Kas ir algologs? (2)

Labas, bet ar mēru
«Sāpes ir noderīga lieta – informatīvi ļoti svarīga, jo liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Taču atsevišķu slimību gadījumā tās kļūst neciešamas, aizņem visu «spēles laukumu», un cilvēks nespēj domāt ne par ko citu, kā vien to, ka viņam sāp,» stāsta I.Krastiņš. Atslēgas vārds, kas liecina par palīdzības nepieciešamību, ir «nesamērīgas» sāpes – tās cilvēka dzīvē aizņem pārāk daudz vietas. Faktiski bez sāpēm nekā cita vairs nav.
Viens no sāpju medicīnas pamatprincipiem – ticēt pacientam un uzklausīt. Bez iemesla neviens nesūdzas. «Ja no cilvēka vienkārši grib tikt vaļā – «es taču izrakstīju zāles, ko vēl no manis grib?» –, tāda attieksme reizēm sāp vēl vairāk. Ja visu laiku sāp, cilvēks pats vairs nespēj analizēt, saruna ar algologu ir izzinoša gan pašam, gan ārstam, kuram ir pietiekami daudz laika,» norāda I.Krastiņš. Tā kā sāpju sajūta ir individuāla, subjektīva, tikai pacients var arī novērtēt terapijas efektivitāti.

Mazliet mistikas
Algologs nav Harijs Poters, kurš prot vicināt burvju zizli, smaidot atgādina I.Krastiņš. Taču zināms, ka sarkanās tabletes ir efektīvākas par baltajam. Zinātniski pierādīts, ka pat neciešamo žults vai nierakmeņu sāpju gadījumā trešdaļai pacientu kļūst vieglāk, ja viņiem injicē parastu fizioloģisko šķīdumu, apgalvojot, ka tas ir spēcīgs pretsāpju līdzeklis. Vēl ir arī adatu terapijas un citu netradicionālo metožu piedāvājums.
Lai gan hronisko sāpju – ilgāk par trim mēnešiem – terapijas principi zināmā mērā ir līdzīgi akūto sāpju terapijai, pieeja un metodes atšķiras. Terapijas mērķi jebkuras saslimšanas gadījumā ir izārstēt pamatslimību, ja vien tas ir iespējams, mazināt simptomus un apgūt to paškontroli. Taču darbā ar hronisko sāpju pacientiem jāsa­prot, ka daudzus pilnīgi atbrīvot no tām vispār nav iespējams, ja pamatslimība ir neizārstējami hroniska vai arī sāpju percepcijas sistēma bojāta neatgriezeniski.
 
Lauzt maldus
«Nevar teikt – ja reiz vēzis, tad jāsāp. Vienmēr var atrast veidu, kā mazināt sāpes, iepazīt tās un veidus, kā sāpes mazināt līdz līmenim, ar kuru var sadzīvot. Vismaz mēģināt var vienmēr,» iedrošina algologs. Reizi mēnesī «Stradiņos» sanāk sāpju konsilijs, lai spriestu par sevišķi sarežģītiem gadījumiem. Staru terapija, kas ir efektīva onkoloģiskajiem pacientiem, sekmīgi tiek izmantota arī citu diagnožu gadījumos, piemēram, tādos kā osteoartrīts un osteofīti, ko tautā sauc par piešiem vai papēžu radziņiem.
Paliatīvās aprūpes centra vadītājs Vilnis Sosārs un onkoloģe Ilga Albina, rakstot par sāpju problēmu gados vecākiem pacientiem, kā galveno problēmu atzīmē sabiedrībā izplatītu priekšstatu, ka sāpes ir normāla novecošanās sastāvdaļa. Nenosaucot autoru, V.Sosārs šo priekšstatu raksturo ar kāda mediķa izteicienu: «Ja jūs 50 gadu vecumā no rīta mostoties nejūtat sāpes, tad jūs esat miris.» Gados vecākiem cilvēkiem sāpes netiekot adekvāti ārstētas dažādu iemeslu dēļ: pacienti aktīvi nesūdzas, sāpju izpēte ir laikietilpīga, bet ārstiem nav laika un reizēm arī vēlēšanās iedziļināties, bieži ir bailes no blaknēm, aizspriedumi pret dažiem preparātiem, turklāt medikamentu izmaksas ir augstas.
Arī Latvijas Sāpju izpētes biedrība kā vienu no galvenajiem uzdevumiem noteikusi sabiedrības izpratnes veicināšanu par sāpju problēmām, to skaitā par cilvēka tiesībām būt brīvam no sāpēm, jo «pagaidām šis izpratnes līmenis ir zems, īpaši veselības aprūpes organizatoru vidū», teikts biedrības mājas lapā.
Uzziņai:
Sāpju terapija jeb sāpju medicīna ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar sāpju rašanās, pastāvēšanas un sekmīgas ārstēšanas mehānismu izpēti.
Latvijā par sāpju medicīnas kā atsevišķas disciplīnas veidošanās sākumu uzskatāma Latvijas Sāpju izpētes un ārstēšanas asociācijas nodibināšana pēc neirologa profesora Jura Bērziņa iniciatīvas 1995. gadā.
2005. gadā tā tika reorganizēta un reģistrēta kā Latvijas Sāpju izpētes biedrība. Pašlaik tajā ir pārstāvēti 126 visdažādāko specialitāšu pārstāvji.
No www.sapes.lv