"Cilvēkam, kuram es vēlētos veltīt savu dzīvi un laiku, būtu jābūt... ģēnijam. Gara milzim. Man vairs nav laika sevi veltīt ikdienišķumam," atzīst aktrise Rēzija Kalniņa.
Rēzija: es arī ar melnu ogli mācēšu uzkrāsoties... (309)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Piedāvājam atziņas no intervijas ar aktrisi Rēziju Kalniņu no žurnāla "Una":
*Kaut kur izlasīju pieteikumu Raimonda Paula koncertam, kur bija rakstīts – sirms komponists ar dīvu, kurai ir mazliet salauzta sirds. Es domāju – hm, kurš vēl bez manis tur piedalās!? Nē, mana sirds ir vesela, brīnišķīga, mīloša, mainīties un dot gatava. Sirds, kas ir pateicīga par katru rētu, ko tā pati izvēlējusies sevī cirst. Jo neviens cits to nav darījis, kā vien es pati. Mana sirds nebūtu tāda, kāda tā ir tagad, ja tajā nebūtu rētu.
*Es nesaku, ka neesmu ievainojama, bet saproti – es ceru, ka, pateicoties savam vecumam – man ir 39 gadi –,spēju uz to visu paskatīties ar smaidu...
*
Sen vairs neskatos atpakaļ! Es pasmaidu par sajūtiņām un sirdi, kas kā kumeliņš aplokā dažkārt palecas.
Šobrīd savā domu un sirds dzīvē cenšos par visu pateikties. Par visu! Par to, kas bijis slikts, kas mani sāpinājis vai sagādājis prieku
*Kādā intervijā, kad brāļa Krista vēl nebija Latvijā, reiz biju teikusi: “Biju kļuvusi ciniska pret pasauli. Uzbūvēju apkārt mūra sienu, kurai pāri nevarēja tikt gandrīz neviens. Attiecības sāpināja mani tik ļoti, ka diemžēl sākās psihiskās veselības problēmas.”
Tā bija jau daudziem zināmā veģetatīvā distonija, kas katram izpaužas citādi. Man tā izpaudās ar sirdsklauvēm un panikas lēkmēm. Zinu, ka ļoti daudziem cilvēkiem tas ir tāpat, zinu, ka ar to var tikt galā – ar ļoti lielu disciplīnu, sevis iepazīšanu, peldēšanu, fiziskām aktivitātēm, kurām pat nevajag daudz naudas, bet lielu gribasspēku.
*Mans dvīņubrālis bija prom četrus gadus, bet mēs ar viņu esam viens. Tiešām esam! Tikai nez kāpēc viens, kas sadalīts uz pusēm. Es jutos kā tajā bērnības grāmatiņā “Pelle viens pats pasaulē”, kad no rīta pamosties un jūties it kā pasaulē tu būtu viena pati.
*
Kādu laiku atpakaļ man bija rētas, kas sūrstēja. Sāli šīm rētām piebēra dažādi sabiedrības putekļi un atkritumi, bilstot, ka “viņai nav bērnu”, “viņa taču ir veca”, “pēdējais vilciens aizbraucis”.
Taču laikam man tā robežšķirtne beidzot ir sasniegta un pārkāpta. Mūsu dvēsele dzīvo vairākas dzīves, un varbūt šajā dzīvē... Saproti, man ir divas ģimenes – māsas un dvīņubrāļa ģimenes un viņu bērni, kuri mani sauc par savējo un par kuriem es rūpējos un jūtos atbildīga, palīdzu materiāli. Man pret dzīvi ir ļoti pieticīgas prasības, es arī ar melnu ogli mācēšu uzkrāsoties. Esmu pieņēmusi, ka man ģimenes nebūs, bērnu nebūs, ka Dievs man to nav devis.
Vai tiešām ar sirdi esi to pieņēmusi?
Uzzini, ko par to saka Rēzija, lasot pilnu interviju februāra žurnālā"UNA".