1945. gada oktobra otrajā pusē no Zviedrijas ar laivu Latvijā nelegāli ieradās četri drosmīgi organizācijas "Latvijas Centrālā padome" vīri – Arturs Arnītis, Jānis Šmits, Eduards Andersons un Laimons Pētersons. Kopš Otrā pasaules kara beigām tā bija pirmā reize, kad okupētajā Latvijā ieradās nacionālās pretošanās kustības dalībnieki no Rietumeiropas, kuri vēlējās atjaunot sakarus ar dzimtenē palikušajiem biedriem un koordinēt turpmāko cīņu pret padomju režīmu.
Čeka pret Latvijas Centrālo padomi (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
LCP aktīvists Arturs Arnītis Gotlandē ieradās jau 1945. gada 9. maijā, tūlīt sazinoties ar zviedru izlūkdienesta darbinieku Johansonu, kurš kara laikā bija aktīvi atbalstījis laivu akcijas no Latvijas uz Gotlandi (to laikā izdevās izglābt dzīvības vairākiem tūkstošiem cilvēku). Zviedru izlūkdienesta ieinteresētība Latvijā palikušo LCP locekļu likteņos tomēr bija manāmi mazinājusies, jo pēckara apstākļos iegūt informāciju no Latvijas un atjaunot radiosakarus bija daudz sarežģītāk. Kaut kādu interesi par notikumiem okupētajā Latvijā izrādīja vienīgi zviedru garīdzniecības aprindas, kas bija ieinteresētas glābt padomju režīma varā palikušos mācītājus (it sevišķi Oskaru Blumbergu un Albertu Freiju). Luterāņu mācītāja Jāņa (Žaņa) Sviķa organizētais brauciens uz Latviju, kuru viņš sagatavoja zviedru garīdzniecības uzdevumā, nobeiguma fāzē nonāca 1945. gada oktobra sākumā. Zviedru izlūkdienests braucējus nodrošināja ar ieročiem un radioraidītāju, bet grupas vadītājs Arturs Arnītis pirms bīstamā pasākuma tikās ar LCP vadītājiem Zviedrijā Verneru Tepferu, Valdemāru Ģinteru un Fēliksu Cielēnu, kuri sniedza dažādus norādījumus sakaru atjaunošanai ar LCP grupu Latvijā. Saskaņā ar operācijas plānu Eduardam Andersonam kopā ar Laimonu Pētersonu bija jāizsēdina Arturs Arnītis un Jānis Šmits Kurzemes piekrastē, bet pašiem jāatgriežas Gotlandē, lai 27. oktobrī vai 10. novembrī atkal ierastos Latvijā – šoreiz pie Kolkasraga – un uzņemtu uz klāja cilvēkus, kuri vēlētos nokļūt Zviedrijā. Pēc trijiem neveiksmīgiem izbraukšanas mēģinājumiem (laivai allaž sabojājās motors), kuru dēļ zviedru izlūkdienests atņēma braucējiem izsniegto rāciju, 14. oktobra pēcpusdienā laiva beidzot sasniedza Kurzemes krastu. Diemžēl laivas motors netālu no piekrastes pievīla arī šoreiz, un laivu nācās nogremdēt. Līdz ar to plāns izjuka jau pašā sākumā – Eduardam Andersonam un Laimonim Pētersonam neatlika nekas cits, kā palikt Latvijā kopā ar pārējiem diviem kolēģiem. Centieni koordinēt rīcību Grupas vadītāju, pieredzējušo pagrīdnieku Arturu Arnīti un Jāni Šmitu kāds nejauši sastapts milicis arestēja jau 16. oktobrī. Daudz prasmīgāki un veiksmīgāki izrādījās laivas tehniskie darbinieki Eduards Andersons un Laimons Pētersons, kuriem laimējās nonākt Ventspilī. Izmantojot divas tukšas komandējuma apliecību veidlapas, 28. oktobra rītā Eduards Andersons un Laimons Pētersons ar vilcienu ieradās Rīgā, kur Torņakalna stacijā viņus sagaidīja agrāk iebraukušais LCP Ventspils grupas vadītājs Voldemārs Mežaks. Laimons Pētersons devās tikties ar savu sievu, kura dzīvoja Āgenskalnā (bija iecerēts, ka viņa vēlāk kopā ar braucējiem nokļūs Zviedrijā), bet Voldemārs Mežaks un Eduards Andersons Sarkanarmijas (tagad Bruņinieku) ielas dzīvoklī satikās ar LCP dalībnieku Ernestu Priedīti. Šī apspriede ir zīmīga, jo tajā LCP pārstāvji no Zviedrijas, Ventspils un Rīgas pirmo reizi centās koordinēt savu darbību. Starp labi domātajiem, bet reāli grūti izpildāmajiem lēmumiem bija iecere izdot nelegālu LCP avīzi "Latvju Vairogs", Ventspilī nodibināt radiosakarus ar organizācijas vadību Zviedrijā, vākt un nogādāt Zviedrijā informāciju par ekonomisko un politisko stāvokli Latvijā. Sapulces dalībnieki arī izstrādāja LCP dalībnieka zvērestu, kurā solījās "mūžam uzticīgi kalpot Tēvzemes brīvībai". 31. oktobrī Eduards Andersons un Laimons Pētersons atgriezās Ventspilī, kur, meklējot laivas motoru, iepazinās ar kādu šoferi Vidvudu Šveicu – bijušo LCP dalībnieku un vienu no izcilākajiem čekas aģentiem Latvijā, kurš meloja, ka arī vēloties bēgt uz Zviedriju. Nav brīnums, ka kopš šā brīža LCP grupa pilnīgi nonāca padomju represīvo varas orgānu uzmanības lokā. Laimons Pētersons nonāca čekas rokās 5. novembra pēcpusdienā – viņš bija uzdrošinājies vēlreiz ierasties Rīgā pie sievas, kura tobrīd jau bija aizturēta. Tajā pašā dienā līdzīgs liktenis piemeklēja arī Eduardu Andersonu. Kāpēc Andersonu netiesāja kopā ar pārējiem? Padomju represīvie orgāni plašus LCP dalībnieku arestus sāka 31. oktobrī. Vairākumam arestēto LCP locekļu un atbalstītāju tiesas sēde notika 1946. gada 16. maijā Rīgā, kurā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Arturu Arnīti, Jāni Šmitu, Voldemāru Mežaku, Albertu Klibiķi, Ernestu Priedīti sodīja ar brīvības atņemšanu uz divdesmit pieciem gadiem, bet Laimonu Pētersonu – uz piecpadsmit gadiem. Eduardam Andersonam LPSR IeM karaspēka kara tribunāls 1946. gada 28. augustā piesprieda nāves sodu. Latvijas arhīvos nav ziņu par to, kad šo spriedumu izpildīja. Tāpat nav arī skaidrs, kāpēc E. Andersonu netiesāja kopā ar pārējiem atbraucējiem un kādēļ tieši viņam piesprieda nāves sodu. (Atbraukušās grupas vadītājs taču bija A. Arnītis.) Jānis Šmits gāja bojā ieslodzījumā 1955. gadā, bet Arturs Arnītis atgriezās Latvijā un mira 1986. gadā. No 1945. gada oktobrī atbraukušās vīru grupas šodien mūsu vidū ir vienīgi Laimons Pētersons. Ne LCP grupa Ventspilī, ne no Zviedrijas atbraukušie kustības aktīvisti nebija sagatavoti darboties tik totālas un visaptverošas kontroles apstākļos, kādu pēckara Latvijā radīja padomju represīvo orgānu sistēma. 1945. gada nogalē LCP bija spiesta pārtraukt aktīvu darbību Latvijā, jo gandrīz visi tās locekļi nonāca padomju cietumos.