Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzkārt cilvēki sūkstās – man ir nelaimīgs liktenis, esmu vientuļš (vientuļa), uz mani neviens neskatās. Vai viņu problēma ir vientulība, vai varbūt vientulība ir kādas citas – primārās – problēmas sekas? Ir cilvēki, kuriem vientulība ir viņu izvēle, bet ir cilvēki, kuri cieš no vietulības. Kā šo problēmu atrisināt?
Nāc apkalpo manas problēmas
Draugi pasaka priekšā dažas iespējas, kā iepazīties interenetā, ar iepazīšanās dienesta palīdzību, palīdz radi, draugi. Bet tas šo problēmu neatrisina un attiecības ar iepazīstināto cilvēku neizveidojas, jo ir palikusi neatrisināta pamatproblēma.
Rodas jautājums – kāpēc tu esi vientuļš? Cilvēks atbild: “Tāpēc ka man ir tāds dzīvesveids, tāds darbs, es strādāju sieviešu (vīriešu) kolektīvā, tur vīriešu (sieviešu) nav, darbdiena gara, nu, kur tad es ar to vīrieti (sievieti) iepazīšos?” Vai arī sievietes gaužas: “Kur tu kārtīgu vīrieti atradīsi, sevišķi manos 29 vai 34 gados, visi labie jau sen izķerti, pāri palikuši vai nu neveiksminieki, vai atkarīgie. Ielaisties attiecībās ar tādu, kas ir precējies, – kam man tas vajadzīgs, postīt citiem dzīvi ir pret maniem principiem.”
Ja cilvēks nesāk nopietni pievērsties jautājumam – kas ir ar mani, tad diezin vai viņš no savas vientulības varēs izķepuroties. Tad atliek cerēt vienīgi uz princi, kas atjās baltā zirgā, apsēdinās sev priekšā un vedīs, uzminot tavas domas, apslēptās vēlmes, kurp tu gribētu nokļūt, ko tu gribētu savām acīm skatīt, savām ausīm dzirdēt, ko tu gribētu baudīt. Bet dzīvē tādi brīnumi tikpat kā nenotiek, ka tieši tāds cilvēks nokritīs kā no gaisa, sapratīs visus tavus untumus un tavas bailes un rēķināsies ar tiem, klusēs tad, kad tu gribi klusēt, runās tad, kad tu gribi runāt. Tad tas viens patiesībā apkalpos otra problēmas.
Man ir plakans dibens
Sievietes bieži mēdz teikt – esmu neglīta, dumja, neinteresanta. Tātad šāda sieviete it kā gaida, kad atnāks kāds un atrisinās viņas problēmu, respektīvi, apliecinās, ka viņa ir glīta, gudra, interesanta. Pateikt sievietei – cik tev skaisti nolakoti nagi, kādi tev brīnišķīgi pirkstiņi – ir normāli, un, ja ar pašapziņu viss ir kārtībā, viņa to pieņems pašsaprotami un jutīsies labi. Bet, ja cilvēkam pašapziņā ir pamatīgi “robi” un ja tās sievietes galvā visu laiku skan kā kapsētas zvans: “Man ir līkas kājas, lī-kas, kā-jas, man ir plakans dibens, pla-kans di-bens, es ne-esmu in-te-re-san-ta” - tad teikt, ka viņai ir normālas kājas un dibens kā dibens, bieži vien ir tāpat kā caurdurtā kamerā sūknēt gaisu. Kad tu intensīvi to sūknē, tad kamera ir stingra. Bet, kad vairāk nepumpē, tā ātri gaisu izlaiž un kļūst tukša.
Otrs cilvēks nevar visu laiku pumpēt un pumpēt šo pašapziņu, beigu beigās viņš atskārst: “Tas vairāk nedarbojas.” Ir sarūgtināts, jūtas bezspēcīgs un arī dusmīgs: “Nu cik reižu nav teikts, cik reižu nav apliecināts, viss velti! Es vairāk nevaru to klausīties, ciest un galu galā arī turpināt.” Mēs runājam par ārieni, taču vaina jau nav kājās. Par kāju formu varētu runāt ar stilistiem, prasmīgi apģēbties un neglīto nomaskēt. Bet trakums jau ir tas, ka tā nabaga sieviete (nabaga tāpēc, ka cieš un mokās savos kompleksos) jūtas nevis kā sieviete, bet gan sieviete ar līkām kājām, sieviete ar plakanu dibenu. Ar tādu izjūtu un tādu stāju viņa iet pa dzīvi.
Ja sieviete, kurai nav taisnas kājas, justos un izturētos kā sieviete, kurai viss ir kārtībā, tad viņa nebūtu vientuļa. Protams, kājas nekļūtu taisnas, bet, ja viņa jūtas kā sieviete ar līkām kājām, proti, kā defektīva, ir nokautrējusies, neiziet cilvēkos, nodur skatienu, neiedrošinās kādu uzrunāt, neiedrošinās iet uz ballēm, ir saspringusi, ierāvusies sevī un tamlīdzīgi, uz viņu apkārtējie skatās ar līdzjūtību. Patiesībā viņa tās kājas redz desmit reizes līkākas nekā citi.
Kādas citas sievietes iekšējais monologs ir šāds: “Es esmu resna sieviete. Pretīga, ļumīga kā galerts. Man riebjas mans ķermenis.” Tā ir projekcija, kad šai sievietei liekas, ka viņas resnums ir visu cilvēku uzmanības degpunktā. Tas ir mehānisms, ko psiholoģijā sauc par projekciju. Mēs savas iekšējās izjūtas un domas projicējam uz citu cilvēku un to, ko jūtam paši, uztveram kā kaut ko nākušu no ārpuses, ko it kā jūt citi. Vispirms jāsāk ar savu nepareizo sajūtu atrisināšanu, dodoties pie psihoterapeita.
Interesanta sieviete var būt tā, kas labi dzied, aizrautīgi stāsta, patiesi pārdzīvo un tamlīdzīgi. Bet, ja sieviete sevi slēpj, tad jau viņa interesi ne ar ko nevar izraisīt. Nevajag sevi slēpt – katrā cilvēkā atradīsies kaut kas tāds, ar ko viņš otru cilvēku saistīs.
Daudzkārt cilvēki sūkstās – man ir nelaimīgs liktenis, esmu vientuļš (vientuļa), uz mani neviens neskatās. Vai viņu problēma ir vientulība, vai varbūt vientulība ir kādas citas – primārās – problēmas sekas? Ir cilvēki, kuriem vientulība ir viņu izvēle, bet ir cilvēki, kuri cieš no vietulības. Kā šo problēmu atrisināt?
Negativitāte ir slēptā agresija
Uz ielas bieži pretī nāk drūmi, iekšēji nikni cilvēki. Ja jūtam agresivitāti, tā izsauc vai nu pretagresiju: “Ko lūri!” - vai arī bailes, nevēlēšanos ar šo cilvēku kontaktēties. Agresivitāte ir signāls: “Nenāc klāt! Mūdzis tāds!” Tad vai nu to cilvēku apiešu ar līkumu, vai atļaušos pret viņu kādu izlēcienu. Ja sievietei ir izveidojies stereotips, ka visi vīrieši ir mūdži, ikviens vīrietis to sajutīs, pat tas, pret kuru viņa būs vēlīga.
Arī ārēja vienaldzība, depresija, neiesaistīšanās sarunā ietver sevī slēpto agresiju. Ar šādu cilvēku sarunubiedrs pajoko vienreiz, otrreiz, bet nejūt nekādu reakciju. Sarunbiedrs domā: “Jūtos tā mazliet muļķīgi. Vairāk nejokošu.” Jo ar savu stāju šis “pārakmeņojies” cilvēks ir pateicis: “Izbeidz, ko tu te runā? Kas par blēņām? Man krīt uz nerviem.”
Ja sieviete ir nobijusies, saspringusi, nervoza, tad viņa otram arī liek just sasprindzinājumu un aizkaitina. Cilvēks var likt otram just to pašu, ko jūt viņš. Ja kāds ir dusmīgs, pat ja viņš dusmas ārēji neizrāda, tad viņa klātbūtnē jūs arī sāksiet justies dusmīgs. Vai arī, ja viens cilvēks būs sasprindzis, nervozs, tad arī otrs jutīsies smagi, jo būs saņēmis negatīvu lādiņu. Ja viens cilvēks visu laiku drudžaini kaut ko ņem, liek un viņam krīt no rokām ārā, otrs jutīsies tā: “Ak Dievs, kā tikt no šejienes ātrāk ārā. Te ir kā trakomājā!”
Ja sieviete uzvedīsies sasaistīti, bikli, nezinās, kur satikšanās reizē likt rokas, tas otrā cilvēkā, visticamāk, izraisīs neapmierinātību: “Man tavi kompleksi ir gluži pie kājas! Sēdi mierīga! Ar šo trako sievieti es vairs negribu tikties!”
Uz āķa problēma
Cilvēka neatrisinātās pamatproblēmas ne vien traucē saskarsmei, bet arī otru cilvēku apgrūtina. Piemēram, sievieti vīrietis ir uzaicinājis uz satikšanos, bet viņa visu laiku klusē. Viņš jautā: “Ko varētu piedāvāt? Varbūt vīnu?” Viņa klusē un saspringst. Viņš: “Varbūt pussauso...” Viņa turpina sēdēt saspringusi. Viņš: “Nu varbūt sauso...” “Nu varbūt...” Viņa vēl vairāk ieraujas sevī. Tas vīrieti provocē uzbrēkt: “Nu, vai tu vari kaut ko pateikt vai ne?!”
Padomājiet, kā jūtas tas vīrietis, kura priekšā ir sieviete, kas ar savu problēmu, ka viņai ir ārkārtīgi grūti no otra cilvēka kaut ko pieņemt, ir tik ļoti nomocīta. Vīrietis jutīsies apgrūtinoši. Gandarījumā vietā viņš saņems problēmu.
Priekšstats “kuilis” vīrieti apvaino
Ja sieviete katrā vīrietī saskata potenciālo ienaidnieku, cēlonis var būt meklējams ne tikai viņas negatīvā pieredzē ar vīriešiem, bet liela nozīme arī videi, kurā viņa augusi.
Atkarībā no tā, kādu zvēru sieviete vīrietī saskata – kuili, mērkaķi, traku suni vai cūku –, viņa neapzināti tā arī pret viņu izturēsies un sāks šo zvēru veidot. Bet, ja pret mani izturas kā pret cūku, tad es arī sākšu “rukšķēt”.
Ja sieviete jūt pašaizsardzību pret vīriešu dzimumu, tad tā otra cilvēka iekšējais monologs būs šāds: “Ja es esmu traks suns, ja viņa no manis baidās, ko lai es daru? Es neesmu traks suns, es vispār neesmu suns(!), es pat neesmu gaļēdājs. Varbūt es jūtos kā staltbriedis, bet pret mani izturas kā pret traku suni. Es viņai pasniedzu “pļavu ziedus”, bet viņa no manis atraujas, it kā es viņai būtu pasniedzis asiņainu gaļas gabalu, ko ar saviem zobiem esmu noplēsis! Es tomēr gaidu, lai pret mani adekvāti izturētos.”
Ja sieviete seksā saredz kaut ko netīru un domā, ka visi vīrieši to vien grib, tas nozīmē, ka viņa uz vīrieti skatās, kā uz kuili. Vīrietī tas izsauc vēlēšanos šo sievieti pasūtīt ratā, jo vīrietis jūtas aizvainots: “Kāpēc tu tik primitīvi par mani spried, ka esmu tikai staigājošs, uzbudināts dzimumloceklis?!” Ja sievietes iekšējā pasaulē vīrietis ir ienaidnieks, ar kuru jācīnās, kā viņa iedomājas dzīvot kopā ar ienaidnieku un iet ar viņu vienā virzienā?