Vai muižu un to robežu vēsture ir vācu klaušu laiku palieka? Lai nu kā, tomēr tā ir Latvijas vēsture un senās robežas ir viens no mūsu kultūrvides elementiem. Tās ir simtiem gadu senas, un robežakmeņi ir to iekārtojums. Tās ir liecības par to laiku kārtību, un robežakmeņi bija vispamatīgākais un paliekošākais veids, kā robežu iezīmēt.
Varēja, protams, to darīt vienkāršāk – ar parastām kupicām, stabiņiem, zīmēm kokos vai ogļu kaudzēm. Robežas iezīmēšana dabā bija diezgan sarežģīta – to vajadzēja ievilkt kartēs, iemērīt un nospraust dabā. Bija jānoliek pagaidu orientieri, tad jāvienojas ar akmeņkali un jānorunā, kur, kad un kādus robežakmeņus likt. Visbeidzot tie bija jāizgatavo un pareizi jānoliek uz robežas. Biežāk gan, domājams, robežzīmes akmeņos kala uz vietas, jo ir daudz robežakmeņu, kas nekad nav kustināti. Lielāko daļu šo darbu veica vietējie zemnieki – klaušu ļaudis. Daudzviet muižu robežas dabā tika iezīmētas 17. un 18. gadsimtā. Līdz brīvlaišanai vēl bija jānodzīvo daudzām paaudzēm, jāpaiet vairāk nekā 100 gadu.
Auciema apkārtnē, mežmalā pie Ķemerēm un mežos uz bijušo Gulbju māju pusi, uzskata, ka kādreiz bijusi robeža starp Auciema un Kūduma muižu. Tā kā literatūras avotos bija ziņas, ka šajā apvidū 1980. gados apzināti seši robežakmeņi, bet 1992. gadā atrasti tikai četri, radās doma sameklēt trūkstošos un varbūt mēģināt atrast vēl kādu. Šovasar kopā ar vēsturnieku Arturu Tomsonu devos meklējumos. Tagadējā mežmalas līnija, pa kuru dabā vēl var saskatīt senu, aizaugušu ceļa vietu, vienlaikus ir arī senās robežas vieta. Tālākā posmā, kur mežmalas ceļa vieta ieiet mežā, ir stiga, un, ja robeža virzienu nemaina, tad arī tur varētu būt iespēja meklēt senos robežakmeņus.
Robežas meklējumus sākam no Auciema–Miglaču ceļa un, ejot gar meža malu, aptuveni stundas laikā atkal atrodam četrus robežakmeņus, trūkst divu. Salīdzinot ar 1992. gadu, tagad mūsu rīcībā ir GPS tehnika, kas palīdz saprast, kur katrs atrastais robežakmens atrodas, kādi ir attālumi starp tiem, – tā mēs varam konstatēt, kur attālums ir lielāks un, iespējams, atrodas vēl kāds robežakmens. Tieši GPS palīdz atrast arī divus trūkstošos robežakmeņus, kas bija apzināti jau pirms aptuveni 30 gadu. Vienu no pazudušajiem robežakmeņiem atradām tikai tad, kad rūpīgi pārmeklējām kādu vecu, izplūdušu un ar brikšņiem apaugušu kupicu, – tur zem zemes bija paslēpies senais robežakmens. Šis nav pirmais gadījums, kad senie robežakmeņi paslēpti jaunāku laiku kupicās, jo robežas dabā bieži saglabājas, kaut daudzas reizes mainījušies īpašnieki. Tur, kur kādreiz bija muižas robeža, vēlāk bija zemnieku saimniecības vai pagasta robeža, vēlāk varbūt arī rajona un tagad jau novada robeža.
Krustakmeņu meklējumos
Tā kā bija zināms, ka robeža taisnā līnijā iet gar mežmalu pie Ķemeru mājām, nolēmām pārbaudīt, vai robeža neturpināsies tālāk tādā pašā virzienā pa meža stigu. Atradām vecu kupicu – tieši uz stigas –, mazliet nopriecājāmies, ka laikam jau robeža turpinās, kā esam cerējuši, bet, lai cik rūpīgi meklējām, ne uz kupicas, ne tuvumā neatradām nevienu akmeni ar iekalumu. Varbūt robeža te bijusi, bet robežzīmes – robežakmeņi – jaunākos laikos iznīcinātas? Kas to lai zina... Nolēmām pameklēt pa stigu vēl nedaudz uz priekšu. 270 m no iepriekšējā robežakmens, jau krietni tālu mežā – tik tālu, ka vairs lauka malu caur kokiem neredz, – stigas malā tomēr ieraugām akmeni ar krustu. Tātad muižu robeža te ir turpinājusies. 210 m tālāk izdodas atrast vēl vienu robežakmeni pašreizējās stigas pretējā pusē. Abi jaunatrastie akmeņi atrodas to sākotnējās vietās – dziļi zemē iestiguši. Tomēr, meklējot tālāk, aptuveni 400 m garā posmā līdz Auciema–Lenču ceļam citus robežakmeņus vairs atrast neizdodas.
Izpētot zināmo robežakmeņu izvietojumu, uzreiz redzam, ka posmā gar mežmalu pie Ķemeru mājām tie bijuši izvietoti aptuveni 90–100 m cits no cita, bet starp mežā atrastajiem robežakmeņiem attālumi ir krietni lielāki. Vai mežā tolaik robežakmeņus lika attālāk? Vai arī citi ir likvidēti? Vai varbūt vēl jāatrod? Uz šiem jautājumiem pagaidām grūti atbildēt. Iespējams, jāatrod trūkstošie robežakmeņi – jāmeklē gan dabā (mežā), gan jāpēta senās kartes arhīvos (ja vien tādas vēl saglabājušās).
Citviet, piemēram, Limbažu apkārtnē, meklējumi pēc senajām muižu robežu kartēm dabā ir devuši rezultātus – atradušies vairāki 17. gadsimta robežakmeņi. Savukārt citviet, proti, Vidzemē, Sējas apkārtnē, 2002. gada jūnijā, meklējot dabā pa stigu, kas vienlaikus ir senā robežas līnija, man izdevās atrast diviem jau zināmajiem robežakmeņiem turpinājumu, un tagad tur zināmi seši robežakmeņi, kas iezīmē 1769. gadā noteiktu robežu.
Vēl lielāks robežakmens
Kad sasniedzām Auciema–Lenču lielceļu, viena no domām, kas radās pēc tukšā 400 m garā posma, bija, ka robeža ir novirzījusies un jāmeklē citos virzienos. Tomēr, skatoties mežā otrpus lielceļam, varēja samanīt ļoti aizaugušu stigas vietu. Pēdējais 400 m posms pirms lielceļa bija pat braucams – jo pa stigu bija arī meža ceļš. 50 m pēc lielceļa aizaugusī stiga pagriežas, un tieši tur izdodas atrast vēl vienu robežakmeni. Šis izrādās vislielākais (85 x 80 x 35 cm) un arī visskaistākais no visiem uz šīs robežas esošajiem, tagad zināmajiem robežakmeņiem. Citi astoņi zināmie robežakmeņi ir krietni mazāki. Šis devītais gan izskatās izkustināts – tas pilnībā atrodas virs zemes. Tāpat kā uz pārējiem astoņiem, arī šim virspusē ir kvalitatīvi iekalta robežzīme – liels krusts ar vienu garāku, otru īsāku nogriezni. Garākais nogrieznis, kas tiek likts robežas virzienā, iekalts interesanti – ar smailiem galiem. Visas šeit, pie Auciema, zināmo robežakmeņu robežzīmes ir samērā līdzīgas, mazliet atšķiras tikai izmēri. Nekādus citus iekalumus – burtus, gadskaitļus, akmeņu kārtas skaitļus – uz šīs robežas nav akmeņos kaluši. Citviet sastopami arī dažādi papildu iekalumi – visbiežāk gadskaitļi, nereti burti (kā saīsinājumi), reti – akmens kārtas skaitļi (tādi, piemēram, ir Sējas apkārtnes robežakmeņiem, kur atrastie ir numurēti no 21 līdz 26).
Atradumi būs vēl!
Šeit, Auciema apkārtnē, vēl ir iespējas atrast arī citus senos robežakmeņus, jo ir zināms, ka kādreiz tie bijuši arī kādreizējo Gulbju māju apkārtnē; varbūt vēl izdosies sameklēt seno muižu robežu mežā starp Auciema–Lenču lielceļu un bijušajiem Gulbjiem. Vēl jānoskaidro, kad precīzi likta šī robeža. Tomēr kopumā mūsu meklējumi bija rezultatīvi – sameklēti visi seši jau iepriekš zināmie robežakmeņi pie Ķemerēm, kā arī atrasti trīs līdz šim nezināmi robežakmeņi mežos. Iespējams, arī citur Latvijā, meklējot mežos pa vecajām robežu vietām, var atrast senos muižu laiku robežakmeņus! Tie ir neatņemama Latvijas kultūrvides sastāvdaļa, bet vēl maz apzināta un tikpat kā neizpētīta.