Mazākā no cūkām – jūrascūciņa

Laikā, kad zooveikalos lepni gozējas dažādi svešzemju dzīvnieciņi, no mazām adatpelēm līdz lielajām iguānām, jūrascūciņa liekas tik ierasta un vecmodīga. Taču velti. Dzīvnieciņš mums ir gadu desmitiem pazīstams mājas mīlulis, kura turēšanas apstākļi ir labi zināmi un vienkārši pretstatā jaunmodīgajiem zvēriņiem. Turklāt jūrascūciņas izteikti maigais un dzīvespriecīgais raksturs veldzē gan liela, gan maza dzīvniekmīļa sirdi. Tā uzskata arī ilggadēja sīkdzīvnieku, arī jūrascūciņu, audzētāja Žanna Zariņa no Aizputes. Ir vismaz seši iemesli, kāpēc jūrascūciņa ir ļoti piemērots mājdzīvnieks.

Izsenis atzīts mājdzīvnieks

Šo Dienvidamerikas savvaļas dzīvnieciņu cilvēks pieradināja ļoti sen – ilgi pirms inku impērijas laikiem. Arheoloģiskajos izrakumos Dienvidamerikā atklātas jūrascūciņu audzētavas, kuras pastāvējušas trīs tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Eiropā jūrascūciņu ieveda spāņu iekarotāji apmēram pirms 400 gadiem. Līdz tam laikam vietējie jūrascūciņas gaļu izmantoja pārtikā un pašu dzīvnieciņu dēvēja par pundurtrusi. Interesanti, ka senos zīmējumos redzams, ka pa vidusmēra zemnieku virtuvi lēkšiem kā tādi kucēni skraidelē jūrascūciņas, turklāt prāva kaķa lielumā. Tas liecina, ka senos laikos dzīvnieciņi bijuši pavisam citāda izmēra.

Savu nosaukumu «jūrascūciņa» dzīvnieks ieguvis, jo uz citām pasaules zemēm viņu veda pa jūru. Iespējams, sākotnējais nosaukums bijis – aizjūras cūciņa. Citi atkal viņu dēvēja par indiešu cūciņu, jo spāņu iekarotāji bija pārliecināti, ka atrodas Indijā. Turklāt pats nosaukums «cūciņa» radies tādēļ, ka zvēriņi izdod cūkas rukšķēšanai un kviekšanai līdzīgas skaņas.

Vissirsnīgākais mājdzīvnieks

Dabaszinātnieks Alfrēds Brēms slavenajā pirms vairāk nekā gadsimta sarakstītajā pētījumā «Dzīvnieku valsts» jau tolaik atzinīgi vērtēja jūrascūciņu kā mājas mīluli: «Jūrascūciņa pieder pie iemīļotākajiem mājas dzīvniekiem visā grauzēju šķirā tiklab savas pieticības, kā arī nekaitīguma un labsirdības dēļ. Viņa piecieš ļoti daudz un pat pārestības... Tādēļ bērniem tā ir ļoti patīkama rotaļu lieta, un tieši bērni viscītīgāk nodarbojas ar jūrascūciņu audzēšanu.» Varbūt cūciņas prāta spējas nav pārāk lielas, tomēr visu atsver tās enerģiskais un mīlīgais raksturs. Tikko cūciņa iepazinusi saimniekus, tā vienmēr grib atrasties vienā telpā ar cilvēkiem. Viņa ar skaļu dzīvespriecīgu rukšķēšanu sagaida saimniekus pārnākam mājās. Un ar tādām pašām skaņām cūciņa uzstāj, ka kopā ar viņiem vakarā skatīsies televizoru. Dzīvnieciņš, protams, neaizmirst arī sevi un ar tādu pašu degsmi vilina cilvēkus pie ledusskapja, lai viņu uzcienātu ar cūciņas iecienītāko ēdienu: salātiem vai svaigu gurķu šķēlītēm. Un, ja dzīvnieks tiešām saņem kāroto, viņa sajūsmai nav robežu. Kā jau Brēms rakstīja, cūciņa nekādus bērnu jokus un izdarības ļaunā neņem. Reizēm pat gadās sastapt cūciņas, kas klausa uz vārda un tekalē saimniekam līdzi pa pēdām kā sunīši.

Vienkārša un nesarežģīta uzturēšana

Lai gan jūrascūciņai nav līdzības ar īsto ruksi, tomēr līdzās rukšķēšanai ir vēl kāda abiem zvēriņiem kopīga iezīme. Arī jūras cūciņa mīl daudz un labi paēst. Zooveikalos nopērkama visdažādākā jūrascūciņām paredzētā barība. Noder arī pundurtrušiem domātā kombinētā barība un granulētās klijas. Tās labprāt ēd arī kaltētu maizi. Dzīvnieka barošanā liela nozīme ir arī labas kvalitātes sienam, tam jābūt pieejamam visu laiku. Sastāvējies, putekļains un krāsu zaudējis siens dzīvniekam nav dodams.

Vasarā cūciņai piedāvā arī zāli. Vislabprātāk tās ēd cūkpieņu lapas, ceļmallapas, spinātus. Tāpat ar patiku uz zoba liek lopbarības un kacenkāpostus, salātus, biešu un burkānu lakstus. Nav ieteicams lielos daudzumos dot kāpostus un salātus, jo tie var būt par iemeslu uzpūstam dzīvnieka vēderam.

Vasarā laižot cūciņu paganīties ārā, tā jāuzmana no dažiem savvaļas augiem – suņuburkšķa, maijpuķītes, gundegas, kas dzīvniekam var izrādīties ļoti kaitīgi.

Jūrascūciņas ar prieku ēd dažādus dārzeņus, piemēram, burkānus, gurķus, lopbarības un puscukurbietes, ķirbjus un kabačus. Labprāt ēd arī ābolus, tomātus un kartupeļus. Taču visi dārzeņi jādod ierobežotā daudzumā, un tie nedrīkst būt bojāti.

Prot skaisti dzīvot

Cūciņu var turēt ne tikai zooveikalā nopērkamā būrī. Ja vēlas, tai var pagatavot speciālu aploku – sētu ar durtiņām. Sētai iekšpusē uz grīdas vēlams nolikt linoleju un izkaisīt sienu pakaišiem. Cik augstai jābūt sētai, tas jālemj jūrascūciņas saimniekam. Reizēm cūciņu vidū gadās īstas augstlēkšanas čempiones. Tādām sētiņa jābūvē augstāka nekā tām, kuras no labas dzīves apvēlušās, savu resno dibenteli vairs nevar pārdabūt pāri sētiņai un stenēdamas nošļūk atpakaļ.

Brīvdienu ceļabiedrs zaļumos

Šādu sētiņu iespējams ņemt līdzi, vasarā dodoties atvaļinājumā uz laukiem. Vienīgi jāuzmana, lai cūciņa neizraktos no mājiņas pa apakšu. Tāpat jāatceras – cūciņa ir gards kumoss vārnām, kaķiem un citiem plēsoņām. Tādēļ aplokam noteikti jāuzliek jumts, piemēram, siets. Lai gan jūrascūciņa ir dzimusi dienvidamerikāniete, viņa ir jāsargā no tiešiem saules stariem un arī no caurvēja.

Skaistuma karalienes un eksotiskās cūciņas

Arī cūciņas varat izvēlēties pēc savas gaumes. Ja vēlaties iegādāties šika izskata greznu cūciņu – īstu skaistuma karalieni, ieteicama peruāņu vai tās lokainā apmatojuma variants – alpakas jūrascūciņas. «Tās ir ļoti skaistas jūrascūciņas, to garais apmatojums sasniedz 30 un vairāk centimetrus. Vienīgi skaistais kažoks prasa tikpat regulāru kopšanu kā Jorkšīras terjers. No apmatojuma jāizķemmē tajā ieķērušies siena gruži, arī ēdiena druskas. Lai tiktu galā ar apmatojumu, vēlams reizēm to uztīt uz rullīšiem – papīra strēmelēm. Vairākas jūrascūciņu šķirnes viena no otras atšķir apspalvojuma rozetu skaits un to izvietojums uz ķermeņa. Piemēram, peruānietēm ir trīs rozetes: viena uz galvas un divas uz krustiem. Un angoras cūciņa atšķiras tikai ar četrām vai vairāk rozetēm uz ķermeņa,» skaidro Žanna Zariņa.

Tikpat skaistas ir arī vairākas citas garspalvainās cūciņas: šelti, teksels un koronets. Šelti atšķiras no peruānietēm ar to, ka dzīvniekiem nav rozešu un apmatojums aug pretējā virzienā – nevis uz priekšu, bet gan no purna uz aizmuguri. Šelti tuvākā šķirne ir teksels, kuru atšķirības zīme ir vien lokains apmatojums. Koroneta šķirnes cūciņas lepojas ar tīri karalisku atšķirības zīmi – kroni (rozeti) uz galvas. Tās radušās, krustojot šelti šķirni un krestedus.

Taču eksotisko dzīvnieku mīļotāji būs ieinteresēti, ieraugot pavisam neparasta izskata dzīvnieciņus. Piemēram, bolduīns ir pilnīgi bez apmatojuma un atgādina mazu nīlzirgu. Skinnija šķirnes cūciņas arī izskatās līdzīgas – vien nedaudz sprogains apmatojums uz purna un ķepiņām.

Jaunas šķirnes izveidotas arī īsspalvainajām šķirnēm. Piemēram, rekss – cūciņa ar sprogainu, plīšam līdzīgu apmatojumu vai satīns ar patīkami mīkstu, īpaši spīdīgu kažoku, kuru visu laiku gribas glaudīt un glaudīt.

Neko nebūs zaudējuši arī tie cilvēki, kas zooveikalā nopirks skumīgi sēdošo visvienkāršāko jūrascūciņu, pēc kuras it kā nav pieprasījuma. Arī viņas krūtīs pukst tikpat mīļa un uzticīga sirds kā dārgo un reto šķirņu cūciņām ar ciltsrakstiem.