Latgalē, kur masē ar cirvi un lāpstu

FOTO: Jānis Škapars/ TVNET

Uzdod ar slotu, virs galvas vicina cirvi – masāža latgaliešu gaumē! Lai piesaistītu dabas atpūtas cienītājus un tūristus, Latgales mazie uzņēmēji liek lietā izdomu. Lai gan Aglonas novadā atrodas populārākais ceļotāju galamērķis reģionā – Aglonas bazilika un kopumā novadu apmeklē vairāk nekā 300 000 tūristu gadā, lauku tūrisma biznesa niša nav tā ienesīgākā un stabilākā.

Aglona šogad ir uzmanības centrā – tūkstošiem ļaužu pulcējas ikgadējos Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos, bet lielākais katoliskās pasaules notikums vēl priekšā – 24. septembrī baziliku apmeklēs pāvests Francisks.

Abiem pasākumiem valsts atvēlējusi teju miljonu eiro. Tikmēr paši aglonieši uz ekonomisko izrāvienu necer.

Aglonas novadā dzīvo mazāk nekā četri tūkstoši iedzīvotāju, un katru gadu agloniešu skaits turpina sarukt. Novadā reģistrēti 345 uzņēmumi, no kuriem puse zemnieku saimniecības. Pārsvarā visi uzņēmumi ir mazie un mikro, vidējo un lielo nav vispār. Tomēr bezdarbnieku skaits ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū pieaug.

Lai gan novadā šķietami ir visi priekšnoteikumi lauku tūrismam – skaista, neskarta daba, kultūrvēstures objekti, riska faktoru ir pietiekami daudz, lai šī joma attīstītos piesardzīgi, tāpēc viesmīlības niša joprojām ir atvērta jauniem dalībniekiem.

Māksla ir visur!

Inta Reča dzīvo gleznainā uzkalnā pie ezera, privātmāju pudurī, nepilnu kilometru no Aglonas bazilika. Vieta apskaužama. Mācību sezonā viņa ir mājturības skolotāja, bet brīvajā laikā  māksliniece. Vieglāk ir uzskaitīt jomas, kurās viņa nedarbojas, nekā otrādi. Viņa ir profesionāla floriste, kas no ziediem un lapām rada mazus, praktiskus šedevrus, piemēram, pirts cepuri no kļavu lapām, pirts spilvenu, pildītu ar pļavas ziediem un ārstniecības augiem. Viņa veido sveces, ziepes, sapņu ķērājus, moderni raupjus puķu podus, svečturus, filcētus zābakus un čības, pērļu kroņus un rokassprādzes, tamborē lakatus un pončo. Inta ir reģistrējusies kā mājražotāja un neorientējas uz lietu izgatavošanu lielā daudzumā un to tirgošanu. Viņai pietiek ar individuāliem pasūtījumiem – laulību vai kristību noformēšanu. Reizēm ekskursanti paši piesakās un kaut ko nopērk. Inta tamborē tērpu detaļas folkloras kopām, vada izbraukuma darbnīcas.

Intas puķu ziepes un svečturi atrodami Aglonas bazilika suvenīru bodē. “Nē, man nav internetā mājaslapas un e-veikala, tas, ko daru, ir hobija līmenī,” saka Inta. Viņas darbi veikti tik dažādās tehnikās un tik forši nostrādāti, ka šķiet - pie tiem strādājusi vesela fabrika. Viņas pirkstos minūtes laikā funkcionālā mākslas darbiņā – latviskā vīraka kociņā - pārtop sauja pļavas puķu. Māksla ir visur!

Inta saka, ka ne reizi vien domājusi par nopietnāku uzņēmējdarbību un sava veikala atvēršanu, tomēr vienmēr apstājusies. “Es šajā vidē neuzdrošinos, jo tūrisma sezona ir trīs mēnešus,” viņa saka.

Ar smukumlietu gatavošanu, svētku noformēšanu un pirtslietām iespējams papildināt budžetu, bet ienākumi ir svārstīgi. Turklāt konkurence mājražotāju vidū liela - latviskās lietiņas ražo daudzi.

“Kad braucu uz mašīnadīšanas kursiem Rīgā, domāju, ka tas varētu būt kaut kas priekš manis, bet pēc diviem trim gadiem adītājiem ir problēmas ar sprandu. Šie darbi paņem veselību,” viņa atklāj radošās nodarbes ēnas pusi.

Lai brīvās dienas un vakarus pavadītu, pļavā lasot un tad kaltējot zālītes, gleznojot un no lapām veidojot mandalas, ķēpājoties ar cementu un kausējot plastmasas pudeles, kurinot pirti, cepot maizi, ir jābūt pacietībai, prasmei, talantam un lielai vēlmei darīt ko tādu. Inta saka, ka viņai gribas izmēģināt dažādas jaunas tehnikas un materiālus. Nē, Intas sadzīves ekonomiskais balsts nav dzīvesbiedrs – viņa ar visu tiekot galā pati. Meitas beigušas studijas, strādā Rīgā. Dzimtas mājās viņa saimnieko kopā ar radinieci.

Ap Aglonas baziliku izveidojies tāds kā radošais kvartāls – ir vairākas rokdarbu darbnīcas, Pasaules kara muzejs, Maizes muzejs.

Pelnām ar to, kas zem kājām

Latgale ir bagāta ar skaistām un stiprām sievietēm. Līdzīgi kā Inta, arī Anita Reščenko mazajā pagasta skoliņā pasniedz sportu un mājturību, bet pārējā laikā pārtop par meža laumiņu, kas vienlaikus ir pirtniece, masiere, kempinga saimniece, gide pa meža takām un piecu bērnu mamma. Dzīvojot desmit kilometrus no Aglonas Geraņimovas Ilzas ezera krastā, kas vietām ir 46 metrus dziļš, par izdzīvošanu ir jāsitas katru dienu, liekot lietā visas prasmes, jo skolotājas alga ir gaužām niecīga, vieta skolēnu mazā skaita dēļ nestabila, bet tūrisma sezona īsa. Tāpēc kopš agras bērnības pie darba radušas arī Anitas meitas.

Te laukos maza meitene sēžas laivā, ķeras pie airiem un izvadā ekskursantus pa ezeru. Jāstrādā visiem – tāpat kā senos laikos, citādi nekā nebūs.

Kādreiz ģimene audzēja zemenes, bet sausuma gados ražu zaudēja un bizness panīka.

Līdz Kastuļinas pagasta “Zemeņu krastiņiem” labu gabalu jālīkumo pa meža ceļiem. Vasarā laukos ezera krastā ir fantastiski skaisti, bet nav grūti iztēloties kādi ceļi te ir rudenī un kas notiek ziemā. Ne velti padomju laikos šī bijusi trimdas zona, kur izsūtīti pretpadomju elementi.

“Naudu pelnām ar to, kas zem kājām,” smejas Anita, tērpusies pašdarinātā kostīmā no bērza tāss un kastaņiem. Pirts laikā viņas kleita esot arī masāžas ierīce. Strauja, enerģiska – šķiet, viņai viss pa spēkam. Viņa ceļ galdā pīrāgu no nātrēm un bērza lapām, mājas sieru ar zaļumiem, kas dabā, cienā ar dabiskajiem čipsiem – sakaltētām bērzu lapām, uzkodai piedāvājot saldus čiekurus. “Dabā ir viss veselībai vajadzīgais, pastiep tikai roku un ņem,” viņa pieliecas un noplūc maura sūreni, ko “rasa nomazgājusi”. Garša tiešām patīkama. Vajag grauzt āboliņu – tas tīra asinsvadus, saulespuķes izvada no organisma radioaktīvās vielas, madara atveseļo, bet flokši, oi, vispār saldi un garšīgi. Anitas stāstītais atbilst mūsdienu uztura zinātnieku ieteikumiem. Piemēram, diētas ārsts Anatolijs Danilāns iesaka nemest prom “čužiņas” - sēkliņas, serdes, kātiņus –, tas viss ir vajadzīgs organismam. Anita improvizē – zibens ātrumā sajūt klienta noskaņojumu un stāsta to, ko viņš grib dzirdēt.

Viens no “Zemeņu krastiņu” saimnieces atraktīvākajiem priekšnesumiem ir masāža ar slotiņām, koka ripiņām, veclaicīgu veļas dēli, lāpstu un cirvi – visas lietas no dabiskiem materiāliem, kas atrodamas saimniecībā, der par masēšanas rīku.

Sajūtas no skaņas vibrācijas un dažādu faktūru pieskārieniem patiešām ir patīkamas. “Es rituālu varu radīt jebkurā vietā no nekā,” saka Anita. Ar pirts lietām viņa nodarbojas jau 20 gadus. Četru stundu pirts procedūra ar ķermeņa attīrīšanu un masāžu kompleksu diviem cilvēkiem maksā 70 eiro. Stunda masāžas ar kociņiem 20 eiro, diennakts kempinga namiņā 12 līdz 15 eiro no personas. Anita saka, ka viegli nav – tūrisma sezona ilgst līdz rudenim, bet pirts rituāli ir pieprasīti visu gadu. “Tā ir pamatīga fiziska slodze, bet man sevi jāuztur visu laiku formā, jo, ja man būs grūti un nepatīkami, to sajutīs klients un arī viņam nepatiks,” saka pirtniece un tūlīt pat rāda, kā plikām kājām “sazemēties” ar zemi un atgūt enerģiju.

Uz augšu