Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kurš gan bērnībā nav piedzīvojis mirkļus, kad nācies ciest pazemojumus no vienaudžiem! Sabojāta mugursoma, saspļaudīta klade, "netīša" pagrūšana vai iekaustīšana aiz skolas stūra – morāla un fiziska apcelšana notiek teju vai ikkatrā skolā vai pagalmā. Vai ar to būtu jāsamierinās, sakot "bērni ir nežēlīgi" vai "tas katram jāpārdzīvo"? Ko darīt vecākiem, kad sirdi sažņaudz atvases bēdu stāsts, un kā rīkoties pazemotajam bērnam?
Esmu māmiņa vairākiem bērniem un līdz šim centos viņiem mācīt, ka konflikti jārisina mierīgā veidā. Ar dūrēm vicināties nav liela māka. Taču šobrīd nezinu, kā rīkoties, jo manu vecāko meitu brālīša un māsiņas klātbūtnē iekaustījis kaimiņpuika. Pusauga meitene kopā ar mazo brālīti un māsu pastaigājās pagalmā, kad pienāca klāt nedaudz vecākais kaimiņu zēns un kaut ko pateica. Meita īsti nesaklausīja, pārjautāja. Puisi tas nez kāpēc nokaitināja, un viņš sita. Bērni atgriezās mājās pārbijušies, taču zilumu un nobrāzumu nebija, tāpēc krimināllietu šoreiz ierosināt nevarējām. Pagaidām bērnus vienus laukā nelaižu, vienmēr viņiem līdzi dodas kāds no pieaugušajiem, tomēr šis risinājums neapmierina ne mani, ne bērnus. Domāju, ka šis konflikts nav beidzies, jo visu mūžu jau līdzi nestaigāsim. Bērni tiek traumēti, bet pierādīt to nevar. Vai ir kāda iestāde, kas šo konfliktsituāciju varētu atrisināt?
Ineta Rozberga
Starp vienaudžiem var būt emocionāla, fiziska vai seksuāla vardarbība. Mobings ir emocionāla vardarbība no vienaudžiem vai pieaugušajiem, piemēram, skolotājiem. Tā ir morāla iespaidošana ar primāro mērķi pazemot. Mobings bieži vien paliek tikai emocionālas aizskaršanas līmenī, taču robeža ar fizisku konfliktu var būt neskaidra un viegli pārkāpjama. Nereti pazemošana ir vērsta uz bērna izprovocēšanu pretreakcijai – ja nelīdz vārdi, tad talkā tiek ņemts fizisks spēks. Tomēr ne mazāka uzmanība jāpievērš emocionālajiem pāridarījumiem. Varbūt puisim vieglāk pārdzīvot to, ka viņš reiz nav savaldījis impulsus un sakāvies, nekā to, ka viņu skolā nepārtraukti apsmej un izstumj no kolektīva.
Kāpēc apceļ tieši Jānīti vai Pēterīti, nevis Vilibaldiņu vai Žanīti? Tas, kā vienaudži izvēlas upuri, ir atkarīgs no ļoti dažādiem faktoriem.
Nereti bērni par apcelšanas objektu izvēlas to vienaudzi, kurš atšķiras no pārējiem: viņš ģērbjas neatbilstoši jauniešu modei, viņam ir garīgās vai fiziskās veselības traucējumi vai vienkārši atšķirīgs skats uz dzīvi. Tā var būt jebkāda neatbilstība pieņemtajam uzskatam, kā jāizskatās un jāuzvedas "normālam" bērnam.
Bieži citu apcelšana ir vienkāršākais veids, kā "bara vadonim" nostiprināt savas varas pozīcijas.
Reizēm iekaustīšana un citu apcelšana ir vienīgais saskarsmes veids, kādu ir apguvis "ķircinātājs". Pastāv liela iespēja, ka līderis, kas ar saviem sabiedrotajiem ir galvenais agresors, pats cietis no vardarbības vidē, no kuras nāk – ģimenē, bērnunamā.
"Izpratnes trūkums" ir atslēgas vārdi, skaidrojot bērnu neiecietību citam pret citu. Tāpēc vispirms jau ģimenē būtu jāmāca izturēties ar toleranci pret atšķirīgajiem. Pretējā gadījumā bērni baidās no tā, ko nepazīst un nesaprot, un bailes var pieņemt visai agresīvu izpausmi.
Ko darīt bērnam, ja viņu fiziski vai morāli iespaido vienaudži?
Pirmais un svarīgākais ir runāt par pāridarījumiem. Tāpēc bērnam vajadzētu vērsties pēc palīdzības pie uzticības personām: vecākiem, klases audzinātāja, skolas psihologa, sociālā pedagoga u.c.
Bieži vien apcelšanas mērķis ir provocēt. Tāpēc jāmēģina ignorēt agresīvos vienaudžus, neiesaistīties konfliktā, atklāti pateikt: "Man tas nepatīk, nedari tā!"
Konkrētā fiziskas aizskaršanas situācijā var bēgt no pāridarītājiem vai saukt palīgā. Vecākiem vajadzētu ar bērnu izrunāt, kā meklēt palīdzību, ja viņam fiziski uzbrūk.
Galējā situācijā bērnam ir jāzina, ka var sevi aizstāvēt arī ar fiziskiem paņēmieniem. Tomēr katras ģimenes izvēle ir, vai mācīt principu "ja tev sit, tad sit pretim".
Ko darīt vecākiem?
Lai situāciju uzlabotu, ir būtiski, lai konflikta risināšanā iesaistītos pieaugušie. Bērnam par notiekošo ir jāpastāsta, un pirmie, kam būtu par nelaimēm vienaudžu vidū jāuzzina, ir vecāki. Māmiņas un tēti, esiet iecietīgi un iejūtīgi un atrodiet laiku katru dienu aprunāties ar savu bērnu! Pajautājiet, kā gāja skolā vai bērnudārzā! Ir lietderīgi apjautāties, kādus risinājums bērns pats redz, jo īpaši pusaudža gados viņš, iespējams, zina, kā būtu labāk rīkoties, taču tam nepietiek spēka vai drosmes.
Nākamais solis var būt vecāku saruna ar klases audzinātāju vai skolas psihologu, izlemjot, kā situāciju risināt.
Vecākiem vajadzētu izvairīties no impulsīvas rīcības. Nevajadzētu dusmās skriet pie direktora, jo tas var izraisīt pretēju efektu – pret bērnu var vērsties arī skolotāji, kuriem direktors ir pārmetis nevērīgumu. Tāpat vecākiem nevajadzētu vērsties pie "vainīgajiem" bērniem, tas pusaudžu vardarbību nemazinās, bet padarīs rafinētāku.
=Vai mainīt skolu ir risinājums? Atbilde uz šo jautājumu katrā situācijā var būt atšķirīga, taču to var apsvērt gadījumā, ja ne pārrunas pieaugušo starpā, ne bērnu savstarpējo attiecību skaidrošana nepalīdz uzlabot situāciju. Gadījumos, kad vardarbīgs ir skolotājs un nav iespējams panākt, lai situācija mainās, tiešām labāk būtu mainīt skolu.
Tomēr ir tādi bērni, kuri, aizejot uz jebkuru skolu, kļūs par emocionālas vai fiziskas vardarbības upuriem. Vainīgs var būt psiholoģiskais stāvoklis un mazvērtības komplekss. Tad bērnam varētu palīdzēt psihologs, taču būtiski atcerēties, ka pašapziņas celšanā neatsverama nozīme ir vecāku novērtējumam. Uzsveriet viņa panākumus, nevis neveiksmes!
Ko darīt skolotājam?
Nenoliedzami skolotāji ir pirmie, kam jājūt, kāds mikroklimats valda klasē, un jāreaģē, ja kādam tiek darīts pāri. Skolotājs var:
aprunāties atsevišķi ar bērnu, par kuru ir aizdomas, ka viņu apceļ, un pajautāt, kā viņš jūtas klases kolektīvā,
runāt atsevišķi ar pāridarītājiem,
apcelšanas jautājumam veltīt audzināšanas stundu, uz sarunu aicinot arī psihologu,
problēma izrunāt vecāku sapulcē.