Brends - "Aglona"

Kulta objekta statusu līdz tam ne visai ievērojamā baltā baznīciņa ar paplukušo klostera ēku ieguva 1993. gada rudenī, kad Aglonas bazilikā ieradās katoliskās pasaules autoritāte Jānis Pāvils II.

Drīz vien Saeima pieņēma likumu “Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā”, kurā noteikts, ka Aglona ir starptautiskas nozīmes svētvieta. Aglonas bazilika kļuva par atpazīstamu zīmolu kristīgajā pasaulē un ne tikai. Tas turpmākajos gados nozīmēja tūristu pieplūdumu un investīciju piesaisti visā reģionā.

Par jaunu izrāvienu Latgales sakrālā tūrisma attīstībā varētu kļūt Romas pāvesta Franciska vizīte Aglonā 24. septembrī. Pāvesta vizītes nodrošināšanai valdība kopumā atvēlējusi 806 202 eiro, daļa naudas domāta bazilikas rekonstrukcijai. Katoļu organizācijas uzskata, ka Latvijā ir aptuveni 500 000 šīs konfesijas piekritēju.

Caurskrējēji

Šķiet, ka brendu “Aglona” atpazīst visi. Tas nozīmē ļaužu bariņus, kas augusta sākumā pa šosejas malu tipina Aglonas virzienā.

Varētu domāt, ka svētceļnieku un mazāk svētu ekskursantu pieplūdums veicinājis mazā un vidējā biznesa attīstību. Tā gluži nav: ar mazo biznesu, orientētu uz tūristiem, te izdzīvot nevar. Tikpat kā visi ar tūrisma apkalpošanu saistītie uzņēmēji ikdienā darbojas citā jomā un “visas kārtis uz ciemiņiem” neliek. Novadā ir vairāk nekā 20 naktsmītnes – lauku sētas, hosteļi, viesu mājas u.tml., bet nevienas viesnīcas ar profesionālu servisu. Visvairāk viesu – 200 spēj izguldīt “Aglonas alpi”, bet tas nozīmē vairākas gultas vienā istabā, nevis komfortu.

“Jāņem vērā, ka esam lauku novads, tūrisms ir sezonāls. Luksusa viesnīcas ir Rēzeknē un Daugavpilī. Pie mums paliek tie, kas vēlas klusumu, mieru, dabas klātbūtni, melno pirti,” stāsta novada tūrisma konsultante Liene Baškatova-Jokste. Starp citu, viesnīcu nav arī tuvējās mazajās pilsētās Preiļos un Krāslavā. Līdztekus sezonalitātei ir vēl tāda lieta kā statistiski lielā tūristu skaita ilūzija. Daudzi tūristi novadā neuzkavējas – izplūst cauri kā smiltis caur pirkstiem, lai dotos tālāk, uz pilsētām, kur ir labāka tūrisma infrastruktūra.

Baznīcas pārstāvji atklāti savu sašutumu nepauž, bet skaidrs, ka konvencionālai reliģijai šamaniskās izdarības kaimiņos nepatīk.

Pāvestu gaidot

Lēzeni paugurainā, ūdeņiem bagātā teritorija bija apdzīvota jau 1800 – 500 gadu pirms mūsu ēras. Savu nosaukumu Aglona ieguva no vārda “egle” (vietējā izrunā – agļa). Vietā, kur tagad atrodas bazilika, jau sen bijusi baltu cilšu – latgaļu – svētvieta.

Iebraucot Aglonā, jau pa gabalu manāma balta ēka, celta baroka stilā, ar diviem 60 metru augstiem torņiem. Nav šaubu - tā ir Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas bazilika, kuras vēsture atduras tālajā 1699. gadā, kad dominikāņi nodibināja klosteri un pēc gada uzcēla pirmo koka baznīcu. Baznīcā dominikāņi novietoja Dievmātes svētgleznu, uzgleznotu pēc Traķu Dievmātes gleznas parauga. Kad baznīca nodega, 1780. gadā tās vietā uzcēla dominikāņu mūra klostera ēku un pašreizējo dievnamu. Par bazilikas lielāko vērtību joprojām tiek uzskatīta 17. gadsimta dominikāņu atnestā svētbilde "Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte", pie kuras redzamas votas – piemiņas zīmes, kas veltītas pateicībā par dziedināšanu. Gleznas autors un izcelsmes laiks nav zināmi.

Starp citu, 19. gadsimta sākumā Pēterburgas Medicīnas akadēmijā tika veiktas tuvējā sēravota analīzes, kas liecināja, ka tas var kalpot medicīniskiem nolūkiem, tāpēc tolaik tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām.

Plašajā laukumā notiek rekonstrukcija – tiek atjaunota tā sauktā pāvesta terase un celiņi. Līdz Katoļu baznīcas galvas vizītei vēl jānobalsina fasāde, lai pāvesta ierašanās dienā tā mirdzētu sniegbalta. “Ceram, ka visu paspēsim,” saka prāvests Daumants Abrickis. Darbi uzticēti vietējiem, Latgales uzņēmējiem. Strādnieki šurp braucot no Jēkabpils un Līvāniem.

Kur nolaidīsies pāvesta helikopters, tiek glabāts noslēpumā. 

Ikdienas dzīve bazilikā ir ritmiska – uz vietas dzīvo trīs priesteri, plašajā teritorijā saimnieko mazāk nekā desmit cilvēki. Klostera viesnīcas atjaunotajās telpās tiek uzņemti svētceļnieki un tūristi; ja piesakās, tiek pabaroti; pirmajā stāvā darbojas suvenīru veikaliņš; dievkalpojumi notiek latgaliešu valodā. Sakrālais tūrisms uzņem apgriezienus – daudzi ierodas no Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas.

Klostera viesnīcā smaržo pēc tikko gludinātas veļas. Saimniece Svetlana gatavo telpas jaunu viesu uzņemšanai. Gaišas, moderni aprīkotas semināru un atpūtas telpas, ērtas vannas istabas.

Svetlana klosterī saimnieko jau 13 gadus, bet ar baziliku ir saistīta visu mūžu. Svetlanas vecāku māja atradās pašreizējās bazilikas teritorijā, kas kādreiz bija daudz mazāka.

“Atceros, cik askētiski te kādreiz bija. Pie vecā dekāna jauca nost krāsnis, kas slikti kurējās,” stāsta saimniece. Aiz loga paveras burvīga aina – Egles un Cirīša ezeri, kā arī katoļu ģimnāzija.

Suvenīru veikaliņā lielākā daļa produkcijas nāk no Polijas, lai gan pārstāvēti ir arī vietējie mājražotāji. Svētceļnieki noteikti kaut ko iegādājoties – magnētu, svētbildi, sveci par vienu eiro, koka krustiņu vai īstas zeltlietas. Pieprasītas esot šoferu lūgšanas. Līdzās ierastiem redzami arī neparastāki reliģiskie personāži.

Par to, ko par sakrālo tūrismu domā paši aglonieši un kādas naudas summas pēdējo gadu laikā novirzītas Aglonas bazilikai, lasiet TVNET rakstu sērijā. Nākamā publikācija 15. augustā.