Aicina atcerēties barikāžu laiku (2)

«Bauskas Dzīve» šoreiz uzrunāja vienu no tiem, kurus mēs 1991. gada janvārī, arī pēcāk augustā sargājām, toreizējo Augstākās padomes deputātu, tagadējo Saulaines profesionālās vidusskolas pasniedzēju ceraukstieti Daini Vanagu.

Viņš sacīja: «Barikāžu dalībnieka vēstures skolotāja Viktora Aržanova rosināts, vakar studentiem vēstures stundā stāstīju par to gadu notikumiem. Ieinteresētība bija liela, jo vairums jauniešu dzimuši tieši tajā, 1991. gadā. Viņus interesēja tehniskas lietas, piemēram, ar kādām aizsargierīcēm bijām nodrošināti reāla uzbrukuma gadījumā. Viņi arī gribēja zināt manu nostāju, vai es šodien rīkotos līdzīgi. Domāju, daudzi man piekritīs, ja Latviju apdraudētu kāds ārējais ienaidnieks, mēs dotos to aizstāvēt. Bet plašām tautas masām iestāties par kādu iekšējo politisko spēku - to, manuprāt, daudzi ļoti rūpīgi izvērtētu.»

Atsaucot atmiņā savas to gadu izjūtas, D. Vanags atcerējās labestību, barikāžu dalībnieku mīlestību, kuru izjuta toreizējie deputāti. Protams, ne visi, bet tie, kas bija Latvijas neatkarības atbalstītāji. «Bija kāds vīrs no Ventspils, kurš stāvēja pie pašām Saeimas ēkas durvīm un, līdzko kāds deputāts tuvojās, laipni tās vēra vaļā. Es viņu satiku arī tā paša gada augustā, kad ļaudis atkal devās uz Rīgu. Viņš bija klāt, uzturējās Doma laukumā un bija gatavs palīdzēt, kur vien nepieciešams. No tiem laikiem līdz šodienai tāda tautas vienotība vairs nav pieredzēta. Toreiz mūs visus vienoja sapnis par brīvu un neatkarīgu Latviju. Tas jau bija tik sasniedzams, ka visi bija gatavi nežēlot neko, lai tikai šo sapni nosargātu,» tā ļaužu vienotību un pašaizliedzību tolaik vērtē D. Vanags.

D. Vanags uzskata, ka pie atmiņu ugunskuriem neviens īpaši nav jāaicina. Ja būs vēlme atcerēties to dienu notikumus, tad arī cilvēki nāks. Satiksies ar biedriem, būs, ko atcerēties, par ko parunāt.

Šajās dienās barikāžu dalībniekiem parasti tiek pasniegtas piemiņas zīmes. Joprojām daudzi simti iedzīvotāju tās nav saņēmuši. D. Vanags ir pārliecināts, ka diez vai kāds pats pieteiksies, prasīs, lai viņu ieraksta sarakstos un izsniedz piemiņas zīmi. Tomēr pēc gadiem šis apbalvojums varētu kļūt par cienīgu ģimenes relikviju, kuru ar lepnumu rādīt bērniem un mazbērniem. «Tie, kas šīs piemiņas zīmes saņēmuši, varētu izrādīt aktivitāti. Ja viņiem ir draugi, kaimiņi, kuri bijuši uz barikādēm, bet apbalvojumu nav saņēmuši, tad jāveido saraksti un šie cilvēki jāiesaka apbalvošanai. Aktivitāti varētu izrādīt to dienu pasākumu organizatori,» spriež D. Vanags.