Bērns ar UDS. Kā rīkoties?

Nevajadzētu aizmirst, ka šodien bērnu uzvedība krasi atšķiras no viņu vecāku uzvedības bērnībā. Ja pavērotu, ko ārsti raksta nosūtījumos, atklātos, ka visbiežāk skan: aizdomas par UDS, aizdomas par UDHS. Jo noteikt, vai tā tiešām ir slimība, ir ļoti grūti — jāizpēta, vai tā ir ģimenes audzināšanas, konkrētas situācijas vai smadzeņu potenciāla uzbudinājuma vaina.

Jāatzīst, ka UDS/UDHS ir ļoti stiepjams jēdziens, jo Latvijā uzmanības deficīts būs citāds nekā, piemēram, Gruzijā, kur lēkt, svilpt, kliegt ir pilnīgi normāla rīcība. Latvijā, ja visus bērnus nostādītu rindā, vairākums atbilstu «latviešu» normai, kamēr citi izlēktu no šiem rāmjiem.

Speciālisti ir vienisprātis — daudziem, kuri neatbilst sabiedrībā izvirzītajām uzvedības normām, šobrīd tiek piedēvēts šis bubulis — UDS vai UDHS. Diemžēl jāatzīst, ka daudziem bērniem šī diagnoze tiek uzstādīta pārāk viegli un neadekvāti. Interesanti, ka kopš 90. gadu sākuma arvien vairāk ekspertu atbalsta viedokli, ka UDHS ir dabas dots stāvoklis, nevis slimība.

Saprast bērnu vai padarīt ērtāku?

Bērnam var palīdzēt divējādi — vai nu saprast, kāpēc viņš uzvedas tieši tā, kā uzvedas, vai arī iedot medikamentus un bērnu apklusināt. Jāatzīst — katram šim virzienam ir savi piekritēji. Lai arī kas būtu bērna uzvedības traucējumu pamatā, ar tiem jārēķinās un jāsadzīvo gan vecākiem, gan pedagogiem, gan pašam bērnam.

Mainīt attieksmi jeb risinājums Nr. 1

Iespējams, UDS vai UDHS ir arī Latvijā, taču psihologi savā praksē tos nav novērojuši, un, sākot nemedikamentozo terapiju, situācija ir ievērojami uzlabojusies. Viņi atgādina: lai noteiktu UDS, bērns ir ļoti ilgi jāpēta — nevar aiziet pie psihologa, psihoterapeita vai bērnu neirologa uz vienas stundas vizīti, lai spētu uzstādīt diagnozi. Kad sāk runāt ar vecākiem, meklēt cēloņus bērna uzvedībai, atklājas zemūdens akmeņi vecāku attiecībās, attieksmē pret bērnu utt. Psihologi uzsver, ka katrai darbībai, ko cilvēks (šajā gadījumā — bērns) izdara apzināti vai neapzināti, ir kāds redzams vai neredzams iemesls. Ja cilvēks izdara darbības, kas ir ārpus tā sauktajām sabiedrības ieražām, tad ir kas tāds, kas bērnu šajā sabiedrībā neapmierina. Bieži vien bērnu neapmierina sintētika un mākslīgums attiecībās. Kaut vai banāls piemērs — Amerikā šobrīd modē ir keep smiling — mēs smaidām pat tad, ja negribam to darīt. Bērns cenšas izdarīt kādu darbību — iespert, iespļaut, iekniebt, uztaisīt traci, apgāzt galdu vai palīst zem tā, lai pievērstu uzmanību un paskatītos, kas ar pieaugušo notiek. Jo bērna tā sauktā neadekvātā izturēšanās lielākoties ir psiholoģiskās vienaldzības sekas un aukstums pret bērnu, un to var labot ar mīļu, harmonisku vidi, ko var nodrošināt gan vecāki, gan skolotāji (vislabāk tandēmā). Piemērs iz dzīves — kādam bērnam skolā ir noteikts individuāls režīms — ja viņš nevar nosēdēt skolas solā, durvis ir atvērtas, un viņš drīkst iet laukā, paskraidīt divas minūtes pa gaiteni un nākt atpakaļ. Šo bērnu neuzskata par problēmu. Interesanti, ka daudzi bērni, kuriem tiek piedēvēts UDS/UDHS, ir ļoti talantīgi, virs vidējā līmeņa — viņu prasmes un spējas ir virs normas...

Psihologi strikti norāda, ka pasaulē eksistē nemedikamentozas alternatīvas medikamentiem, sākot jau ar izpratni, un ne visi tā sauktie slimie patiesībā ir slimi ar UDS un UDHS, beidzot ar psihoterapiju, ģimenes terapiju, kustību, mākslas un mūzikas terapiju utt. Šādiem uzvedības simptomiem var būt visdažādākie cēloņi un faktori (vecāku atbildības nepietiekamība, speciāli apmācītu pedagogu trūkums, bērna brīvā laika pavadīšanas iespēju trūkums utt.), kam nav nekāda sakara ar smadzeņu ķīmijas nelīdzsvarotību vai psihiatriskiem traucējumiem. Medikamentozā ārstēšana var būt kā plāksteris uz asiņojošas brūces, taču pārsvarā gadījumu tas nav pastāvīgs risinājums — gluži pretēji, katra izdzertā tablete strauji samazina iespēju dziedināt bērnu.

Medikamenti jeb risinājums Nr. 2

Nav noslēpums — Amerikā UDS/UDHS ārstēšanā plaši izmanto psihotropos medikamentus. Visbiežāk UDS slimniekiem izmantojamie medikamenti ir stimulanti un tricikliskie antidepresīva stimulanti, kas pavairo izmantojamos neiromediatorus un nodod smadzeņu rīcībā lielāku daudzumu neiromediatoru. Tie ir uzvedību koriģējoši medikamenti, kas stabilizē smadzeņu vielmaiņu. Arī Latvijā dažu bērnu vecāki kopā ar ārstu izvēlējušies iet šo ārstēšanas ceļu. Nav vienota viedokļa, vai tā ir pareizākā rīcība, un šķiet, ka tuvākajā laikā nebūs — pat bērnu neirologi uzskata, ka brīžiem ir ļoti grūti novilkt robežu, kur beidzas bērna neaudzinātība un kur sakas patoloģija. Arī ārsti domā, ka liela daļa no tā sauktajiem UDS bērniem ir vienkārši sekas nekonsekvencei audzināšanā, kas sākusies jau agrā bērnībā, taču uzskata, ka Latvijā dažiem bērniem varētu būt UDS vai UDHS.

Nevajadzētu aizmirst, ka bērni, kuriem tiešām ir nelīdzsvarota smadzeņu ķīmija vai disfunkcijas, ir mazākumā. Tāda veida smadzeņu disfunkcijas tika diagnosticētas (bet reti), jau pirms tika radīta modernā UDS/UDHS birka. Ārsti iesaka: ja ir stipras šaubas par to, vai tas ir uzmanības deficīts, vai audzināšanas problēma, tad elektroencefalogramma var sniegt papildu vērtējumu, jo uzmanības deficīta sindromu faktiski varot pierādīt izmeklēšanā, kas uzrāda specifiskas izmaiņas smadzeņu vielmaiņā (piemēram, nepareizas gamma aminosviestskābes attiecības).

Sākot medikamentu lietošanu, bērns kļūst mierīgāks, vairāk spēj koncentrēties un viņam atliek vairāk laika nodarbēm. Vārdu sakot, bērns iegūst gan it kā pilnvērtīgāku dzīvi, gan kļūst ērtāks apkārtējiem. Taču ir viens «bet». Ņemot vērā, ka par UDS/UDHS pasaulē joprojām tiek krustoti šķēpi un arī Latvijā speciālistu vidū nav noteikta viedokļa par diagnozes pareizību, turklāt ņemot vērā medikamentu postošo dabu un to, ka līdz galam nav zināma medikamentu ietekme uz bērnu tālākā nākotnē, vajadzētu izsvērt, vai uz vieglu roku zāļot bērnu, vai atstāt medikamentus kā pēdējo salmiņu, kad vairs nav citas alternatīvas.

Pilnu rakstu «UDS bērnam. Modes lieta vai realitāte?» lasiet žurnāla «Veselība» 2006. gada decembra numurā.