Saprot, mātes miesās būdams
"Bērns ir vērtība, par kuru esam atbildīgi ne tikai, kad viņu radām, bet arī visā turpmākajā audzināšanā. Tā savukārt atkarīga no mūsu pašu vērtībām – vai tās ir mīlestība un savstarpējā cieņa, vai tomēr nauda?" turpina J.Puķe, norādīdama, ka mazulis "āra" psiholoģisko fonu uzsūc jau māmiņas puncī.
"Bērniņš ļoti labi saprot, vai viņu gaida, vai blakus ir tētis, vai apkārt ir miers, un piedzimstot attiecīgi uzvedas. Pētījumi pierāda, ja gaidībās māmiņa piedzīvojusi lielu stresu, piemēram, daudz strīdējusies ar savu partneri, mazulis būs nemierīgs, maz gulēs, daudz brēks, viņam būs paaugstināts muskuļu tonuss. "Ārējo" informāciju vēl nedzimušais uztver ne tikai no mammas, bet arī no tēva, tāpēc svarīgi, ka viņš jau tad veido attiecības ar savu atvasīti – pieskaras māmiņas puncim, runā ar viņu"
Jūtot blakus tēti, bērns piedzimstot būs drošāks, vairāk uzticēsies pasaulei, zinās, ka mamma, kas mazulim ir barības un enerģijas avots, kā kapsula, kurā izaugt un labi justies, nav vienīgā viņa aprūpētāja.
Dažkārt arī pēc mazuļa nākšanas pasaulē vecāki turpina domāt, ka atvasīte tāda lellīte vien ir, kas guļ, kur viņu noliek, un neko nesaprot. Tomēr tieši pirmajos divos dzīves gados piedzīvotais pamatīgi iespaidos bērna turpmāko attīstību, noteiks, vai, piemēram, mazais bērnudārzā kausies, vai spēs sevi organizēt darbam un uztvert skolotāju kā autoritāti. "Būtu svarīgi ar mazuli runāties jau mammas puncī, bet, viņam piedzimstot, to turpināt. Par vēlu piecos gados sākt bērnam ko skaidrot! Tas nekas, ka sākumā mazais mums nespēj atbildēt. Viņš dod ziņu ar skatienu, mīmiku, balss intonāciju, kas jāprot nolasīt. Nevajag arī aiziet "uķi puķi" līmenī. Tas, protams, nenozīmē mazuli uztvert kā pieaugušo, tikai samazinātā formā, taču viņam ir tiesības just un izteikt savu viedokli."