Dvēseles un varas «sazobe»: pāvests Baltijā

Līdz Romas pavesta vizītei Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 22.-25. septembrī ir palicis pavisam nedaudz. Gaidot Svētā krēsla saimnieka ierašanos, ir sarosījušies gan Baltijas valstu diplomāti, gan reliģiskie pārstāvji, gan arī augstākās amatpersonas. Neapšaubāmi, ka pāvesta vizīte būtu jāuztver ar pozitīvām emocijām ticīgiem un arī neticīgiem cilvēkiem. Otrie var gūt gandarījumu faktā, ka pāvesta ceļojumi piesaista plašu uzmanību un veicina atpazīstamību pasaulē. Tāpat latvieši noteikti priecāsies arī par vēl vienu dienu, kurā pagozēties saulītē un baudīt tuvinieku kompāniju atpūtas valgos.

No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka pāvesta vizīte ir pilnībā apolitiska un tendēta uz garīguma atrašanu ikdienas skarbajā rutīnā.

Pat aiziešana uz veikalu pēc piena ir politiskās sistēmas rezultāts. Pāvesta gadījums nav nekāds izņēmums, un Viņa Svētības atnākšanu pavadīt varētu svarīgi vēstījumi arī šajā sfērā.

Pirmkārt, ir jāņem vērā pāvesta izvēlētais vizītes laiks – 2018. gads. Šogad aprit tieši 100 gadi kopš Baltijas valstu nodibināšanas un neatkarības iegūšanas. Tieši pirms 25 gadiem Baltijā ieradās cits Vatikāna saimnieks – Jānis Pāvils II. Nenoliedzami, ka šāds vizītes fons var tikt izmantots, lai pateiktu latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, ka katoļu baznīca izprot šo nāciju pārdzīvoto un ir gatava turpināt atbalstīt to alkas pēc brīvības. Baznīca arī var uzslavēt Baltijas valdības par paveikto kopš pēdējās vizītes un arī draudzīgi norādīt uz sfērām, kurās būtu jāturpina darbs.

Par šo pāvesta aprēķinu liek arī domāt vizītes programma un paredzēto nacionālo simbolu – Latvijas Brīvības pieminekļa, Lietuvas okupācijas muzeja un Igaunijas Brīvības laukuma apmeklējumi.

Otrkārt, pāvests Francisks ir uzskatāms par progresīvo pāvestu, tāpēc viens no viņa vizītes mērķiem varētu būt aicinājums vietējai katoļu garīdzniecībai būt atvērtākai kristietībai jūtīgos jautājumos.

Tāpat sabiedrībai nav paslīdējuši garām arī skandāli par garīdznieku uzmākšanos nepilngadīgām personām. Nododot šo vēstījumu, pāvests varētu pildīt ne tikai baznīcas reputācijas cēlēja, bet arī tās atjaunotāja lomu Baltijā. Vienlaikus pāvests var izmantot vizīti, lai garīdzniekiem palīdzētu no sabiedrības puses. Pāvests varētu izteikt aicinājumu relatīvi konservatīvajiem Latvijas un Lietuvas cilvēkiem būt liberālākiem un iecietīgākiem.

Treškārt, pāvests ir izvēlējies noturēt ekumeniskos dievkalpojumus Latvijā un Igaunijā, taču ne Lietuvā. Kāpēc? Iemesls ir saistīts ar šo valstu ģeopolitisko novietojumu. Gan Latvijā, gan Igaunijā dzīvo ievērojams daudzums krievvalodīgo, kuri pieder pareizticībai. Tāpat šajās valstīs ir arī milzīga luterānisma ietekme.

Ņemot vērā, ka krievvalodīgo minoritātes jautājums ir karsts kartupelis Latvijas un Igaunijas iekšpolitikā, Francisks varētu kalpot arī kā NATO un ES ziņnesis. Nodotā ziņa būtu saistīta ar nepieciešamību veicināt dialogu gan ar ticības brāļiem no citām konfesijām, gan arī ar krievvalodīgo grupu kā tādu. Rietumi pamatoti uzskata, ka šāda dialoga pastāvēšana ir labākais instruments, kā novērst Krievijas iespējamo kārdinājumu izmantot sabiedrības sašķeltību un apdraudēt alianses drošību.

Pēdējais pāvesta vizītes politiskais aspekts ir savā ziņā saistīts ar jau iepriekš minētajiem mēģinājumiem spodrināt katoļu baznīcas tēlu.

Jau minētās luterāņu (Latvijā) un pareizticīgo (Igaunijā) baznīcas turpina būt noteicošie spēlētāji uz abu valstu reliģiskās skatuves, taču ar pozitīva tēla veidošanu vizīte paver iespēju to pozīcijas izaicināt un piesaistīt jaunus ticības brāļus.

Tas varētu būt īpaši aktuāli Igaunijā, kurā vairāk nekā puse iedzīvotāju ir ateisti un pagaidām nav pieslējušies nevienai no kristīgajām konfesijām (no tiem varētu tikt izveidots jaunu sekotāju loks). Par pāvesta interesi veicināt tieši katoļu baznīcas ietekmi Baltijā liecina arī vizītes programma. Francisks ir izvēlējies apmeklēt daudzas vietas, kuras simbolizē viņa pārstāvētās konfesijas klātbūtni, - Aušras vārtus, Viļņas katedrāli, Aglonas baziliku, Jēkaba katedrāli, Kauņas katedrāli, Brigitas māsu klosteri Piritā, kā arī Sv. Pāvila un Pētera katedrāles Tallinā.

Kopš Mārtiņš Luters pie baznīcas durvīm Vitenbergā piesita savas 95 tēzes un sāka reformācijas procesu, ir pagājuši vairāk nekā 500 gadi. Kopš tā laika kristiešu garīgā pasaule ir piedzīvojusi grandiozas izmaiņas. To mērķis ir bijis akcentēt norobežošanos no laicīgām lietām un uzsvērt, ka baznīcas mērķis ir tikai kalpošana dievam. Tomēr viena lieta ir palikusi nemainīga – varas spēles. Tikai atšķirībā no Lutera laikmeta mūsdienu baznīcai ir jādomā daudz rūpīgāk, kā noslēpt šos nesmukumus un parādīt sevi pozitīvā gaismā. To ir panākusi vēsturiskā pieredze, sociālo mediju klātbūtne un internets, kurš atsedz ļoti daudz ko.

Nereti tie ir saistīti arī ar atbalsta iegūšanu sabiedrībā. Jautājums - kāpēc?

Savukārt nauda ir nepieciešama, lai izmaksātu organizācijas biedriem algas (pat ja tās ir mazas) un veiktu dažādus sabiedriskus pasākumus/projektus (pat ja to mērķi ir cēli). Domājot par reliģijas un politikas sazobi, prātā nāk indiešu aktīvista Mahatmas Gandija citāts -

https://www.vaticannews.va/en/pope/news/2018-07/pope-francis-baltics-visit-programme.html