Caps – VEF MINOX izgudrotājs (1)

Drīz pēc sava otrā Rīgas apciemojuma, 2003. gada 17. jūlijā, V. Caps aizgāja mūžībā, nesagaidījis savu 98. dzimšanas dienu. Tolaik viņš bija pārcēlies uz dzīvi dēla Lotāra ģimenes aprūpē Šveices pilsētā Binningenā. Tomēr 6. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā notiks svinīga pirmo Valtera Capa balvas ieguvēju godināšana. Balvas piešķirs Dr. Benjaminam Joffem un Dr. Robertam Kalniņam par nozīmīgiem izgudrojumiem detaļu automatizētā manipulēšana ar elektromagnētisko lauku (EMAGO). Kopīgu lēmumu dibināt V. Capa balvu pieņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidijs un Latvijas Republikas Patentu valde 30. maijā. Turpmāk balvu piešķirs nepāra gados ar nosacījumu, ka izgudrojumam jābūt pazīstamam aiz Latvijas robežām. Valters Caps (Walter Zapp) dzimis Rīgā 1905. gada 4. septembrī vācbaltiešu tirgotāja ģimenē, tēvs Karls bija Lielbritānijas pavalstnieks. Bērnībā Valteram bija vāja veselība, tādēļ viņš skolā ir gājis ļoti maz. Taču kopš agras jaunības viņu saistīja konstrukciju elementi un mehānismi. Kā stāstīja pats Valters Caps pēdējā tikšanās reizē, viņš varējis stundām ilgi meistarot dažādas konstrukcijas, cenšoties īstenot paša iecerētās idejas. Patiesībā V. Caps bija autodidakts ar Dieva dotu ģeniālu prātu, es to citādi nemāku izskaidrot. Deviņdesmit piecu gadu vecumā 2000. gadā, kad V. Caps pirmo reizi viesojās Rīgā, viņš dalījās atmiņās par MINOX tapšanu pirms 70 gadiem. Un atkal varēja pārliecināties par viņa apbrīnojamo atmiņu, jo pēc īsas uzrunas latviešu valodā stāstījums ilga vairākas stundas bez jebkāda pieraksta. Tas sākās Rīgā Daudzus gadu desmitus VEF MINOX kameru uzskatīja par mazāko fotoaparātu pasaulē un turklāt par spiegu kameru. Kopš fotokameru 1938. gadā sāka izplatīt tirgū kā plaša patēriņa preci, bija pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Patiesā kameras tapšanas vēsture palika neizzināta, un sensāciju kārie rakstītāji fantazēja pēc savas patikas. Tā fotokameru kolekcionārs Dž. Šneiders ASV žurnālā "Modernā Fotogrāfija" 1972. gadā rakstīja: "Vidusmēra amerikānim MINOX ir spiegu fotoaparāts, skaidrs un vienkāršs… Taču dažu iemeslu dēļ MINOX fotoaparāts, kas ir košļājamās gumijas paciņas lielumā, vienmēr tiek sabojāts ar slepenu dokumentu kopēšanas smaržu kaulus stindzinošu apmetņa – dunča varoņdarbu sēriju… Varbūt jūsu lētticība tiks nedaudz mazāk ievainota, ja es jums pastāstīšu, ka tas viss sākās Rīgā, Latvijā. Neiedziļinoties daudzajās vēsturiskajās neprecizitātēs, kas saistītas ar mūsdienu Latvijas dibināšanu un attīstību starp diviem lielajiem kariem, ir pietiekami pateikt, ka šo nelielo lauksaimniecības zemi, kas atrodas PSRS rietumu daļā (starp Igauniju un Lietuvu) pārmaiņus apdraudēja un iekaroja Vācijas un Krievijas kolosi. Valsts galvenā jūras osta un kultūras centrs, cik vien mēs varam atcerēties, bija un ir Rīga. Pēc Pirmā pasaules kara postījumiem Latvijas valdība nodibināja VEF (Valsts elektrotehnisko fabriku) Rīgā, lai konstruētu telefona sistēmas, radioaparātus, pārslēdzējus un audiovizuālos aparātus. (..) Viena viņu sekmju mēraukla bija fakts, ka VEF konstruētie un ražotie radioaparāti drīz konkurēja ar "Telefunken" un "Grunding" grūti iekarotajā Eiropas depresiju tirgū." Tiktāl autors ir pietiekami objektīvs. Tik tiešām VEF ražotie radioaparāti ieguva starptautisku atzinību. Tā 1935. gadā Briselē VEF saņēma Grand Prix, 1937. gadā Parīzē radio modelim VEF SUPER LUX MD/37 piešķīra Grand Prix un dizaineram un konstruktoram Ādolfam Irbītem – zelta medaļu. Tālāk seko autora Dž. Šneidera raksta sensacionālākā daļa: "... Tagad ierodas kāds Alfrēds Caps [žurnālists nepareizi nosaucis vārdu. – P. K.], nesen izbēgušais no Krievijas, tehniski tur izglītojies un kas zina, kur vēl, un nes Eiropas sērkociņu kastītes lieluma misiņa fotoaparāta prototipu. Neaprakstīšu sīkāk Capa izrunāto sadarbību ar nezināmu krievu mehānikas ģēniju, ko nošāva bēgot, viņa drausmīgo ceļojumu pa sasalušu grāvi, lai nokļūtu Igaunijā. Pēc tam viņa miniatūro aparātu noraidīja Ceisa, Leikas, Foiglendera un citi vācu fotopiederumu ražotāji, pietiek atzīmēt, ka bez nevienas kapeikas viņš ieradās rūpnīcā VEF, Rīgā, lai pasniegtu savu ideju doktoram Vītolam..." Tālāk rakstā seko tikpat "pārliecinoši fakti", kas tomēr ir pilnīgi izdomājumi. Toreiz, lasot šo rakstu, arī es nezināju patieso MINOX tapšanas vēsturi, tāpēc nevarēju šai informācijai nedz piekrist, nedz noraidīt. Viltus leģenda Ap to pašu laiku 1973. gadā žurnālā "Tehniskā Estētika", kas iznāca krievu valodā, autori S. Mirzojans un A. Zaharovs rakstīja: "1937. gadā Ādolfs Irbīte izveidoja fotoaparātu MINOX, kas zināmā mērā cēla rūpnīcas VEF prestižu, kura ražoja šo fotoaparātu, un kas kļuva populārs ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Kompaktais un elegantais izstrādājums ārkārtīgi precīzi atbilst paredzētajam pielietojumam un bez šaubām attaisno savu nosaukumu (saīsināti no "mini" un "lukss"). Ā. Irbīte atteicās no iesīkstējušās fotoaparātu formveides un ieteica pilnīgi jaunu, neparastu salikuma shēmu, rodot plastisku risinājumu vienkāršiem un skopiem paņēmieniem. Maksimāli samazinot precīzo aparātu, dizainers nekur nekļūdījās mērogos, pateicoties veiksmīgi atrastajām proporcijām un formu detaļām..." Rakstā, kas tapis saziņā ar Ā. Irbīti, ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts MINOX patiesais izgudrotājs un arī dizainers Valters Caps. Bija gājis laiks, un leģenda, kuru akceptēja pats Ādolfs Irbīte, proti, ka viņš ir MINOX dizainers, bija un vēl joprojām dzīvo. Jā, Ā. Irbīte bija izcils radiodizainers, bet viņam nav nekāda sakara ar MINOX kameras dizainu. Pieļauju, ka tā viņam šķita jau tāla pagātne ar notikumiem, kas bija risinājušies citā Latvijas vēstures posmā, tāpēc toreizējā Latvijas PSR neviens nenoliegs viņa lomu MINOX tapšanā. Šīs versijas un citi raksti mani pamudināja meklēt īstenību, kā galu galā tapa MINOX. Pirmais, ko izdevās noskaidrot, – patentos vācu, franču, angļu valodā ir rakstīts, ka MINOX izgudrotājs ir Valters Caps un MINOX īpašnieks – Valsts elektrotehniskā fabrika. Kā principiāli jaunas modifikācijas kameru to patentēja vairāk nekā divdesmit valstīs – ne tikai Eiropā, bet arī ASV un pat Āfrikā. 1980. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne" intervijā Ā. Irbīte stāsta: ".. uzradās kāds, kas piedāvāja savu patentētu izgudrojumu – fotoaparātu, kuram, korpusu izvelkot, uzvilkās slēdzis, bet, to sabīdot, filma pārtinās līdz nākamajam kadram. Šis cilvēks piedāvāja maketu, bet tas bija liels un darbojās ļoti smagi [..].""Atcerējos," turpina Irbīte, "ka tēvam ir vecas šķiltavas ar noņemamu vāciņu. Radās doma izveidot aparātam "uzvelkamu" čaulu. To sabīdot, pārvietojas filma un noslēdzas visi darba elementi." Te sākšu patieso stāstu par MINOX. Patiesais stāsts MINOX ideja radās Tallinā, un arī vienīgo fotokameru, kas darbojās, izgatavoja Tallinā. 1935. gadā tapa pirmais rasējums, kuram bija jau MINOX dizaina forma. Bet īstenībā MINOX izgudrotājam vispirms dzima forma miniatūrā, kurā tad vairāku gadu garumā viņš ielika saturu. Pirmais MINOX mets bija kāds melns koka klucītis ar noapaļotām formām. Tobrīd tam nebija nekāda sakara nedz ar Ā. Irbīti, nedz VEF. Kad 1936. gadā bija tapis MINOX, ar kuru varēja arī fotografēt, tad tika meklēta iespēja varbūtējai ražošanai. Tā kā Igaunijā nebija rūpnīcas, kas spētu izgatavot tik smalku fotoaparātu, autors griezās pie firmas "Agfa" Vācijā, bet tā uz piedāvājumu neatsaucās. Es pieļauju domu, ka firma tobrīd nenoticēja, ka mazajā Baltijas valstī ir tapusi jauna tipa fotokamera. Meklējot izeju, izgudrotājs kopā ar R. Jirgenu, kas viņu atbalstīja finansiāli, griezās pie VEF pārstāvniecības Tallinā – tolaik VEF bija pārstāvniecības vairākās valstīs. Pēc sazināšanās ar VEF vadību abus kungus uzaicināja uz Rīgu. Tas bija 1936. gada rudenī. Vienīgo ar primitīviem līdzekļiem gatavoto MINOX kameru kā paraugu V. Caps un R. Jirgens nodemonstrēja VEF vadībai, izdarot dažus fotouzņēmumus un turpat VEF arī attīstot filmu. Līdzi no Tallinas bija arī gatavās fotogrāfijas. Savās atmiņās V. Caps raksta: "Mūsu toreizējie sarunu partneri bija ģenerāldirektors Vītols un nodaļas vadītājs Johansons. Mēs varējām uzrādīt, pirmkārt, apsudrabotu MINOX prototipu, kas bija roku darbs – vēl tagad tas joprojām funkcionē un atrodas manā īpašumā. Tā attēla formāts bija vēl mazāks: 6,5 x 9 mm; otrkārt, mehāniskās daļas paskaidrošanai krāsaini rasējumi vairākos griezumos un, treškārt, 13 x 18 cm liela formāta fotogrāfijas, kas bija uzņemtas ar šo fotokameru. Mūs uzņēma ļoti labi, bet interesi par šo lietu sākumā klusināja saprotama neuzticība, pirmkārt no Vītola puses, kurš nu bija galvenais noteicējs. Kritiski un klusēdams viņš aplūkoja manas fotogrāfijas un tad izteica savas šaubas jautājumā: "Vai tās ir retušētas?""Tikai traipu likvidēšanai, neuzlabojot kvalitāti." Pēc atkārtotas pārdomāšanas: "Vai jūs varētu šeit mūsu uzraudzībā nofotografēt kādu VEF līdzstrādnieku?" Kad es pēc pusstundas parādīju fotogrāfiju, Vītols klusēdams piecēlās un sniedza man roku ar vārdiem: "Es jūs apsveicu!"" Tajā pašā reizē notika vienošanās starp abiem kungiem un direktoru Teodoru Vītolu. Tika sastādīts kontrakts par turpmāko MINOX attīstīšanu rūpnieciskai ražošanai. Bez fotokameras tika izstrādāti divi palielinātāji, filmu attīstīšanas trauks, negatīvu caurskatīšanas lupa, fotopastkartīšu kopēšanas adapters, statīva galviņa speciāli MINOX kamerai, filmu uzglabāšanas aploksne un eksponēšanas laika noteicējs. Tātad vesels MINOX piederumu arsenāls, turklāt tas viss tika radīts pilnīgi no jauna un tikai VEF MINOX kamerai. Darbs slepenībā Pēc kontrakta noslēgšanas V. Caps tā paša gada rudenī pārcēlās uz dzīvi dzimtajā Rīgā un noīrēja dzīvokli Mežaparkā. Daudz strādāja mājas apstākļos, jo bija vienpatis. Fabrikā nodibināja konstruktoru grupu, kura attīstīja V. Capa ideju materiālā, turklāt strādājot aiz slēgtām durvīm, jo, kā jau minēju, pasaule nepazina principu, kāds bija jaunizgudrotajam VEF MINOX. Izgudrotājs Valters Caps augstu novērtēja VEF darbinieku – inženieru, tehniķu un strādnieku – veikumu. Ar apbrīnu viņš rakstīja: "Lai gan 1936. gada rudenī mūsu rīcībā bija tikai mans ar rokām izgatavotais paraugs, kurš nebija gatavs laišanai ražošanā, un tikai daļēji uzmetumi dažām papildierīcēm un lai gan VEF nekad iepriekš nebija nodarbojušies ar optiku un smalkmehāniku, mūsu apvienoto pūliņu rezultātā izdevās nākt klajā jau pēc 17 mēnešiem 1938. gada aprīlī fotogrāfijas 100. gadadienā." Īstenībā izmēģinājuma paraugi bija gatavi 1937. gadā, bet 1938. gadā tie nāca pārdošanā. Atskatoties pagātnē un pēc šodienas laika mērogiem TAS BIJA APBRĪNAS CIENĪGS SASNIEGUMS! Kad fotokameras jau bija nopērkamas veikalā, tad atsauksmes bija visdažādākās: "Tie jau slīpē lēcas no pudeļu stikliem." V. Caps atceras, ka no Šveices ieradies jauns rosīgs vīrs vārdā Engelss, lai iepazītos ar MINOX tehniku, un to viņš darījis ar lielu aizrautību. Vēlāk kļuvis par VEF pilnvaroto tirdzniecības un pakalpojumu filiāles vadītāju Cīrihē. Viņa kritika bijusi visoriģinālākā – viņš iebilda pret kameras mazajiem izmēriem, jo viņam esot to grūti atrast paša kabatā. 1938. gada pavasarī Latvijas laikraksti rakstīja par "apvērsumu fotorūpniecībā". Pārdošanā nāca miniatūrā fotokamera VEF MINOX par 248 latiem. Tā nebija lēta plaša patēriņa prece, ko varēja iegādāties jebkurš. Toties no ārvalstīm bija liels pieprasījums, un VEF MINOX eksportēja uz Šveici, Angliju, Norvēģiju, Vāciju, vārdu sakot, uz visām Eiropas valstīm, arī uz ASV, Japānu un PSRS. Līdz kara sākumam VEF paspēja saražot aptuveni 17 000 fotokameru. Katrai kamerai bija savs kārtas numurs un gravējums Made in Latvia. 1940. gadā, kad Latviju okupēja PSRS, fotokameras ražošanu turpināja, tomēr gravējumu nomainīja ar Made in USSR. Pirmais padomju okupācijas periods bija īss, tādēļ šādu kameru ir samērā maz un tās par augstu cenu pārdod pasaules izsolēs. Kad sākās Otrais pasaules karš, V. Caps aizbrauca uz Vāciju, kur 1948. gadā izgatavoja savu MINOX ar gravējumu Made in Germany. Latvijā vācu okupācijas vara pārtrauca MINOX ražošanu aptuveni 1942. gadā, visus resursus ziedojot kara mašinērijai. Iekārtas no fabrikas izveda uz Vāciju. 1993. gadā kā sensācija "Neatkarīgajā Cīņā" parādījās informācija, ka VEF atrastas MINOX kameras. Tā bija sensācija lasītājiem. To, ka ir paslēptas MINOX detaļas vienā no cehiem zem grīdas, zināja daži bijušie MINOX ceha darbinieki, arī es to uzzināju jau pirms 20 gadiem. 1993. gadā strādnieki detaļas atrada nejauši, laužot grīdu, jo bija sākusies VEF "prihvatizācija" jeb izlaupīšana. Īstenība ir tāda, ka 1944. gadā, kad sarkanā armija tuvojās Rīgai un vācieši visu veda prom, MINOX ceha meistars Herberts Šmits kopā ar Edvīnu Straujo paslēpa zem grīdas MINOX detaļas un daļēji montētus aparātus. Bet kāda loma MINOX tapšanā tomēr bija Ādolfam Irbītem? Šo jautājumu uzdevu Valteram Capam. Viņa atbilde skanēja: "Pēc maniem norādījumiem viņš izstrādāja dažus simbolus." Es pieņemu, ka šie simboli ir tie, kurus var redzēt uz ekspozīcijas noteicēja, kas nav saistīts ar kameru, bet ir atsevišķs priekšmets. Un vēl iespējams, ka Ā. Irbīte, būdams VEF reklāmas nodaļas vadītājs, rūpējās par MINOX reklāmu, izdodot gan poligrāfiski, gan dizainiski izteiksmīgu bukletu "Jaunais ceļš", kas arī šodien izskatās moderns. Turklāt Ā. Irbīte ir ievietojis oriģinālas reklāmas žurnālā "Atpūta". Tā kā grāmatai par Valteru Capu un MINOX raksta autors vēl nav pielicis punktu, viņš lūdz atsaukties lasītājus, kuru rīcībā ir informācija par šo tēmu.