Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Krievijas izlūkdienesta bijušā darbinieka Aleksandra Ļitviņenko noindēšana, kā sākumā domāts, ar talliju, bet pēc tam pierādot polonija-210 izmantošanu, izraisījusi daudz minējumu par mīklainiem nāves gadījumiem dažādās valstīs tālākā un tuvākā pagātnē. Pagātnes ļaundariem nebija pieejami radioaktīvie materiāli, taču arī viņu arsenāls bija visai plašs.
Profesora Moriartija mantinieki
Par vienu no pazīstamākajiem indētājiem pasaules vēsturē var uzskatīt profesoru Džeimsu Moriartiju. Britu rakstnieka Artūra Konana-Doila radītais literārais tēls aizraidīja savus upurus uz viņpasauli ar arsēnu – senu, pārbaudītu paņēmienu. Ar arsēnu indēja jau senās Ēģiptes faraonus pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Kopš tā laika tas daudzkārt izmantots dažādos laikmetos un vēsturiskos apstākļos.
Padomju vara šāva, kāra un indēja savus pretiniekus. Cara admirālis Vrangelis ar pēdējo kuģi paguva aizbēgt no Krimas uz Turciju, taču Staļina aģenti viņu noindēja Holandē 1928. gadā. Ukrainas nacionālistu vadonis Stepans Bandera izvairījās no sarkanarmiešu lodēm dzimtenē, taču 1959. gadā emigrācijā Minhenē KGB aģents nogalināja viņu ar saindētu lodi. Par Krievijas čekas indes speciālistu upuri 1934. gadā kļuva arī Ukrainas parlamenta priekšsēdis Mihailo Hruševskis.
Vācu policija atklāja čekas saistību ar atentātu pret Banderu, un izcēlās starptautisks skandāls.
1994. gadā mīklainos apstākļos nomira Krievijas baņķieris Ivans Kivelidi. Izmeklētāji atklāja, ka viņa tālruņa klausules skrūvītes iedobumā ļaundari bija ievietojuši niecīgu devu nāvējošas vielas. Indes detalizētu sastāvu noteikt neizdevās, kļuva tikai zināms, ka izmantota nervus paralizējoša viela, kas līdzīga zarīnam. Viela bija tik iedarbīga, ka jau pēc pirmā zvana pa saindēto tālruni gāja bojā ne tikai pats baņķieris, bet arī viņa sekretāre. Saindējās arī izmeklētāji, taču viņiem izdevās izārstēties.
Pirms gada tika nozāļots ietekmīgais Sanktpēterburgas uzņēmējs Romans Cepovs, kuram esot bijuši sakari KGB aprindās. Viņa nāves oficiālais iemesls tā arī netika atklāts. Cepova ārsts uzskata, viņa pacients noindēts ar kolcihīdu – preparātu, ar ko ārstē leikozi.
Eksperti zina teikt: lai saindētu kādu ar radioaktīvām vielām, nebūt nav nepieciešams klātienē tikties ar nākamo upuri, jo pastāv risks pašam saņemt nāvējošu devu. Celtniecībā tiek lietotas ierīces, kurās ir radioaktīvie izotopi, kas nosaka tukšumus betona segumos. Šī parastos apstākļos cilvēkam nekaitīgā ierīce var kļūt par ieroci, ja to pavērš pret upuri un šajā virzienā tur ilgstoši. Operācijai var izmantot mašīnu ar tonētiem stikliem, lai upurim nerastos aizdomas.
Juščenko seju sakropļo dioksīns
Viens no pēdējo gadu skaļākajiem indēšanas skandāliem saistīts ar Ukrainas prezidentu Viktoru Juščenko. Ārsti uzskata, ka viņa organismā nonācis dioksīns, kura ietekmē prezidenta seja pārklājās ar čūlām. Juščenko sasirga pēkšņi 2004. gada septembrī pēc pusdienām, ko rīkoja Ukrainas drošības dienesta vadītājs. Ukrainas prezidenta amata kandidāta dzīvību glāba tikai steidzama ārstēšanās kādā Vīnes slimnīcā.
Pirms diviem gadiem Krievijas specdienesti veica operāciju Čečenijā, noindējot arābu izcelsmes čečenu kaujinieku komandieri Hatabu. Krievijas drošībnieki ilgi medīja arābu, taču viņš nevienu nelaida savā tuvumā. Tad no Baku kurjers vārdā Ibrahims piegādāja viņam vēstuli it kā no kāda arābu šeiha. Inde, ar kuru bija piesūcināts vēstules papīrs, bija izgatavota īpaši viltīgi. Šis šķīdums parastos apstākļos bija nekaitīgs tiem, kas lasa vēstuli vienaldzīgi. Lai inde iedarbotos un iekļūtu organismā, vēstules lasītājam bija jābūt satrauktam, veicinot sviedru izdalīšanos. Inde iekļuva organismā, izraisot ķīmisku reakciju ar sviedriem uz rokām. Pēc divām nedēļām terorists nomira, pat neaptvēris, ka ir noindēts. Ja ne kāda augsta ranga Krievijas ierēdņa pļāpība televīzijas intervijā, šis specdienestu atriebības veids būtu palicis noslēpums un varētu tikt izmantots atkārtoti.
Līdz šim nav zināms, kāds bija Krievijas domes deputāta žurnālista Jurija Ščekočihina nāves īstais iemesls. Viņš pēkšņi nomira 2003. gadā pēc šķietamas saindēšanās. Pēc neoficiālām ziņām, Ščekočihins esot pietuvojies patiesības uzzināšanai par 1999. gadā sarīkotajiem sprādzieniem vairākos daudzstāvu namos, ko Kremlis piedēvēja čečenu teroristiem, bet ko esot izdarījuši KGB aģenti.
Gruzijas premjeru nogalē ar dzelzs pentakarbonilu
Gruzijas premjerministru Zurabu Žvaniju pirms gada atrada mirušu konspiratīvajā dzīvoklī, kur viens no "rožu revolūcijas" vadoņiem mēdza pavadīt vakarus intīmā gaisotnē ar savu draugu. Sākotnēji nebija aizdomu par varbūtēju ļaunprātību. Viss izskatījās tā, it kā Gruzijas premjers būtu saindējies ar tvana gāzi, nepareizi rīkojoties ar apkures krāsniņu. Krievija tajās dienās bija atslēgusi Gruzijai elektrību un indētāju pēdas it kā veda uz Maskavu.
ASV specdienests pēc Gruzijas lūguma veica Žvanijas nāves neatkarīgu izmeklēšanu. Izrādījās, ka premjera vīnā ieliets dzelzs pentakarbonils, kura sastāvdaļas ir tvana gāze un dzelzs. Ar nelielu pilienu šā šķidruma ir pietiekami, lai organismā atbrīvotos dzelzs, bet tvana gāze pabeigtu indēšanas procesu. Pēc tam var iedarbināt krāsniņu un nomaskēt slepkavību.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados dzelzs pentakarbonils tika uzskatīts par kaujas ķīmisko vielu un bija sarkanās armijas bruņojumā, bet pēc tam no tās atteicās.
Iesaka Agata Kristi
Talliju 1863. gadā atklāja britu zinātnieks Krukss. Karsējot uz liesmas kādu gaisīgu vielu, viņš paraugā pamanīja koši zaļu līniju, tāpēc nosauca jauno vielu par talliju (grieķiski – "zaļš zars"). Jaunā viela izrādījās bīstama inde ar lēnu iedarbību, tāpēc to sāka aktīvi pielietot noziedzīgos nolūkos. Pazīstamās detektīvstāstu autores Agatas Kristi romāna "Villa "Baltais zirgs"" centrālais notikums ir noindēšana ar talliju. Rakstniece labi pārzināja ķīmiskās vielas, tajā skaitā indes, jo bija strādājusi par medmāsu slimnīcā. Kristi pat apsūdzēja par to, ka tieši viņa ieviesusi apritē šo indi, iesakot noziedzniekiem izmantot noindēšanai tallija sāļus.
Tallija sulfāts pēc ievadīšanas organismā bloķē iekšējo orgānu darbību. Tallija sulfātu plašos mērogos mēdza lietot Irākas bijušā diktatora Sadama Huseina slepenpolicija, aizraidot nāvē simtiem citādi domājošo. ASV izlūkdienesta kīmiķis Sidnijs Gotlībs savulaik ieteica iebērt tallija pulveri Kubas vadoņa Fidela Kastro zābakos, lai viņš zaudētu matus un bārdu.
Pēc sava bijušā miesassarga Ļitviņenko noindēšanas Londonā patvērumu guvušais Krievijas oligarhs Boriss Berezovskis kļuvis daudz piesardzīgāks. Gadu pirms Ļitviņenko nāves čeka mēģināja novākt Berezovski, kurš asi kritizē Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Atentāts bija jāizdara Londonas tiesā, kur tika izskatīta Krievijas prasība par Berezovska izdošanu. Slepkavības ierocis bija šļirce, kas izskatījās pēc pildspalvas. Indes deva atradās šķiltavās, ar ko vajadzēja uzpildīt pildspalvu pirms uzdevuma veikšanas. Taču čekas aģents esot atklājis šo plānu britu pretizlūkošanas dienestam MI-5. Šis stāsts esot tā ietekmējis Britānijas bijušo iekšlietu ministru Deividu Blanketu, kurš agrāk atteicis Berezovskim politisko patvērumu, ka ministrs mainījis viedokli.
Čekas indēšanas stāsti
Čekas indēšanas stāsti sākas ar Ļeņina mīklaino nāvi, kurš, pēc Staļina vārdiem, esot lūdzis viņam indi, lai darītu galu savām neizturamajām ciešanām. Krievijas izlūkdienestā galvenais indēšanas "tehnologs" bija pulkvedis Grigorijs Mairanovskis. Viņa sagatavotās indes pļāva gan pretiniekus, gan savējos, kas bija apvainoti nodevībā (bieži – nepatiesi) un kuru arests bija nevēlams, lai nenobaidītu ārzemju rezidentūru vadītājus, kuriem bija pavēlēts atgriezties Maskavā. Orgānu lielā tīrīšana sākās ar čekas ārzemju nodaļas priekšnieka Ābrama Slucka noindēšanu ar ciānkālija injekciju tieši iekšlietu tautas komisāra vietnieka Mihaila Frinovska kabinetā.
Nogalinātais tika apglabāts ar militāru godu, avīze "Pravda" nekrologā rakstīja, ka viņš "miris kaujas postenī".
Par daudzām čekas operācijām ar indes pielietošanu diez vai kādreiz kas kļūs zināms, jo upuris it kā miris "dabiskā nāvē". Īpašā laboratorijā tika izgatavoti preparāti, kas piedeva noindēšanai "dabisku izcelsmi". Vismaz divas nonāvēšanas ar farmakoloģiskiem preparātiem ir bijušā KGB ģenerāļa Oļega Kalugina nopelnu sarakstā. Viens no viņa uzdevumiem bija pārbēdzēju likvidēšana. 1975. gadā Kalugins vadīja operāciju dubultaģenta Artamonova-Šadrina nolaupīšanai. Viņu aizmānīja no Vašingtonas uz Vīni, kur iešļircināja nomierinošu preparātu, lai vestu uz Maskavu, taču deva izrādījās par lielu un Artamonovs nomira. Kā raksta pats Kalugins savā grāmatā "Spymaster", toreizējais KGB ārējā izlūkdienesta priekšnieks Vladimirs Krjučkovs bijis sajūsmā un piedāvājis Kaluginam par šo varoņdarbu pēc izvēles Oktobra Revolūcijas vai Kaujas Sarkanā Karoga ordeni. Kalugins izvēlējās Sarkanā Karoga ordeni. Drīz pēc tam KGB priekšsēdētājs Jurijs Andropovs uzdeva Kaluginam atrast divus citus pārbēdzējus, Oļegu Ļaļinu un Juriju Nosenko, un solīja dot sankciju abu likvidēšanai. 1978. gadā Kalugins sniedza tehnisku atbalstu bulgāru izlūkdienestam atentātā pret rakstnieku – disidentu Georgiju Markovu. Londonā kāds garāmgājējs it kā nejauši iedūra viņam kājā ar lietussargu un pēc pāris dienām Markovs bija miris. Šādus lietussargus KGB izmantoja vēl vismaz divas reizes, taču upuriem, tajā skaitā pārbēdzējam Borisam Koržakam, izdevās izglābties, pateicoties savlaicīgai ārstu palīdzībai. Visos gadījumos nāvējošās indes ricīna deva bija ievietota miniatūrā kapsulā, kas tika ievadīta upura ķermenī ar dzelksni lietussarga galā.
Algoti slepkavas vienmēr vajadzīgi
Viena no senākajām algotu slepkavu apvienībām bija 11. gs. izveidotais asasīnu ordenis, kas izrēķinājās ar šiītu ticības pretiniekiem. Asasīni (šis vārds apzīmē slepkavu daudzās valodās) pielietoja arī dažādas indes. Par viņu upuriem krita daudzas vēsturiskas personības Tuvo Austrumu valstīs.
Izsmalcināti indētāji bija nindzjucu Japānā. Viņi izstrādāja slepenu "nāvīgās saskarsmes" tehniku, noziežot roku delnas ar īpašu aizsargvielu, bet uz tās uzklājot ātras iedarbības indi. Sarunas vai cīņas laikā pietika ar noziesto roku pieskarties pretinieka lūpām, acīm vai mēlei un tas saņēma nāvējošu indes devu. Pretindes balzams sargāja roku četras stundas.
Viduslaiku Eiropā politiski motivētas slepkavības bieži tika izmantotas cīņā par varu. Eiropas slavenāko indētāju skaitā bija Bordžas, Mediči un Sforcas ģimenes Itālijā, Romanovi Krievijā, kur daudzi troņa tīkotāji tika nozāļoti. Bordžas ģimenes piederīgo ļaundarības bija neticamas. Viņi pārvērta noindēšanu par meistarīgi sarīkotu izrādi, kuras fināls bija izsmalcināta slepkavība. Bordžas ģimene bija spāņu izcelsmes, bet slavena tā kļuva Itālijā, divus gadsimtus ieņemot augstus amatus. Indēšanas noslēpumus viņi aizguva no Spānijā dzīvojušajiem mauriem, bet tie bija mācījušies no arābu šeihiem. Čezāre Bordža mēdza pārgriezt persiku uz pusēm, pusi apēda pats, bet otru pasniedza viesim, kurš drīz mira mīklainā nāvē. Augstākā ranga indētājs bija Čezāres tēvs Rodrigo Bordža, viņš arī pāvests Aleksandrs VI. Viņa iemīļota izprieca bija pārbaudīt seno alķīmiķu indes receptes, pievienojot tās sev pakļauto kardinālu ēdieniem. 1503. gadā indētājs kļūdījās un sazāļotais ēdiens nokļuva uz viņa paša galda. Līdz ar viņa nāvi Bordžu dzimta panīka.
Viņu lietu pārņēma Mediči dzimta no Florences. Viņu senči bija zāļu izgatavotāji. Saglabājusies sena Mediči ģimenes recepte: "Ja persika kokā izurbt caurumu un ievietot tur arsēnu, kas šķīdināts spirtā, tad šāda koka augļi kļūs indīgi." Ar līdzīgu paņēmienu 16. gadsimtā kardinālu Ipolito Mediči noindēja viņa brāļadēls Alesandro. Katerina Mediči un Bona Sforca bija apburošas sievietes un nepārspējamas indētājas, kas katra aizraidījusi uz viņpasauli pārdesmit cilvēku. Viņu intrigās nebija nekā personiska, tikai cīņa par varu. Mediči deva priekšroku saindētām smaržām un cimdiem, Sforca – pulveriem un eliksīriem.
Indēšanas māku līdz pilnībai noslīpēja jezuītu ordeņa mūki, iznīdējot atkritējus no katoļticības. Nāvei nolemtajam tika uzdāvināta grāmata, kuras lapas klāja inde. Samitrinot pirkstus ar siekalām, lai pāršķirtu salipušās lapas, upuris nonāvēja sevi, pats to nezinot. Bruņinieku un medību mīļotāju nonāvēšanai tikai izraudzīti saindēti ieroči, bet sievietes piebeidza ar sazāļotu kosmētiku vai apģērbu. Par universālu nonāvēšanas līdzekli kļuva ar indi pildīti gredzeni, kuros bija tikko pamanāmi dzelkšņi.
Viduslaikos daudzas sērgas ārstēja ar asins nolaišanu, kas dažreiz palīdzēja arī pret indēšanu. Tālredzīgākie augstmaņi savu ēdienu deva pagaršot suņiem. Modē bija arsēna laizīšana, ko ieviesa jau seno Austrumu valdnieks Mitridats, lai organisms kļūtu neuzņēmīgs pret indēm. Mitridata piezīmes par indēm un pretindēm tika pārtulkotas latīņu valodā. Par arsēna upuri esot kļuvis arī uz Svētās Helēnas salu izraidītais Francijas imperators Napoleons Bonaparts.