Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/17/10879499t1h366b.jpg)
Grigorijs Rasputins, īstajā vārdā Grigorijs Novihs, ir visskandalozākā un mistiskākā persona Krievijas vēsturē. Mistiska bija arī viņa nāve 1916. gada 30. decembrī. Viņš vienlaikus tika uzskatīts gan par dziednieku, gan šarlatānu, gan par svēto, pļēguru un netikli. Iespējams, Rasputins bija mūks, taču iespējams, viņš bija arī lielisks aktieris un psihologs, jo par šo «Sibīrijas pravieti» nav saglabājies neviens tā laika rakstveida dokuments. Viss, kas par viņu ir zināms, nācis no laikabiedru liecībām.
Dieva izredzētais dziednieks
Kad Rasputinam bija astoņpadsmit gadu, viņš veica savu pirmo svētceļojumu uz Verhoturas klosteri, taču par mūku nekļuva. Viņš atgriezās dzimtajā ciemā un apprecējās. Rasputinam un viņa sievai Praskovjai bija trīs bērni — dēls Dmitrijs, meitas Marija un Varvara. Dēls nomira triju gadu vecumā, un Grigorijs, saņēmis ziņu no Dieva, devās kārtējā svētceļojumā, šoreiz uz Grieķiju, uz Atosas klosteri un tālāk uz Jeruzālemi. Pēc atgriešanās Rasputins sevi pasludināja par svēto un Dieva izredzēto, kā arī visiem stāstīja par savām dziednieka brīnuma spējām. Ziņa par Sibīrijas dziednieku ātri vien aplidoja plašo Krieviju, un cilvēku masas plūda uz attālo Krievijas ciemu, lai savām acīm skatītu Dieva izredzēto. Rasputins nekad nebija apmeklējis skolu, arī par medicīnu nekā nezināja. Tomēr slimajiem cilvēkiem, kuri pie viņa nāca no malu malām, viņš spēja palīdzēt. Reiz Rasputinam esot parādījusies Dievmāte un pastāstījusi par cara Nikolaja II dēla Alekseja slimību, kā arī likusi pravietim doties uz Sanktpēterburgu un izdziedināt troņmantnieku.
Uzdzīvotājs un galma ārsts
1905. gadā Rasputins ieradās Sanktpēterburgā un sāka savu ceļu uz imperatora galmu. Galvaspilsētā Grigorijs nodarbojās ar cilvēku dziedināšanu, un ziņas par pravieti brīnumdari nonāca arī carienes Aleksandras ausīs; viņa bija gatava uz visu, lai izārstētu dēlu Alekseju no hemofilijas. Nikolajs II ilgu laiku iebilda pret Rasputina piesaistīšanu mantinieka ārstēšanā, jo domāja, ka izcilais dziednieks ir šarlatāns. Šāds cara viedoklis nebija bez pamata, jo Sibīrijas pravietis ne tikai dziedināja, bet arī par saziedotajiem līdzekļiem krietni uzdzīvoja. Ja kādai nabadzīgākai, bet glītākai sirdzējai nebija naudas, lai atlīdzinātu dziedniekam par veselības atgūšanu, Sibīrijas svētais nebija lepns un pieņēma pateicību arī baudā.
Jau tad Rasputina ienaidnieki apgalvoja, ka viņš reliģiju izmantojot kā skaistu izkārtni, lai slēptu izvirtību un cinismu, kāri pēc naudas un varas. Taču 1907. gadā, kad troņmantnieka veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, Nikolajs II piekrita Rasputina vizītei. Tikko dziednieks ienāca slimā zēna guļamistabā, notika brīnums — asiņošana, ko līdz šim neviens ārsts nebija spējis apturēt, tūdaļ apstājās. Kad princis Aleksejs atlaba, Grigorijs Rasputins paziņoja: «Kad nomiršu es, nomirs arī puika.» Pēc šiem vārdiem cariene Aleksandra uzstāja, lai Rasputins kļūtu par Alekseja privāto ārstu. Imperators Nikolajs II dēla brīnumainās dziedināšanas iespaidā piekrita sievas lūgumam. Tā Sibīrijas dziednieks kļuva par Krievijas galma ārstu, taču ar to vien viņa pilnvaras nebeidzās, jo nu viņš bija iemantojis pilnīgu imperatora laulātās draudzenes uzticību; viņa Rasputinam ticēja vairāk nekā Dievam.
Augstmaņu orģijas
Izmantojot savu priviliģēto stāvokli, svētais tēvs ņēma «kukuļus» gan naudā, gan baudā, lai palīdzētu kādam kāpt pa karjeras kāpnēm. Ar laiku Rasputins iemantoja tik lielu imperatora ģimenes uzticību, ka varēja darīt, ko vien gribēja. Viņš bija kļuvis par dievību, no kura baidījās vai visi Krievijas augstmaņi. Svētā tēva ietekme bija tik liela, ka pēc viņa iegribas un ieteikuma amatus zaudēja un ieguva pat ministri. Grigorijs pēc dabas bija rupjš, nepieklājīgs un izvirtis cilvēks, regulāri rīkoja orģijas ar pļēgurošanu un grupveida seksu.
Viņa rīkotajās orģijās piedalījās grāfi, kņazi, slavenas aktrises un augsti valsts ierēdņi. Ar dāmām un jaunkundzēm viņš apgājās kā ar ielasmeitām. Mūku pat nemulsināja šo sieviešu vīru un tēvu klātbūtne, jo visi no viņa baidījās un liekulīgi smaidīja. Drīz vien tautā sāka baumot, ka pravietim arī ar carieni ir ļoti tuvas attiecības. Protams, šīs runas nonāca līdz imperatora ausīm; šāda situācija grāva galma prestižu. Tas nebija pieļaujams.
Svētā netikļa nāve
Šādi dzīvodams, Rasputins iemantoja daudz ienaidnieku, līdz beidzot arī augstmaņu un reliģisko līderu mērs bija pilns. Kurš īsti ieplānoja Grigorija Rasputina slepkavību, nav zināms, bet pirmais atentāts pret mūku notika 1914. gadā. Viņš bija aizbraucis uz savu dzimto ciemu Sibīrijā, un tur kāda sieviete uzbruka Grigorijam un sadūra viņu ar nazi. Vairākas nedēļas Rasputins cīnījās ar nāvi, taču izdzīvoja. Pēc izveseļošanās svētais tēvs uzzināja, ka imperators Nikolajs Romanovs ignorējis Rasputina pravietiskos brīdinājumus un tomēr iesaistījis Krieviju Pirmajā pasaules karā.
Pravietim liktenīgs izrādījās 1916. gada 30. decembris, kad kņazs Jusupovs ar domubiedriem nolēma par katru cenu atbrīvoties no visietekmīgākās personas cariskajā Krievijā. Jusupovs uzaicināja svēto tēvu pie sevis, aizbildinoties, ka ar viņu grib iepazīties imperatora radiniece, īsta skaistule. No šāda piedāvājumu svētais meitu ģēģeris, protams, neatteicās. Kņazs cienastam bija sagatavojis smalkmaizītes un vīnu ar ciānkāliju. Rasputins ēdis un dzēris, bet mirt pat negrasījies, vien sūdzējies, ka tā dīvaini kaklā kož vīns. Jusupovs kļuvis nemierīgs un pateicis, ka ies aplūkot, kur palikusi skaistule, aizsteidzies pie pārējiem sazvērniekiem, kas gaidījuši blakusistabā.
Sarīkojuši īsu apspriedi un nosprieduši, ka uz svēto tēvu inde neiedarbojas, sazvērnieki nolēma viņu nošaut. Jusupovs atgriezās istabā pie Rasputina un, ne vārda neteikdams, iešāva mūkam mugurā. Viņam par pārsteigumu upuris nevis saļima, bet pielēca kājās un izskrēja pa durvīm. Pārsteigti bija arī kņazs Pavlovičs un deputāts Puriškevičs, kad viņiem garām paskrēja ievainotais Rasputins. Tikai pils pagalmā deputātam izdevās panākt mūku un vēlreiz no neliela attāluma iešaut mugurā. Arī pēc šā šāviena Grigorijs bija vēl dzīvs un mēģināja pierausties kājās, tomēr, dabūjis stipru sitienu pa galvu ar dzelzs stieni, nokrita sniegā. Pa trijiem sasējuši mūka ļengano ķermeni, slepkavas iebāza to maisā, aizveda uz upi un iemeta āliņģī. Otrā rītā maiss ar Rasputina līķi bija uzpeldējis. Pirms apglabāšanas veica Sibīrijas pravieša līķa ekspertīzi un atklājās neticamais.
Grigorija Rasputina ķermenī neatrada ciānkālija pēdas, bet nāve bija iestājusies, aizrijoties ar ūdeni — noslīkstot. Vienīgā, ko dziļi satricināja Rasputina nāve, bija cariene Aleksandra, jo nebija vairs izcilā dievlūdzēja, kurš neskaitāmas reizes bija paglābis no nāves viņas dēlu. Toties tauta līksmoja, jo pat ārpus galma sienām bija redzams, ka netiklais mūks ved impēriju strupceļā. Piepildījās arī Rasputina pirmsnāves vēstules vārdi, kurā viņš paredzēja savu un cariskās ģimenes nāvi.