Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10869124t1hb8d4.jpg)
«Kuģis neraidīja nekādus briesmu signālus, līdz beidzot pie apvāršņa pēkšņi izgaisa,» šīs ir pēdējās aculiecinieku sniegtās ziņas par latviešu kuģniecības sabiedrībai «Kaija» piederējušo tvaikoni «Laima», kas pirms 78 gadiem naktī no 15. uz 16. janvāri pēkšņi pazuda ceļā no Rīgas uz Karalaučiem (Kēnigsbergu).
Mīklainais gadījums ar «Laimu» ir tikai viena no dažādos laikos noritējušajām traģēdijām, kas radījušas neskaitāmās leģendas par mūžīgai klejošanai pa jūras plašumiem nolemtajiem spoku kuģiem – «klīstošajiem holandiešiem». Starp citu, kuģu reģistri liecina, ka šīs pazušanas parasti notika tieši janvārī un februārī – visbargākajos ziemas mēnešos.
«Dārdošajos četrdesmitajos» kuģi izgaist
«Pēkšņi no tumsas pie šonera labējā borta iznirst kuģis – rēgs. Kā ļaunumu vēstoša ēna tas pilnās burās slīd pretī vētrai... Jau pēc mirkļa kuģis nozūd tumsā, aiz sevis atstājot bailes un satraukumu, jo dzīvajiem satikšanās ar to nozīmē neizbēgamu bojāeju,» vēsta kāda sena leģenda. Kāpēc šos mūžīgos jūras klaidoņus dēvēja par «klīstošajiem holandiešiem», nevis par «latviešiem», «spāņiem» vai «angļiem», jo izgaisa jau arī citu valstu kuģi? Izrādās, tāpēc, ka pirms četriem gadsimtiem tieši holandieši, pateicoties savai uzņēmībai (viņi bija izveidojuši jaunu kuģu tipu – flitu, kas bija ietilpīgāks un ātrāks), bija kļuvuši par pasaules jūru valdniekiem. 1602. gadā viņi nodibināja Nīderlandes Ost–Indijas kompāniju. Korneliuss van Stratens, van der Dekens, Falkenburgs, Sortbekers, Ditrihsons – šie ir tikai daži no slavenajiem holandiešu jūrasbraucējiem, kuri, dzenoties pēc milzu peļņas un pilnīgas tirdzniecības kontroles Indijas okeāna reģionā, noslēpumaini pazuda ceļā no Amsterdamas uz tālo Batāviju (Nīderlandes kolonija Indijas okeānā). Liktenīgākā vieta viņu braucienā parasti bija Labās Cerības Rags, jo tur – «dārdošajos četrdesmitajos platuma grādos» – sastopas Atlantijas un Indijas okeāni, un gandrīz vienmēr plosās vētras. Lasot stāstus par šiem senajiem notikumiem, atklājas, ka traģiskais liktenis kapteinim parasti bija nolemts par kādu smagu nodarījumu – par izaicinājumu Dievam vai zaimošanu (zināms, ka van der Stratens neticējis ne Dievam, ne velnam un apņēmies apbraukt Labās Cerības Ragu pretī vētrai), vai arī par slepkavību (bagātais Amsterdamas tirgotājs Falkenburgs, piemēram, bija nogalinājis savu brāli un viņa līgavu).
Tomēr pašas pirmās drošās ziņas par spoku kuģiem atrodamas jau seno islandiešu sāgās. Senie normāņi ticēja, ka pa jūru klejo drakari – laivas, kuras vada mirušo dvēseles – jūras valdnieka sūtņi. Saskaņā ar vikingu tradīciju mirušos tautas brāļus – «jūras kēniņus» – apglabāja kopā ar to drakariem un ielaida jūrā. Sastopot bēru laivu, vikingi meta jūrā ēdienu un dzērienu, jo ticēja, ka tas nepieciešams mirušā dvēselei. Aizkustinošs ir vēstījums par kādu vīru Stēti, kuru jūras dievi sodīja par burvju gredzena nolaupīšanu, nolemjot mūžīgai klaiņošanai pa ziemeļu jūrām. Laika gaitā no Stētes ķermeņa palicis pāri tikai skelets...
,
Spoku kuģi ar pārsteidzošu regularitāti parādās arī mūsdienās. Šķiet, tie it kā vēlas dzīvajiem atkal un atkal atgādināt par savu traģēdiju, jo aculiecinieku vīzijās it sevišķi vētras laikā atkal un atkal atkārto savu bojāejas brīdi un apstākļus. Sevišķi daudz ziņojumu par redzētajiem spoku kuģiem nāk no Britu salām, kas vienmēr izcēlušās ar dažādām mistiskām parādībām. Fantomkuģi manīti gan Atlantijas okeāna piekrastē, gan arī Lamanša rajonā, kur īpaši šajā ziņā izceļas bēdīgi slaveno «Gudvina staigājošo smilšu» rajons, kas atrodas deviņu kilometru attālumā no Dīlas pilsētas Kentas grāfistē. Leģenda vēsta, ka šajā vietā kuģu avārijās dažādos laikos aizgājuši bojā kopumā piecdesmit tūkstoši cilvēku. «Lēdija Lavinbonda» – šādi sauca vienu no kuģiem, «Gudvina smilšu» upuriem, kuru kopā ar visu apkalpi šajā vietā smiltis iesūca 1748. gada 13. februārī. Viena no daudzajām leģendām vēsta, ka traģēdijas iemesls bijusi kāda Aneta – kapteiņa līgava, kuru bija iekārojis kapteiņa palīgs. Tomēr nekas nav beidzies – ik katrus piecdesmit gadus 13. februārī šis kuģis parādās «Gudvina smilšu» rajonā. «Lēdiju Lavinbondu» vairāku kuģu apkalpes sastapa 1848., 1898., 1948. un 1998. gadā, un gaidāms, ka tas atkal parādīsies pie apvāršņa 2048. gadā...
Ar nostāstiem par spoku kuģiem ir bagāta arī Jaunā pasaule – Gelvestonas ūdeņos Teksasā vētras laikā joprojām var sastapties ar pirāta Džina Lafitē 1820. gadā vadīto rēgu kuģi, bet Jaunanglijas piekrastē bezbailīgais kapteinis Kids joprojām meklē zemē ieraktās bagātības. Jaunās Anglijas baznīcas vēstures hronikā «Magnalia Christi Americana» aprakstīts, ka 1648. gadā Ņūheivenas pilsētā Konektikutā parādījies kāds spoku kuģis, kurš savu bojāejas ainu atkārtojis pat vesela pūļa priekšā. Šo notikumu ļaudis izpratuši kā Dieva zīmi, atklājot līdz šim bez vēsts pazudušā kuģa patieso likteni. Tomēr visvairāk spoku kuģi ASV ir iecienījuši lielos ezerus.
Dumpis, kapteiņa negodīga rīcība, lai saņemtu kuģa apdrošināšanas polisi, pirātu vai pat citplanētiešu uzbrukums, zemestrīce jūrā – šīs ir tikai dažas no versijām, kuras joprojām izsaka par amerikāņu kuģa «Mary Celleste» likteni 1872. gada novembrī, kad tas ar apjomīgu (un tiem laikiem ļoti dārgu) spirta kravu izgāja no Ņujorkas ostas, lai dotos uz Dženovu. Pēc 27 dienām to atrada, komandas pamestu. Izmeklēšanas komisiju visvairāk mulsināja tas, ka šķita – komanda kuģi bija pametusi pēkšņi un negaidīti, lai gan tas bija pilnīgā tehniskā kārtībā.
Realitāte, mirāža vai telepātiskā projekcija?
Kā vēl skaidro noslēpumaino spoku kuģu fenomenu? Pieredzējuši kapteiņi stāsta, ka šādi klaiņojoši kuģi bez apkalpes jūrā tiešām ir sastopami. Reizēm komandai vētras laikā šķiet, ka kuģis grimst, un tā kuģi pamet, bet tas vēl ilgi turpina klejot pa okeāniem un jūrām. Angļu «Loida apdrošināšanas kompānija» min, ka laikā no 1891. līdz 1893. gadam tā saņēma 1828 oficiālus ziņojumus par pamestiem spoku kuģiem.
Vēl rēgaino vīziju rašanos izskaidro ar gaismas staru uzvedības īpatnībām jūrā – tā saukto optiskās refrakcijas fenomenu, kad līdzīgi mirāžai tuksnesī uz apvāršņa parādās objekts, kas īstenībā atrodas tālu aiz horizonta. Liekas, šis kuģis it kā lido pa gaisu, un uz purpursarkanā saulrieta fona tā buras šķiet sarkanas. Okultists Frederiks Maijerss savukārt ir izvirzījis telepātiskās projekcijas teoriju, saskaņā ar kuru aculiecinieki savos dīvainajos redzējumos īstenībā saskata bojā gājušo kuģu apkalpju projicētos tēlus.
Spoku kuģi par sevi atgādina arī mūsdienu supermoderno tehnoloģiju laikmetā. Ja var ticēt itāliešu presei, pērnā gada augusta beigās pie Sardīnijas krastiem netālu no Portorotondo pilsētiņas atrada divdesmit divus metrus garu burinieku, uz kura klāja nebija neviena cilvēka. Vietējā krasta apsardze vairākas reizes mēģinājusi sazināties ar kuģi, bet nesekmīgi. Uz burinieka klāja uzkāpusī speciālistu grupa secinājusi, ka šis kuģis ir sens un, pats dīvainākais, līdz pat atrašanas brīdim nepārtraukti atradies jūrā. Uz burinieka atraduši Luksemburgas karogu, Ziemeļāfrikas jūru franču kartes, ēģiptiešu ēdiena paliekas, tomēr neviens no šiem priekšmetiem tā arī nespējis pavēstīt, no kurienes šis kuģis uzradies vai arī kam tas pieder.
Bet kā tad beidzās stāsts par latviešu «Laimu"? Diemžēl nekā iepriecinoša tās liktenī nebija. Kuģa un tā trīspadsmit cilvēku lielās apkalpes noslēpumainā izgaišana (interesanti, ka kuģa kapteinis bija tālbraucējs kapteinis Gustavs Lielkalns – tas pats, kurš 1926. gadā «nogremdēja» bēdīgi slaveno kuģi «Neibāde») sacēla satraukuma vētru Latvijas presē, radot visdažādākos minējumus. Laikraksts «Jaunākās Ziņas» pieņēma, ka «Laima» palikusi kaut kur jūrā «mašīnu vai stūres bojāšanās dēļ vai varbūt ir iesprostota klejojošā ledū». Turklāt pazušanas naktī ir bijusi ļoti spēcīga sniega vētra, kas nodarījusi tehniskus bojājumus pat krietni lielākiem tvaikoņiem. Varbūtējās nelaimes vietu nesekmīgi centās meklēt valsts iestāžu nosūtītais tvaikonis «Hidrogrāfs». Nekādu skaidrību «Laimas» pazušanas lietā nesniedza arī Jūrniecības departamenta kuģniecības nodaļas uzsāktā oficiālā izmeklēšana. Vai tiešām varētu būt tā, ka «Laima» joprojām kaut kur klejo pa bezgalīgās jūras plašumiem?
Pateicos Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kuģniecības nodaļas vadītājai Ilzei Bernsonei par sniegto atbalstu raksta tapšanā
,
«Laima» – kravas tvaikonis, būvēts 1900. gadā Dānijā, Latvijas tirdzniecības flotē kopš 1924. gada, īpašnieks – kuģniecības sabiedrība «Kaija». Ietilpība – 418 bruto reģistra tonnas. Pazudis bez vēsts 1929. gada janvārī ceļā no Kēnigsbergas uz Rīgu.
«Equator» – trīsmastu barkentīna, nolaista ūdenī 1892. gadā Ainažu kuģubūvētavā. Ietilpība 433 bruto reģistra tonnas. Veica transatlantiskos reisus. 1924. gadā izgāja no Trinidādas ar asfalta kravu un pazuda bez vēsts.