Kaķenes dzemdības ar detektīvromānu

«Tas taču ir vesels stāsts!» noklausījusies piedzīvoto, izsaucās mana kolēģīte Lolita, RB «mīluļu lapas» veidotāja, kura šobrīd devusies atvaļinājumā. «Uzraksti!» Rakstu ar’… Darbības laiks: aizvadītā nedēļas nogale. Darbības vieta: manas lauku mājas. Darbojošās personas: kaķene Raibīte, viņas mātesmāsa kaķene Pelēce un mēs ar vīru.

Patiesības labad jāteic, ka stāsts aizsākās pirms pusgada, kad abi ar vīru laukos dzīvošanai pielāgojām nelielu saimniecības mājiņu, kādreizējā noliktavas telpā iekārtojot omulīgu istabiņu. Kā jau lauku mājās, kur regulāri dzīvo cilvēki (mamma, tētis un tante tur mīt pastāvīgi), arī mūsmājās netrūkst rējēju un ņaudētāju. Mīļi, pūkaini, medīgi un strādīgi — pa lauku, birzi, šķūnīti un kūtiņu pelītēs un tad — špukts! — uz mājām ar ķepiņu paklauvēt pie durvīm: «Mainu pelīti pret piena lāsīti!» Arī Rīgas mājoklī divas minces — bet tās, kā jau pilsētnieces, tik pa māju vien… Tāpēc, uz laukiem aizbraukuši, vakarīgai lutināšanai un murcīšanai aicinājām pārkārtotajā mājiņā pasērst lauku pūkaines — sudrabaino Pelēci un pelēkmelnstrīpaino Raibīti. Kaķēm ilgi nebija jāstāsta, kas labs, — iespēja gulēt mīkstas gultas kājgalī vilina. Tā iegājās — kā mēs laukos, tā minces «uz vakarēšanu».

Pavasara un vasaras «kaķu dziesmu svētki» retu runci un kaķeni atstāj vienaldzīgu — arī Raibīte «krita grēkā» un jau labu laiku staigāja apkārt kā pūkaina futbolbumba. Līdz pērnajai nedēļas nogalei, kad viņa mūs sagaidīja neierasti murrīgi un mīlīgi — ļāva ņemt klēpī, glaudīt, kutināt, bet galvenais — kasīt apaļo vēderu (citkārt par tādām «vaļībām» varētu iedzīvoties ne tikai šņācienā vai rūcienā, bet arī pamatīgi nagainā pļaukā). Norakstījām to uz karstā laika rēķina, jo, pēc visiem aprēķiniem, radību laikam vēl tā kā nevajadzēja būt klāt. Sestdien visu dienu čakli norāvuši pie siena mājās vešanas, nokarsuši, notvīkuši un krietni noguruši, vakarā pēc peldes upē «tik viena doma prātā» — gulta, gulta, gulta… Bet kas tev deva! Manā šaurajā koka gultiņā, ērti iekārtojusies vairāk nekā par trešdaļu, saldi (un mežonīgi skaļi — lai nu nestāsta, ka kaķi nekrāc!) šņāca un pūta Pelēce, bet uz vīra platās gultas kājgali kārām acīm lūkojās Raibīte — pieradusi, ka allaž tiek laipni uzņemta. Taču šoreiz vīrs likās šaubīgs: «Un ja nu viņa izdomās manā gultā laist pasaulē kaķīšus? Un ja nu es viņus nejauši nospiedīšu vai nometīšu zemē?» Pie sevis nodomāju — saki vien, mīlīt, ka tev no tādām «sieviešu padarīšanām» tā kā bail, vai…?!

Galu galā Raibīte vietu izcīnīja — necēlās vīra gabalam roka izbukņīt topošo mammīti no ērtās guļas vietas, kaut pašam savu metru deviņdesmit bija uz pusēm jāsaloka. Devāmies pie miera — vīrs aizmiga momentā, un visai drīz Pelēces dāmīgo krākšanu «khīīīkhīīī» papildināja varens bass «krrhāhāhā, krrhāhā», kā rezultātā man miega nevienā acī, un, kā manīju, Raibītei arī. Knosījās, grozījās, vēlās no sāna uz sānu. Mazgāja ķepas, asti un purniņu — tik cītīgi, it kā caurumu gribētu izberzt! Galu galā mīkstām ķepām nolēca zemē un nedzirdami (nemanot, ka, noslēpusies aiz Mariņinas bestsellera, vēroju) pienāca pie manas gultas, viegli uzlika ķepas uz maliņas, pastiepās, palūkojās uz aizmigušo Pelēci, ieskatījās man acīs, klusu nomurkšķēja īsu «mur!» (acīmredzot tam bija jānozīmē — «vai drīkst?») un, sakustēšanos uztvērusi kā piekrišanu, — žvikt! — gultā iekšā. Bez ceremonijām izgrūstījās, izstumdījās, izpletās pa pusi gultas (dabūju griezties uz sāna), uzlika galvu krācošajai Pelēcei uz muguras (citkārt abas blakus negulētu neparko!) un, uzstājīgi bakstot ar purniņu manu roku, piespieda kasīt punci, turklāt, brīžos, kad to atrāvu, lai pāršķirtu lapu, atskanēja miegains «rrrrr!».

Kaķa rāmā murdēšana uzdzina miegu. Jau grasījos izslēgt gaismu, kad manīju, ka Raibītes elpa kļūst tāda dīvaini ātra, sekla un strauja, bet apaļais vēderiņš ik pa brīdim saspringst krampjos. Kā tad, nodomāju — visi guļ kā susuri, bet man vienai tas prieks tēlot vecmāti, turklāt pirmo reizi mūžā! Svempos laukā no siltās migas, meklēju vienreizējo lietusmēteli un vecu halātiņu, tad, uzmanīgi kā dārglietu paceļot pusmigušās kaķenes vienu sānu, otru sānu, tad asti un visbeidzot arī dziļā miegā atslābušo Pelēci, patūcīju viņām apakšā «avārijas kārtu», gudrojot, ko darīt tālāk. Bet Raibīte, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, izpletās pa visu gultu, atstājot mani uz tepiķīša. Tālāk — kā aizkustinošajās ģimenes komēdijās, kur topošais papiņš histērijā plēš matus, kamēr nejēga dakteris pieņem dzemdības, bet galā viss beidzas labi. Kaķene pilnīgi konkrēti bija sataisījusies uz mazuļu laišanu pasaulē — paspēju tikai nomurmināt «paldies, Dievam, paspēju!», kā ieklātā «avārijas kārta» pārvērtās peļķītē — nogāja ūdeņi. Mjā, cilvēks ir neizprotami ziņkārīgs kukainis, kur nu vēl žurnālists. Tā vietā, lai lēkšotu modināt mājiniekus, mēs ar minci nolēmām tikt galā pašas — nezin kāpēc, jutu — būs labi. Atradu vecu matracīti, istabas klusākajā stūrī saklāju kaķei īstu ligzdu, pārcēlu turp topošo māmiņu un, paņēmusi romānu, pati apsēdos līdzās — kasīt punci un rāmā balsī lasīt priekšā.

Nezinu, kas palīdzēja — kasīšana vai spraigā detektīvintriga, taču pēc četrām stundām, ap trijiem naktī, ar pārdesmit minūšu intervālu pasaulē nāca trīs burvīgi kaķēni — mazi, slapji, drebelīgi, taču ar uzreiz manāmiem raksturiņiem. Pirmais (laikam kaķupuika), visresnākais un visņiprākais — tērpies melnā smokingā ar baltiem cimdiem, garām baltām zeķītēm un baltu krūtežu; otrs — absolūta pelēkmelnstrīpota Raibītes kopija un trešais — vientoņa, melnās šokolādes krāsā. Visi pie labas veselības un izsalkuši — ņipri devās pupiņu meklējumos, skaļi pīkstīgās balstiņās protestējot pret mammas mēģinājumiem sakopt un uzpost slapjos kažociņus. Jā, un tikai tad, kad istabā jau skanēja smalko balstiņu trio, vīrs pietrūkās gultā sēdus un satraucies jautāja — kas notiek, vai jau kāds piedzimis? Nomierināju — lai tik čuč vien tālāk, darbiņš jau padarīts. Lūk, tā mūsu kaķu saime papildinājās ar trim mazuļiem, kuri labprāt iegūtu sev gādīgus saimniekus. Ja palīdzēsiet, Melnbaltais, Raibulis un Šokolādīte (dzimumu vēl nezinu) dienās varētu izaugt par burvīgiem, medīgiem un spēlīgiem minčiem. Bet ja nē.