Kārļa īstie Ziemassvētki (1)

Bijušajiem cietumniekiem, bijušajiem dzērājiem, bijušajiem ģimenes tēviem... Bijušajiem. Cik daudz spēka vajag, lai atgrieztu cilvēkus atpakaļ dzīvē, atjaunotu viņos ticību sev? Nedēļa sarunājas ar Zilā krusta patversmes dibinātāju un vadītāju Kārli Dreimani.

Tauta šo mākslinieku tobrīd mīlēja vairāk nekā paša ģimene. Viņš savā Saulkrastu vasarnīcā atkal bija iedvesmojošā "ķirsī", kas jauca iztēlē drosmīgas krāsu skices, taču neiepriecināja tuviniekus. "Šādam tev mājās nav ko darīt!" skanēja verdikts, un mākslinieks, kā jau lepns cilvēks, apgriezās un basām kājām devās prom. Pēdas pamazām noberzās, tajās griezās ceļmalu akmeņi un stikli. Taču tas bija sīkums. Aiz muguras bija vairāki desmiti kilometru un ceļš cauri Rīgai. Lūk, Sarkanais kvadrāts, tramvaju galapunkts. Vēl mazliet, un kādā Maskavas ielas namā viņu gaidīja siltums, ēdiens un pajumte visu dienu garumā, kas bija nepieciešamas, lai gūtu spēkus garīgajam atceļam uz saskaņu ģimenē. Tas ir tikai viens no daudzajiem Kārļa Dreimaņa stāstiem, ko viņš diendienā uzklausa no savas patversmes iemītniekiem.

Saruna, kas mainīja dzīvi

Pirms gandrīz trīsdesmit gadiem nākamajam Zilā krusta patversmes dibinātājam un namatēvam Kārlim Dreimanim neklājās labāk — kā jau brigādes darbiniekam, kas ievēro celtnieku nerakstītās tradīcijas. Sākumā ikdienas iedzeršana nelikās bīstama, bet pēc kāda laika process iesūca tā, ka, likās, atpakaļceļa nav. Toreiz viņš vēl dzīvoja Talsos, un Kārlim šķita, ka viņš spēj nedzert. Divus trīs mēnešus viņš tik tiešām izturēja, bet labo apņemšanos atkal dzēsa nedēļām ilgs "plosts". Šis scenārijs atkārtojās atkal un atkal. Septiņdesmito gadu sākumā Kārlis Dreimanis ārstējās poliklīnikā Olainē, tad sekoja Straupe. Beigās Kārlis atzina, ka pats sevi īsti nespēj kontrolēt. Māte ik dienas lūdza Dievu par dēla glābšanu, savukārt dēls bija samērā rezervēts pret tāda veida palīdzību. Talsos pie Kārļa kādas divas reizes bija atnācis mācītājs, runāja ar viņu, bet alkohola novārdzinātais pacients tikai māja ar galvu un domāja savas domas.

1979. gada 11. maijā, kad Kārlis jau dzīvoja Lielvārdē, pēc kārtējā "plosta" uznāca sirdslēkme. "Ātrie" Kārli sašpricēja un, kā viņam likās, veda uz Ogri. Taču izrādījās, ka viņš tiek vests uz Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas narkoloģisko nodaļu. Pirmoreiz dzīvē Kārlis gribēja darīt sev galu. Bet kā? Tur bija tikai liela telpa ar aizrestotiem logiem. Nebija ne siksnas, ne dvieļa. Telpā sēdēja ar bārdu apauguši vīri, kas nupat bija nošķirti no pudeles. Nemitīgi skanēja lamas — lamāja mātes, lamāja sievas, lamāja darbavietas... Un nedzirdēt to nebija iespējams. Taču dzīve cilvēku pārvērš arī tad, kad izredžu šķietami nav. Nekas cits Kārlim neatlika — visu nakti viņš runāja ar Jēzu kā ar sev tuvu cilvēku. Viņš sacīja: "Es nevaru nedzert, lūdzu, piedod, dod man spēkus, atbrīvo no visa šā ārprāta." Atbilde bija vairāk nekā pārliecinoša — kopš tā brīža, jau 26 gadus, Kārlis nav lietojis ne pilītes alkohola.

Māksla atzīt un pateikt "nē"

Daudzi cilvēki viņam teikuši: "Kārli, tev gan ir gribasspēks!" Taču, kā rāda pieredze, ar savu raksturu un gribasspēku vien var noturēties labi ja divus trīs mēnešus. "Vīriem bezspēkā atzīties nav viegli. Tie, kas atzīstas, kļūst brīvi no alkohola, narkotikām un smēķēšanas. Tiem, kas palīdzību gan lūdz, bet pilnībā neatzīstas, ir grūtāk." Kārlis saprata, ka, pirmkārt, jāpasaka ardievas vecajiem draugiem dzērājiem. Otrkārt, viņš alka iepazīt kristiešus. Kristiešus, kas nedzer. Visbeidzot viņš nonāca pie baptistiem, kurus kādreiz nicināja. Tas bija kā lamu vārds: kas tas par vīru — baptists? Ne viņš dropē, ne smēķē, ne pie sieviešiem iet! Nu Kārlis ir Mateja draudzē. Kristījās. Tā radās jauni draugi, jaunas intereses un prioritātes. Bija pat kauns domāt par to, kas vēl pavisam nesen likās svarīgs.

Astoņdesmito gadu sākumā Kārlis strādāja celtnieku brigādē, pelnīja 700–800 rubļu, kas tiem laikiem bija liela nauda. Vīri mitinājās trīsistabu dzīvoklī un reizēm vakaros iedzēra. Viņi zināja, ka Kārlis ir kristietis un alkoholu nelieto. Reiz, iegājis virtuvē, viņš sastapies ar metinātāju Vasju, kas izstieptajā rokā turējis 200 gramu glāzi šņabja. Vasja teicis: "Še, Kārli dzer!" Uz noraidījumu iespītējies: "Vai tu mūs necieni?" Tad Kārlis divreiz jautājis — vai tas ir mans, ko tu ielēji? — un, abas reizes saņēmis apstiprinošu atbildi, glāzes saturu izlējis izlietnē. Sācies teju vai kautiņš. "Ar savu mantu daru, ko gribu!" paskaidrojis Kārlis. Kopš tās reizes, ja kāds viņam piedāvā kaut vai aliņu, Vasja jau pa gabalu sauc: ""Etomu duraku ņe davai, on viļivajet!""*

Ceļš līdz "Zilajam krustam"

Vēlāk bija darbs citās brigādēs, braucieni pa Latviju, līdz kādudien Mateja draudze piedāvāja Kārlim vadīt svētdienas skolas celtniecību. Viņš piekrita. Un nu jau Ligita Krastiņa no Tieslietu departamenta nāca ar jaunu izaicinājumu: vai Kārlis negribot ņemt celtniecībā bijušos ieslodzītos? Mācītāji pukstēja, bet galavārds — par labu "zekiem" — piederēja Kārlim.

Aptuveni tajā laikā Latvijā bija sarosījies kāds darbonis, kas rakstīja uz Vācijas Zilo krustu, ka tieši viņš ir 1946. gadā Latvijā slēgtās organizācijas mantinieks, un viņam vajag naudu, lai palīdzētu alkoholiķiem ar ekstrasensu un pūšļotāju palīdzību. Kristīgajiem vāciešiem tas šķita vairāk nekā aizdomīgi, tādēļ šurp tika sūtīts viņu pārstāvis. Pašpasludinātajam "mantiniekam" atteica, bet Zilais krusts kā patstāvīga organizācija pēc Ligitas Krastiņas ieteikuma nonāca Kārļa Dreimaņa pārziņā. Lai gan tā ir starptautiska organizācija, vācieši vēlējās, lai arī Latvijā tiktu kopēts viņu darbības mehānisms, kas ar mūsu pabalstiem un iespējām ir nereāli. Uzdāvinot latviešu kolēģiem divus busiņus, vāciešu interese noplaka. Bet Kārļa azarts tikai sākās.

1996. gadā, uzzinājis par bijušajām armijas kazarmām Maskavas ielā, kas tobrīd bija katastrofālā stāvoklī, Kārlis namu no pašvaldības iznomāja uz 25 gadiem. Kā parasti, sākās intrigas. Namu iekļāva neprivatizēto māju sarakstā, no kura tagad īpašums ir izņemts, un Zilā krusta saimnieks cer to privatizēt.

Kad te sāka dzīvot bijušie "zeki" — pirms septiņiem gadiem — kādi divdesmit vīri, mājā nebija ne durvju, ne ūdens, un pirmajā ziemā vīri dzīvoja pie sveces un gulēja ar pižikiem galvās. Neviens par viņiem nelikās ne zinis. Atcerējās vienīgi tad, ja nebija samaksāts par telefonu vai elektrību.

Drīz ieradās pašvaldības pārstāvji, lai izpētītu — pirkt Kārļa patversmes pakalpojumus vai ne. Sākumā vērtējums bija skeptisks. Līdz kādu gadu atbrauca delegācija no Domes un teica — Maskavas iela 208 ir pārpildīta, lai taisa patversmi arī šeit. Kārlis piekrita. Sākumā paņēma divdesmit bezpajumtniekus, pēc nedēļas vēl, vēl un vēl. Kad pilsēta sāka maksāt divarpus latus diennaktī par cilvēku, parādījās līdzekļi, lai attīstītos.

Kāda nama plāns

Šodien patversme ir samērā mūsdienīga ēka, kuras gaiteņi ir gaiši un nedaudz asociējas ar labi organizētas slimnīcas vestibilu. Satikto cilvēku sejās vīd cerība, lai gan ir jaušami arī dzīves drāmu atstāti nospiedumi. Darbi nerimst, un drīz jau iemītnieki tiks laisti arī trešajā stāvā, kas nesen uzbūvēts lietavu izjauktā jumta vietā. Pērn izbūvētajā pagrabiņā pieejami Lido ziedotie gardumi un citi ēdieni — badu šeit neviens necieš.

Lai arī cik labi te klātos, cilvēkiem patversmē būtu jādzīvo trīs mēneši, termiņu var pagarināt līdz pusgadam, taču šajā laikā viņiem jāsarūpē sev darbs, jātiek uz kājām, jānoīrē dzīvoklis. Tajā pašā laikā īsti strādnieki te var palikt divus gadus un ilgāk. Piemēram, Maskavas ielā 208 ir vairāk nekā 40 darbinieki, šeit septiņi — Kārlis, grāmatvede, sekretāre, ārsts, sociālais darbinieks... Pagājušajā ziemā bija arī psihologs. Tiek aicināti lektori. Viss pārējais darbs — ielas slaucīšana, virtuves darbi, ir pašu ziņā. Ir ansamblis un komponists, pašu veidots kompaktdisks Ir dzīvot vērts, pašu web dizainers gatavo interneta lappusi. Pa dienu šeit reāli uzturas kādi 45 darba cilvēki — visi pārējie līdz vakaram klaiņo pa pilsētu.

Kas palīdz? Ar pilsētas limitētajiem līdzekļiem, aukstajos ziemas mēnešos pieaugot nakšņotgribētāju skaitam, ir pamaz. Ražotāji nereti izlīdz ar celtniecības materiāliem un krāsām. Kārlis teic, ka ar deputātes Ineses Šleseres palīdzību no Saeimas līdzekļiem iegūti 5000 latu jumta seguma iegādei. Nākamajā gadā sola vēl 2000 latu. Divas reizes Zilajā krustā ciemojusies Valsts prezidente, dāvinājusi gobelēnu un ziedojusi 500 latu. Tomēr visvairāk Valsts prezidente palīdzējusi ar savu morālās klātbūtnes priekšzīmi, tāpat kā viņas dēls Kārlis Freibergs, kas bieži interesējas par jaunumiem Zilajā krustā. Pašlaik, līdz ar pirmajiem saliem, patversmē izmitināti 250 cilvēki. "Vēl kādas piecpadsmit vakances ir," teic Kārlis. "Ja būs vajadzība, kārtosim cilvēkus gaiteņos."

Neskati vīru pēc patversmes

"Vai tiešām vienmēr gājis kā smērēts?" jautāju. Kārlis atceras, ka tad, kad dabūjuši māju, apkārt tai bijis žogs — dēlis pie dēļa. Vīri rīkoja talkas. Visu nesa ārā, dedzināja, tīrīja. No rīta atbrauc, redz — puse žoga nav. Sākumā tas nogāzts, un tikai zāģu skaidas liecināja par ļaunprāšu darbībām. Otrā dienā vairs nebija visa žoga. Logi, durvis — viss aizvests. Tad Kārlis ļāvies pilnam izmisumam. Sākumā domājis, ka šeit ir Dieva sūtīts, bet nu pārņēmušas šaubas. Domājis, ka nav īstajā vietā, ka viņam te nav, ko darīt. Bet tad sev teicis — ja reiz man šeit jābūt, lai iestājas miers, tad sapratīšu, ka tā ir zīme. Pagāja pāris minūtes, un, patiešām, iestājies nepieredzēts miers un paļāvība... Šajos gados tā bijis vairākas reizes. Kārlis vairs neļauj emocijām sevi apvest ap stūri.

"Cilvēku pārvērtības mani interesē vairāk, nekā ēkas remonts.

8. septembrī atzīmējām Zilā krusta desmitgadi," stāsta Kārlis. "Nolēmu vīriem kā pateicību organizēt braucienu uz Norvēģiju, sāku interesēties tūrisma firmās. Un televīzijā nejauši redzēju sižetu, ka Suntažos nodegusi māja un nav neviena, kas varētu palīdzēt. Aizbraucām, uzfilmējām to māju. Vīri noskatījās un teica, ka vajag palīdzēt. Un ar saviem materiāliem, ar saviem spēkiem, strādājot piecas nedēļas, mēs to māju atjaunojām — līdz atslēgai!

Tad nodomāju — tie vīri, kas kādreiz slepkavojuši, laupījuši, kuriem nebija citu interešu, kā vien apmierināt savas iegribas, Norvēģijas izklaides vietā izvēlējās palīdzīgu darbu. Tas ir brīnumu brīnums. Iespējams, ka cilvēkiem, kuriem dzīvē viss ir ok un nav iekšēja pamudinājuma kaut ko darīt citu labā, paiet garām kaut kam ļoti būtiskam. Cilvēki, kas ir pakrituši, ceļoties gūst stabilus pamatus."

Kā pozitīvu piemēru Kārlis min Elmāru Mažoli, kurš kādreiz bija ieslodzītais, bet tagad strādā pie Gunāra Ķirsona. Visa dzīve savesta kārtībā. Elmāram ir ģimene, dzīvoklis, draudze. Katru piektdienu, ja ir Rīgā, atnāk uz Zilā krusta kapelu uz lūgšanu sapulcēm.

"Dzīvoja šeit kādreiz Māris Svilpe, kas šopavasar nomira. 28 gadus viņš bija pavadījis ieslodzījumā, kur arī ieguvis augstāko izglītību, studējot neklātienē Maskavā, kokgriezēja un dizainera specialitātē. Iznācis brīvībā, strādājis daudzos uzņēmumos par galveno mākslinieku. Taču, sākoties "lielai naudai", pamazām nodzērās. Pārcieta trīs infarktus, sieva izraidīja no mājām, kļuva par bomzi un pārcēlās uz šejieni. Šeit nodzīvoja piecus gadus, trīs gadus bija mājas komandants.

Ir ieslodzītie, kas sēdējuši ar nopietniem pantiem. Tas pats Māris izcieta sodu par slepkavību. 1954. gadā viņš bija bandā Melnā roka, kas pārdroši laupīja, liekot lietā vāciešu "kaulu zāģus". Kad viņus ņēma ciet, septiņi miliči gāja bojā. Mārim piesprieda katorgu. Tad cietumā — aizstāvoties — viņš nogalināja uzbrucēju un dabūja vēl 10 gadus klāt."

Ņemot vērā cilvēku specifiskās nodarbes, vai šeit mēdz notikt kādi incidenti? "Nē," Kārlis atbild. "Tas arī ir viens no brīnumiem. Maskavas ielā 208 ir video novērošana un sargi, kas dežurē pie durvīm. Šeit — nekā tamlīdzīga. Ir mums kāds sargs, kas nāk piecos vakarā un līdz desmitiem ir šeit. Viņa augums — 2 metri 10 cm. Es viņu saucu par Pazemīgo Brāli — kad iet pa durvīm iekšā, vienmēr pieliecas. Vīri, kad viņu ierauga, uzreiz nomierinās."

Mūzika bez notīm

"Stāv rakstīts — dzenieties pēc Dieva valstības, un viss pārējais jums tiks piemests," Kārlis Dreimanis saka. "Kad biju galīgi nodzēries, man nebija ģimenes. Es visu laiku lūdzu, lai tā būtu. It kā nav normāli, ka vīrietis lūdz sev sievu — ej taču un ņem! Tajā pašā laikā lūdzu, lai viņš dod spēku nestaigāt uz Čakmarijas ielu. Dievs dāvāja man sievu, apprecējāmies, dzīvojām, taču nebija bērnu. Lūdzām. Pēc trim gadiem piedzima puika. Šogad 2. decembrī Jānim, vecākajam dēlam, apritēja 12 gadi. Man ir 62, jaunākajam dēlam Robertam janvārī būs deviņi.

Savā laikā, kad dzēru, māte bija izmisusi tiktāl, ka lūgusi — lai ar Kārli notiktu kas notikdams, kaut tik viņa dvēsele būtu glābta. Pēc tam es domāju — ja Dievs būtu uzklausījis pirmo mātes lūgšanu, lai nedzeru, es, visticamāk, būtu situēts, ar māju, mašīnu, bagātību, un Dievu man nevajadzētu. Bet Dievs izkārtoja tā, ka dvēsele ir glābta, un man nevajag ne dzert, ne zagt, ne lamāties... Un tā ir daudziem. Labklājība mūs netuvina. Un ir problēmas, kas patiesībā nāk par labu. Šeit vīri to ir sapratuši, un es katru svētdienu sludinu, ka, paldies Dievam, mūsu dzīvē ir bijis laiks, kas ir savedis mūs šeit visus kopā."

Jautāju, vai pateicība, teiksim, Triju Zvaigžņu ordenis, Kārlim būtu labs novērtējums? "Man to nevajag! Es negribu! Vienīgais gandarījums, ja viņi tiek uz ķepām! Priecāšos līdz ar visiem Ziemassvētkos. Būs eglīte. Būs dievkalpojums. Būs svētku mielasts un dāvana ikkatram."n

* Tam muļķim nedod — viņš visu lej ārā! — krievu val.