Pirmspēdējā pietura (7)

Ļaudis, kas piedomā pie tā cilvēka mūža posma, kas jāvada šinīs sienās, gan nojauš, ka te ir tā pirmspēdējā pietura ceļā uz to pašu mākoņmāju, bez kuras neviens cilvēks nav palicis, ne arī no turienes atgriezies. Gribam mēs to vai negribam, bet esam visu mūžu ceļā uz aizsaules dārzu, un mūs pavada cerība, ka tur ir atpestīšanas vieta no visām dzīves grūtībām, slimībām un dzīves noguruma. No šī dzīves nobeiguma posma vienlaikus arī baidāmies kā jau no visa nezināmā un nenovēršamā. Reliģiozajiem cilvēkiem nenoliedzami ir vieglāk tikt pāri dzīvības un nāves slieksnim nekā pārliecinātiem ateistiem. Nāve ir nenovēršama kā dzīves beigas, jo - kas reiz piedzimis, tam arī jānomirst. Parasti ikdienā ļaudis par to nedomā, neiedziļinoties dabas likumsakarībās, un, tikai dzīves saulītei slīdot uz vakara pusi, sevi pieķer pie domām par lielo dabas likumu - dzīvības un nāves robežas pārkāpšanu. Aprūpes namā satiekam mūža novakares it kā pēkšņi pārsteigtos, kas tāpat kā vairums ļaužu aktīvajā dzīves posmā nav domājuši par vecuma nenovēršamību. Pārkāpjot aprūpes nama slieksnim, daudzi krīt izmisumā kā bērni, izjūtot neskaidras bailes no nezināmā. Vienus kā vientuļus un bez apgādnieka un tuva rada palikušos namā ievieto pašvaldības, kas, bieži zobus sakodušas, gadiem maksā ne mazas summas, apliecinot, ka neviens mūsdienu sabiedrībā nepaliek bez palīdzības (arī tad, ja dzīves devums sabiedrībai bijis visai trūcīgs). Citus aprūpei atved gādīgie un ne vienmēr pārtikušie piederīgie, jo vairākumā gadījumu nav citas izejas: pašiem darba dzīve ārpus mājas, un vecais cilvēks, viens dzīvokļa četrās sienās atstāts, var reizēm izrādīties kā bezpalīdzīgs bērns, gan nokrītot un laužot kaulus, gan vientulībā jūkot prātā. Ir vēl viena kategorija senioru, kuriem pašiem mūža darbīgajos gados ir izdevies iekrāt pietiekami, lai vecuma galu pavadītu svešu ļaužu aprūpē un tādējādi justos daudzmaz neatkarīgi. Lēmumu par dzīvi aprūpes namā viņi ir pieņēmuši paši. Ak, cik tādu tomēr ir maz! Mazās pensijas neļauj būt neatkarīgam no ģimenes, kurai pietiek savu problēmu un ne vienmēr ir apstākļi vecā cilvēka uzturēšanai. Aprūpes nams vairumā gadījumu nodrošina tikai cilvēka primārās vajadzības: uzturu, jumtu virs galvas, tīrību. Tomēr vecie mājas ieradumi velkas līdzi, un cilvēks ir tāds, kāds dzīvē bijis. Te, neņemot vērā šo pirmo vajadzību apmierināšanu, nereti trūkst tikai tāda nieka kā dvēseles komforta, piederīgo vai draugu klātbūtnes kaut svētku reizēs. No ilgu pilniem skatieniem, liekas, spētu nodilt logu un durvju ailes, jo skatieni tik bieži veras uz to pusi, no kurienes gaida savējos... Kamēr vien darbojas prāts... Nonākusi šinī vidē kā iestādes vadītāja, esmu vairākus gadus izgājusi savdabīgo praksi un pārtapusi par sociālo darbinieku, atzīstot, ka medicīnas zināšanas ir tikai daļa no darba, kas jāveic ikdienā. Kā bērns vispirms mācās burtus un liek tos kopā, līdz iemācās lasīt un saprast jēgu, tā arī es, te strādājot, mēģinu saprast to, par ko agrāk man bija tikai nojausma. Jā, patiesi! Vecums ne vienmēr ir patīkama sildīšanās mūža veikuma piesaulītē. Tas nav nekāds sods, bet nav arī nekāds apbalvojums. Gadiem ejot, esmu visās aprūpes lietu peripetijās bijusi jau, kā saka, vai līdz ausīm, un arī mans vērtību mērs kļuvis citāds nekā tad, kad biju tikai ārste lauku slimnīcā. Esmu pārliecinājusies, cik grūti bieži saprast, kas notiek vecā cilvēka sirdī un prātā, un tikai speciāli apmācīts cilvēks, kas pārzina gan slimības, gan veselības problēmas un aprūpes specifiku, var mēģināt veikt šādu darbu. Viss ir jāizgaršo, jāapjauš un jāizjūt uz savas ādas, lai saprastu te notiekošo un zinātu, kā rīkoties konfliktu situācijās, kā uztvert klientu nāvi. Reizēm tiešām liekas - labāk ir mazāk iedziļināties un nepielaist daudz ko pie sirds, jo staigāt ar svešu plecos uzkrautu nastu nemaz nav tik viegli, sevišķi, ja svešās nastas arī agrāk spiedušas plecus un sirdi. Tomēr visām lietām ir divas puses: gaišā - optimistiskā un pesimistiskā - tumšā. Vajadzētu pieturēties pie gaišākās un mēģināt pozitīvo dot arī citiem, saprotot, ka tā ir vieglāk visiem un vispirms arī pašam aprūpes darba veicējam. Saka, ka vecums nenāk viens, un izrādās, ka tā pavadoņi nav tie labākie un patīkamākie ceļabiedri. Tāpat kā bērns nav pieaudzis cilvēks miniatūrā arī vecais cilvēks nu pavisam nav tikai ar gadu nastu kā apbalvojuma ordeni pie krūtīm. Dzīves dzirnavas daudzus aprūpējamos pamatīgi malušas, pārmalušas un izmainījušas. Ieradumi un slimības, vecuma īpatnības darījuši savu, un mūža gala pēdējais cēliens daudziem izvēršas par visai nepatīkamu pārdzīvojumu. Ar to gan nākas samierināties, galu galā apjaušot, ka tāpat kā no ēnas saulainā laikā arī no dzīves vecuma gala nav iespējams izbēgt. Kā padarīt to tīkamāku? Kā pieņemt vecumu? Tas arī ir aprūpes nama darbinieku it kā netiešs pienākums, smags pienākums, kuram nav atvēlētas atsevišķas stundas vai minūtes. Laiks ir paredzēts aprūpējamā apkopšanai, paēdināšanai, sasildīšanai, bet sarunai ir jābūt nepiespiestai un jānorit kopšanas, barošanas un ikdienas darba gaitā. Zināms, ka vārds var mierināt un vārds var arī sagraut. Psihoemocionālais komforts reizēm ir tikpat vērtīgs kā tīra gulta un garšīgs ēdiens. Mērķtiecīgu sarunu brīdim būtu jākļūst par zelta stundu. Dzīvē tas ne vienmēr izdodas. Kāpēc tas neizdodas? Pirmkārt, jau tāpēc, ka aprūpējamie ir tik dažādi pēc sava rakstura un dzīves pieredzes. Tas, ko runājam ar bijušo skolotāju, nederēs tādam cilvēkam, kurš pazaudējis spēju spriest, nav agrākajā dzīvē lietojis plašsaziņas līdzekļus, nav mūžā izlasījis nevienu grāmatu, pat ne kalendāru, un beidzot ieradies aprūpes namā saņemt to, ko, liekas, viņam pienākas saņemt kā sabiedrības loceklim. Ir tādi cilvēki! Jau pirmajā sarunā ir nojaušams, ar ko būs jāstrādā: vieni aprūpējamie izrādās sirdsgudri, pašpārliecināti cilvēki, no kuriem paši varam daudz iegūt, citi pavisam pretēji - uzstājīgi un bezgala prasīgi, taču visi, pārkāpjot nama slieksni, kļūst par klientiem, kas ieradušies, kā tagad moderni saka, pirkt sociālā aprūpes nama pakalpojumu. Attiecības reizēm veidojas ļoti grūti. Speciālas medicīnas nozares pēta veco cilvēku psihiskās un mentālās īpatnības, fizioloģiskās norises, tomēr ne jau viss dzīvē notiek pēc grāmatām. Katrs gadījums ir atsevišķs, īpašs, un daudz ko "nospēlē" arī nojauta, kas balstās uz zemapziņu un pat instinktiem. Sociālajam darbiniekam jābūt arī ar labām novērošanas spējām un bieži jāvadās pēc savas intuīcijas. Domāju, ka katram cilvēkam, vēl esot možam un jaunam, būtu jārēķinās, ka vecums gan vēl ir aiz kalniem, tomēr dzīves ieprogrammēts. Tikai tie, kas aiziet aizsaulē jauni, nepiedzīvo vecumu. Vecumam, esmu pārliecināta, laikus jāgatavojas, tas jāiepazīst, lai nebūtu pārsteiguma vai nepatikas paraudzīties arī uz sevi un citiem, kad pienāks nenovēršamais vecums. Nesen kāda sabiedrībā pazīstama rakstniece it kā starp citu ievaicājās: "Kādas jūs gribētu vai iztēlojaties savas bēres?" Es no šī tiešā jautājuma samulsu. Par to nav nācies domāt. Tātad arī es tam neesmu gatava, un varbūt arī viņa ne. Tomēr reizēm der padomāt! Lai darītu skaidrāku to mūža posmu, kas seko mums kā ēna kopš pašas piedzimšanas, arī ir šīs manas pārdomas un vērojumi. Katra jauna diena atnāk ar rītausmu un beidzas ar zvaigžņu mirdzumu debesīs. Jāprot zvaigznes saskatīt arī tad, kad ir mākoņi un bieza migla.