā telpā. Varbūt tāpēc, ka neesam gatavi novest diskusiju līdz slēdzienam," viņa spriež un uzsver, ka pie diskusijas par surogātmāšu pakalpojumu legalizāciju noteikti vēl būs jāatgriežas. "Jā, man ir atšķirīgs viedoklis kā mediķei. Tas ir tāpēc, ka redzu, kā notiek dzīvē. Daudzās valstīs reāli izmanto surogātmāšu pakalpojumus, nepārkāpjot likumu normas. Surogātmāte dzemdē iznēsāto mazuli kā savu, tad atsakās no tā, un bioloģiskie vecāki savu bērniņu adoptē," stāsta I. Circene.
"Ir situācijas, kad sievietei ir olšūnas, bet nav dzemdes, vīram viss ir kārtībā. Viņi var gribēt savu bērnu. Ir vajadzīga cita sieviete, kas bērniņu iznēsā," atzīst I. Circene.
Ir saprotama vēlme pēc sava bērna
"No ārsta viedokļa raugoties, attiecībā uz instinktu turpināt savu sugu cilvēks dzīvajā dabā nav izņēmums. Bez instinktiem cilvēkam ir arī virkne emocionālu un sociālu motīvu, kuri pastiprina bioloģiski doto nepieciešamību un rada izteiktu vēlēšanos pēc ģenētiski sava bērna," līdzīgi kolēģei I. Circenei uzskata arī Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja profesore Gunta Ancāne. Ar viņas zinātniski formulētajiem argumentiem bija bruņojies Latvijas delegācijas vadītājs A. Bērziņš, Eiropas Padomē aizstāvot surogāciju noraidošu viedokli.
"G. Ancāne uzsver, ka uz situāciju nevar raudzīties tikai no tās sievietes vai vīrieša viedokļa, kuriem ir vajadzīgs "savs" bērns un to var iegūt vienīgi ar surogātmātes pakalpojumu. Jāanalizē arī pārējo šajā procesā iesaistīto cilvēku jūtas. Nevar šo procesu analizēt kā tehniski mehānisku, nevis dziļi humānas un cilvēciskas jūtas izsaucošu," saka J. Stalidzāne.
Surogātmāti topošais bērns izjūt kā īsto
Profesore G. Ancāne savā rakstiski izklāstītajā viedoklī par šo tēmu uzsver, ka "radītās neērtības" surogātmātei neaprobežojas ar nelabu dūšu, nogurumu, dzemdību sāpēm. Līdzi nāk arī psihiskās izjūtas – bailes, nedrošība, apdraudējuma sajūta, bēdas, skumjas, izmisums par zaudējamo bērnu, šaubas par pieņemtā lēmuma pareizību, bezpalīdzības un bezcerības izjūta, kā sadzīvot ar sevi pēc bērna atdošanas.
Profesore uzsver, ka grūtniecībā starp topošo māti un bērnu veidojas cieša bioloģiskā (fizeoloģiskā) un emocionālā saite. Viņa arī emocionāli gatavojas kļūt par māti.
"Viena no būtiskākajām mātes spējām, kura nepieciešama tālākai bērna veiksmīgai attīstībai, ir tā, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu attunement – uzskaņošanās, bērna vajadzību neverbāla izjušana, izprašana. Ja māte ir vesela, grūtniecības laikā pakāpeniski viņa sasniedz augstu līmeni spējā identificēties ar savu bērnu un viņa vajadzībām un kļūst spējīga labi veikt mātes funkciju. Šī identifikācija dod mātei spēju saprast sava bērna nepieciešamības, ekspektācijas un pacietību tās apmierināt," skaidro G. Ancāne. Viņai ir pamatoti jautājumi. 1. Vai olšūnas devēja, bioloģiskā māte, bez grūtniecības laikā noritošajām attiecīgajām psihofiziskajām norisēm spēs būt pietiekami adekvāta, veselīga māte citas sievietes iznēsātam bērnam? 2. Kas notiks ar sievieti, kura iznēsājusi bērnu un kuru daba, viņā noritošie psihofiziskie procesi sagatavojuši mātes lomai; kā viņa un viņas ģimene tiks galā ar neapstrīdamo zaudējuma pārdzīvojumu?
Zaudējuma izjūta paliek surogātmātē un mazulī
No medicīniskā viedokļa, kā uzsver profesore G. Ancāne, no psihiskās veselības viedokļa, "lai nākotnē neveidotos psihiski un somatiski traucējumi, cilvēkam zaudējums būtu jāizsēro, tas ir – jāiziet cauri sērošanas procesam". Ja tiek pieņemts, ka surogātmātei nav sevī jāielaiž šādas jūtas, bet tikai mehānuiski jāveic inkubatora loma, tad G. Ancānei rodas jautājums: "Starp citu, kā attīstīsies bērns tādas sievietes organismā, kura nejūt? Citiem vārdiem – baidās just?"
Profesore uzsver, ka vissvarīgākais ir jautājums, kā jutīsies bērns: "Ir zināms, ka bērni tūlīt pēc dzimšanas atšķir savas mātes pienu, smaržu, balsi, tātad jau pazīst savu māti. Tātad – pēc dzimšanas nomainoties mātei, bērns varētu justies kā māti zaudējis un atdots svešam cilvēkam. Agrīns mātes zaudējums, kā zināms, ir viena no dziļākajām un smagākajām psihoemocionālajām traumām un personības attīstību ļoti nelabvēlīgi ietekmējošs faktors."
VIEDOKLIS
Es labprāt dzemdētu bērniņu citai ģimenei!
Ilga (31 gads, precējusies, ir divi bērni, pēc izglītības – vecmāte):
– Esmu realizējusi sevi kā sieviete, kā māte, kā cilvēks, kas mīl savu profesiju un kam tas padodas. Man ir mīlošs vīrs. Ja vēlos, man ir arī mīļākie. Man ir viss, izņemot materiāli stabilu, nodrošinātu dzīvi. Labprāt dzemdētu vēl bērnus. Man patīk grūtniecības process, patīk brīdis, kad mazais nāk pasaulē, patīk bērni, bet... materiālo apsvērumu dēļ vairāk nevaru atļauties ģimenes papildinājumu. Labprāt dzemdētu bērniņu kādai citai labai ģimenei un saņemtu par to naudu. Kāpēc gan nepalīdzēt labiem cilvēkiem, kam ir neauglības problēma, reizē uzlabojot pašai savas ģimenes materiālo stāvokli, nodrošinot labklājību vairākiem gadiem uz priekšu? Taču diemžēl legāli Latvijā pagaidām tas nav iespējams. Varētu vienīgi doties šādā misijā uz kādu ārvalsti. Ko jūs man ieteiktu?
NO VĀRDNĪCAS
• Surogāts – (latīniski – surrogatus, kas nozīmē – izvēlēts cita vietā) nepilnīgs aizstājējs, līdzīgs, bet mazvērtīgāks materiāls, ražojums un tamlīdzīgi.
• Māte – 1. viens no vecākiem – sieviete; dzīvnieku mātīte attiecībā pret mazuļiem; 2. sievišķais īpatnis (dažiem dzīvniekiem); mātīte; 3. vecāka sieviete (sirsnīgā uzrunā).
• Bērns – 1. cilvēka dzīves pirmajā posmā (apmēram līdz 14 gadu vecumam); 2. dēls vai meita attiecībā pret saviem vecākiem; 3. sarunvalodā – dzīvnieku mazulis; poētiski – cilvēks (attieksmē pret zemi, tautu, politisko virzienu utt., kas to ietekmē).
• Tēvs – 1. vīrietis attieksmē pret savu bērnu; 2. pārnestā nozīmē – pamatlicējs, dibinātājs; 3. kopā ar vārda, uzvārda vai māju vārda ģenitīvu – pagodinājuma un uzrunas forma vecam vīrietim.