Kāpēc jāiet pie psihologa? (37)

Baidās, ka nosauks par psihu
— Kāpēc cilvēki baidās apmeklēt psihologu?
— Novērots, ka cilvēkus vairāk biedē speciālistu nosaukums, kas sākas ar "psih...". Ir pieņemts ārstēt tikai fizisko ķermeni, bet bieži vien palīdzība ir vajadzīga arī mūsu emocionālajai pašsajūtai, kas nav mazāk svarīga.
Strādājot par psiholoģi Kokneses speciālajā internātpamatskolā — attīstības centrā, kur mācās bērni un pusaudži ar garīgās attīstības traucējumiem, esmu novērojusi: viņi nojauš, ka ar kaut ko atšķiras no citiem, un ļoti baidās, ka viņus nosauks par "psihiem", ka sabiedrība viņus atgrūdīs. Un tas ir loģiski, jo gadu gaitā sabiedrībā ir izveidojies stereotips, ka garīgā atpalicība ir kaut kas slikts, no kā par visām varēm jātiek vaļā. Cilvēki ar garīgajām problēmām var dzīvot pilnvērtīgi, ja saņem atbilstošu atbalstu un palīdzību.
Tajā pašā laikā esmu secinājusi, ka no psihologa baidās arī tie, kam nav bijis saskarsmes ar šo speciālistu.
Nav nekāds rentgens
— Citi domā, ka psihologs ir kā rentgens — redz visu.
— Tas ir mīts, stereotips, mēs neesam ne rentgens, ne ekstrasensi, bet gan tādi paši cilvēki kā visi citi, tikai ieguvuši plašākas zināšanas par cilvēka attīstību, savstarpējām attiecībām, emocijām un jūtu psiholoģiju, un tās izmantojam, palīdzot citiem.
— Cik sena ir psihologa profesija Latvijā?
— Latvijā psihologi darbojās jau pirmās brīvvalsts laikā, viņu pakalpojumus vairāk izmantoja valstsvīri, diplomāti, sportisti, skolotāji. Psiholoģiju mācīja Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē.
Bet tu taču teici, ka tā jādara!
— Ko jūs varat dot tādu, ko nevar draugs vai mācītājs?
— Mācītājs droši vien mudinās vairāk paļauties uz Dievu, dzīvot atbilstoši reliģijas principiem, bet cilvēkam dažkārt ir svarīgi pašam apzināties savas spējas, talantus, slēptās vēlmes, mērķus, stiprās un vājās puses.
Ja cilvēkam ir draugi, tas ir brīnišķīgi, taču ne visiem viņi ir. Portālā draugiem.lv vai telefona atmiņā daudziem droši vien ir garš draugu saraksts, tomēr grūtā brīdī maz ir tādu cilvēku, kuriem var uzticēties, atklāti runāt par savām jūtām. Draugs parasti cenšas būt līdzjūtīgs un saka: "Es tevi saprotu, zinu, kā tu jūties", tomēr nespēj palīdzēt, jo nezina, kā to izdarīt, apjūk un neprot atrast īstos vārdus, lai mierinātu vai ko ieteiktu. Draugs bieži baidās dot padomu, jo var gadīties, ka padoms izrādās nederīgs: kas der vienam, neder citam, un labi draugi var sanaidoties. Draugs pēc tam var pārmest: "Bet tu taču teici, ka tā jādara! Tu esi vainīgs!".
— Bet ja nav neviena drauga? Ja esi viens kā pirksts, kā uz vientuļas salas? Vientulība kļūst neizturami smaga…
—Psihologa un drauga atšķirība ir tā, ka psihologs spēj klientam palīdzēt radušos situāciju novērtēt objektīvi un rast klientam pieņemamus veidus, kā to risināt.
Padoms no ieteikuma atšķiras
— Vai psihologs dod padomu?
— Tas ir mīts, ka psihologs dod padomu — gatavu recepti, kas tev ir jādara. Psihologs dažkārt sniedz tikai ieteikumus, atklāj savu izpratni par neveiksmju vai veselības pasliktināšanās cēloņiem. Neviens cits labāk par klientu pašu nezina, kā, kas un kāpēc notiek.
Laimīgs zina, nelaimīgs — ne
— Ja jau cilvēks pats visu zina, kāpēc vēl vajadzīgs psihologs?
— Laimīgs cilvēks par sevi zina gandrīz visu, vēlas dalīties laimē, taču nelaimīgs cilvēks nezina, ko iesākt ar savu dzīvi, viņš ir apjucis. Psihologs katram palīdz atklāt pašam sevi. Viņš var ieteikt apmeklēt kādas nodarbības, citus speciālistus, pie kuriem vērsties, ja situācija ir pārāk smaga un klientam vajadzīga medikamentoza ārstēšana. Piemēram, var gadīties, ka cilvēkam ir depresija, viņu aizvaino un tracina jebkas, viņš visu uztver ļoti saasināti, sakām, ka "visi nervu gali ir vaļā", un viņam, iespējams, vajadzīga ne psihologa, bet psihiatra palīdzība.
—Kāpēc gandrīz katram cilvēkam ir savs ārsts, frizieris, bet nav sava psihologa?
—Daudzās ārvalstīs jau pagājušajā gadsimtā katrai ģimenei bija savs emociju un jūtu jeb "dvēseles ārsts" — psihologs vai psihoterapeits. Un cilvēki no tā nekaunas.
Lieciet mani mierā!
— Ja nav naudas pārtikai, jūsu pakalpojumi varbūt ir lieka greznība?
— Pagājušajā gadā noslēdzu līgumu ar Nodarbinātības valsts aģentūru — jebkurš bezdarbnieks psihologa konsultāciju varēja apmeklēt bez maksas, taču šo iespēju izmantoja ļoti maz cilvēku. Kāpēc tā? Secināju, ka, iespējams, cilvēki domā: man jau tā ir grūti, es negribu, ka vēl kāds rakņājas manās jūtās, esmu dusmīgs, apvainojies uz visu pasauli, lieciet mani mierā!
Naids, dusmas, aizvainojums, bezpalīdzība, vilšanās, spriedze, bēdas, iespējams, traucē atnākt pie psihologa. Taču ilgstošas negatīvas emocijas var saasināt hroniskas kaites vai radīt jaunas, tās ir kā cieta sniega pika, kas reizēm sāpīgi trāpa tuviniekiem.
— Jūs varat šo piku izkausēt?
— Psihologs sniedz pakalpojumu, ko nevar sataustīt ar rokām, taču tas ir ļoti vērtīgs pārmaiņām dzīvē un uzskatos.
Dažkārt cilvēki pēc konsultācijas saka: "Man kā akmens no sirds novēlās…" vai — "Es jau sen varēju to izdarīt, kā man tas agrāk neienāca prātā!". Citi raud, dusmojas, priecājas savās atklāsmēs. Dažiem dzīve kļūst vieglāka, gaišāka, rodas cerība.
Ar sevi runā pie spoguļa
— Varbūt mājās pašam ar sevi vajag skaļi runāt?
— Ir tāds teiciens: "Aprunājos ar visgudrāko cilvēku pasaulē — ar sevi — un visu sapratu!". Protams, katrs cilvēks var būt sev mazs psihologs. Var sevi mierināt, ar sevi sarunāties pie spoguļa vai staigājot pa istabu — tas nav nekas slikts vai jocīgs. Var rakstīt dienasgrāmatu, vēstuli sev vai kādam mirušam cilvēkam, zīmēt pašsajūtu konkrētā brīdī un tamlīdzīgi. Piemēram, reiz kāda sieviete uzrakstīja vēstuli mirušam radiniekam, prasot padomu, kā rīkoties. Tad vēstuli sadedzināja. Nesadeguši palika trīs vēstules gabaliņi, katrā bija pa pāris vārdiem. Visus tos saliekot kopā, izveidojās atbilde uz sievietes jautājumu. Mistika! Bet gadās arī tā. Protams, ne visiem der viens un tas pats, jo katrs esam savādāks, un katram var būt cits veids, kā atbrīvoties no negatīvajām izjūtām. Kādēļ to nedarīt kopā ar psihologu?