Iebraucot Aglonā, jau pa gabalu manāma balta ēka, celta baroka stilā, ar diviem 60 metru augstiem torņiem. Nav šaubu - tā ir Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas bazilika, kuras vēsture atduras tālajā 1699. gadā, kad dominikāņi nodibināja klosteri un pēc gada uzcēla pirmo koka baznīcu. Baznīcā dominikāņi novietoja Dievmātes svētgleznu, uzgleznotu pēc Traķu Dievmātes gleznas parauga. Kad baznīca nodega, 1780. gadā tās vietā uzcēla dominikāņu mūra klostera ēku un pašreizējo dievnamu. Par bazilikas lielāko vērtību joprojām tiek uzskatīta 17. gadsimta dominikāņu atnestā svētbilde "Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte", pie kuras redzamas votas – piemiņas zīmes, kas veltītas pateicībā par dziedināšanu. Gleznas autors un izcelsmes laiks nav zināmi.
Starp citu, 19. gadsimta sākumā Pēterburgas Medicīnas akadēmijā tika veiktas tuvējā sēravota analīzes, kas liecināja, ka tas var kalpot medicīniskiem nolūkiem, tāpēc tolaik tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām.
Plašajā laukumā notiek rekonstrukcija – tiek atjaunota tā sauktā pāvesta terase un celiņi. Līdz Katoļu baznīcas galvas vizītei vēl jānobalsina fasāde, lai pāvesta ierašanās dienā tā mirdzētu sniegbalta. “Ceram, ka visu paspēsim,” saka prāvests Daumants Abrickis. Darbi uzticēti vietējiem, Latgales uzņēmējiem. Strādnieki šurp braucot no Jēkabpils un Līvāniem.
Kur nolaidīsies pāvesta helikopters, tiek glabāts noslēpumā.
Ikdienas dzīve bazilikā ir ritmiska – uz vietas dzīvo trīs priesteri, plašajā teritorijā saimnieko mazāk nekā desmit cilvēki. Klostera viesnīcas atjaunotajās telpās tiek uzņemti svētceļnieki un tūristi; ja piesakās, tiek pabaroti; pirmajā stāvā darbojas suvenīru veikaliņš; dievkalpojumi notiek latgaliešu valodā. Sakrālais tūrisms uzņem apgriezienus – daudzi ierodas no Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas.