Hobijs – bērni (17)

Durvis atver Una Gavare. Tuvumā viņa ir vēl skaistāka nekā fotogrāfijās, kas daudz publicētas viņas modeles karjeras laikā. Deviņdesmito gadu sākumā Unu (tolaik Kārkliņu) nolūkoja "Elite Model Look", tā pati aģentūra, kas pavēra karjeras ceļu supermodelēm Sindijai Kraufordei, Klaudijai Šīferei, Lindai Evandželistai un Naomi Kempbelai. Un tad sekoja astoņu gadu pasaules klases modeles darbs. Acis, mazliet apradušas ar trīsbērnu māmiņas starojumu, lūkojas tālāk, kur tad ir pārējie ģimenes locekļi. Gaismas pielietās halles centrā ir šūpulītis. Tajā dus Estere, viņai ir divi mēneši. Una aicina uz terases, kur atklājas vienreizējs skats: tur sēž divas blondas meitenes un lasa grāmatas. Pirmdzimtā Enia (4,5) iepazīstas ar burtiņu grāmatiņu, bet Jasmīne (2) iedziļinās popdīvas Madonnas daiļradē. Klusums... tas šķiet tik burvīgs tāpēc, ka drīz vien rodas iespēja izbaudīt skaņu paleti no maigām raudām līdz griezīgiem spiedzieniem. Lai tiktu pie stāstīšanas, māmiņa Una pabaro mazo Esteri, tētis Māris paņem klēpī Jasmīni, bet Enia šaudās kā atspole un stāsta, ka smukas ir puķītes un smukas ir magonītes. Interesanti, ka tieši Māris ir mājas dzemdību ierosinātājs. Gaidīdama pirmo bērnu, Una iegriezusies slimnīcā, lai iepazītos ar vietu, kur būs lielais notikums. Kad Una pārnākusi mājās, pēc viņas sejas izteiksmes Mārim bijis skaidrs, ka jāizvēlas cita iespēja. Teicis Unai, ka viņa ir pietiekami stipra gan fiziski, gan garīgi, lai dzemdētu mājās. Turklāt bērna nākšana pasaulē ir bezgala intīms brīdis, kāpēc lai apkārt būtu sveši? Radi un draugi gan centušies atrunāt no šāda soļa, bet, kad Una satikusi vecmāti Rudīti ar lielu pieredzi bērniņu saņemšanā mājas apstākļos, viss kļuvis pats par sevi saprotams. – Lai cik labi apstākļi būtu slimnīcā, tur ir neierasti un stresaini. Mājās ir miers un es pati esmu noteicēja tam, kā dzemdības notiks. Ar laiku sievietes apzināsies, sapratīs un savu varu dzemdēt neatdos ārsta rokās. Lasīju, ka ir vēl tikai viena poza, kas neērtāka par to, kādā bērns jālaiž pasaulē slimnīcās uz tā saucamā dzemdību galda. Un ziniet, kāda tā ir? Ja sievieti aiz abām kājām pakarina pie griestiem. Slimnīcā, ja tu nespēj apmēram desmit stundās dzemdēt, tad uzskata, ka kaut kas nav kārtībā un tevi stimulē un tā tālāk. Bet mums taču katram ir savs ritms. Ar Esterīti man dzemdības ilga divas nedēļas. Šķiet, tūlīt, tūlīt būs, un nekā. Vecmāte to skaisti nodēvēja par "dzemdību deju". Protams, biju pārgaidījusies, bet meitiņa atnāca tad, kad tas bija vajadzīgs viņai. Estere zināja, ka jāpieņemas spēkā, un tieši to arī darīja. Un neviens viņu nesteidzināja un nesamocīja. Sievietes, kas ir dzemdējušas mājās, saprot, kas tas ir par milzīgu ieguvumu pašapziņai. Tas kaut ko paver apziņā, tas ir kaut kas tik fantastisks! Visas trīs meitas ir dzimušas vannā, tētim un vecmātei klātesot. Una uzskata, ka ūdens dzemdības ir vissaudzīgākās gan mātei, gan bērniņam. Sievieti ūdens relaksē un atsāpina, bet bērnam tas ir dabiski un patīkamāk no silta ūdens ierasties ūdenī. Vai bērns iznirst no mammas vēdera, apjautājos? Una pasmaida un stāsta: – Vecmāte saņēma bērniņu un prasmīgi tūdaļ uzlika uz mana vēdera. Vēl nesapratu: vai mums ir puisītis vai meitenīte. Lai gan bijām aizgājuši uz divām nepieciešamajām sonogrāfijām, tomēr vēlējāmies, lai bērna dzimums paliek noslēpumā. Jo tas ir ļoti jauki, vienkārši gaidīt bērniņu. Var jau būt, ka citās ģimenēs ir vilšanās, ja trešā ir meita, bet mums bērna dzimums nešķita tik izšķirošs. Vienīgi mans vīra tēvs, gaidot trešo mazbērnu, nopirka traktoru cerībā, ka dzims baigais saimnieks. Māsas spiedz, māmiņa viņām piedāvā tēta sagatavotu tēju. Uz zema koka galdiņa pītā groziņā ir aprikozes. Ja tur būtu ieliktas konfektes, groziņš būtu jau tukšs, smejas Una. Vecākajai meitai tās varen garšo, neraugoties uz pūlēm ieaudzināt veselīgas ēšanas paradumus. Una gatavo vienkāršus ēdienus: pupiņas, griķus, kartupeļus ar krējumu. Uz palodzes zaļo salāti. Mājas gaisotne ir labvēlīga, te ir daudz gaismas, brīvības un maz lietu. Tās, kas ir, ir mīļas – galds apaļiem stūriem, akmeņi pie kamīna, svētbildītes. Unai tik ļoti piestāv būt mātei. Turklāt viņa ir māmiņa ar pārliecību: – Ja gribam tikt pie dzimstības, vai tad ir kāds cits variants? No runāšanas vien, ka vajag vairāk bērnu, nekas nenotiks. Mums ir tāds latgaļu piegājiens šajā lietā, – smejas Una un tad piebilst: – Pašlaik gan man pietiek ar trim bērniem, nemaz neliekas, ka viņu būtu par maz. Mēs audzinām paši, jo citādi, kāda ir ideja – dzemdēt un atdot valstij? Jasmīne, skrienot garām šūpulim, pamasē Esteres vaidziņus. Mazulīte neiebilst, taču pēc mirkļa atskan skaļas raudas no smilšu kastes. Una izskrien laukā glābt situāciju. – Kas notika? – jautā mamma. – Jasmīne man stipri iesita ar dinozauru! – raud Enia. – Jasmīne, kāpēc tu tā dari, lūdz māsiņai piedošanu! Vēl pēc brīža ir jāraud pašai Jasmīnei. Notikumi še risinās strauji un neparedzami. Vecāki teic, ka parasti skrienot pie tā, kurš skaļāk kliedz. Katrai paaudzei esot sava misija, un tie bērni, kas dzimuši pēc 2000. gada, ir revolucionāra paaudze, domā Una. Izlemt par labu ģimenei un bērniem, atrodoties modeles karjeras zenītā, tā, šķiet, arī bija vesela revolūcija. – Protams, bija jauki būt vienai, neprecētai, brīvai, ar vēju galvā, Ņujorka, Parīze... Bet patiesībā tas viss nemaz tik skaisti nebija. Modeles darba gadus pakārtoju vienīgi karjerai. Gan attiecības, gan ģimeni un mājas attālināju uz vēlāku laiku, līdz vienā dienā nolēmu kardināli mainīt savu dzīvi, – atceras Una. Lai gan mājas miera vārdā ir uzlikts disks ar putnu dziesmām, lielās māsas spiegdamas dodas pie klavierēm. – Patiesībā man ir žēl, ka bērni tik ātri aug. Tikko piedzimuši bērniņi ir tik kolosāli, tik dievīgi. Es jau smejos, ka tik man tas nekļūst par ieradumu. Enia ir vairāk pa gaisu, viņa mums ir mazais, lidojošais mežonēns. Jasmīne ir prātīgāka, bet ar raksturiņu. Esterīte – mierīga, – Una uzsmaida kūniņai klēpī. Jautāju, vai bērni vecākiem atvēl naktsmieru. Māris pieglauž Jasmīnes sprogainos matiņus un atklāj patiesību: – Vakarā aizejam gulēt un no rīta pamostamies – tā mums nav bijis nevienu nakti. Taču kopumā nav jau tik traki. Una stāsta, ka Māris pārdevis daļu biznesa, lai būtu vairāk kopā ar ģimeni. Pašlaik viņš strādā Latvijas dzelzceļa valdē. Māris atzīst, ka visas viņa brīvā laika nodarbes – jo trakākas, jo labākas – esot "izbeigušās" un tagad hobijs ir bērni, kuri prasa uzmanību un kopīgu laika pavadīšanu: – Ir svarīgi sevi iesaistīt bērnu audzināšanā, ka tā ir mana atbildība. Ja to neizdara, tad var iebraukt dziļi mežā. Un vēlāk jānodarbojas ar problēmām, kas nav pamanītas. Un tad ir jātērē vairāk laika un naudas to glābšanai. Bet tagad esmu visam klāt un, ja rodas kāda problēma, mēģinu to neielaist. Tad viss aiziet it kā pats no sevis. Izsaku apbrīnu, jo biežāk sastopams ir ģimenes modelis, kur tēvs raujas darbā līdz pusnaktij. Māris spriež, ja vīrietim ir tāda situācija, tad jādomā, vai tas darbs ir vajadzīgs, varbūt ir iespējams to labāk organizēt. Turklāt bērnu audzināšana jau nav uz mūžu: – Tagad mums ir tāds laiks, un katram laikam ir jāpielāgojas. Ja, piemēram, ir ziema, tad taču jāliek cepure galvā, nevis jāvelk šorti kājās. Bērnu audzināšana ir grūts, bet visu laiku radošs process. Par Māra radošo garu liecina arī glezna virs kamīna – dzeltena saule vai aplis, vai visa sākums. Un pašdarinātais šūpulis, tādās kā atsperēs iekārts bērnu auto sēdeklītis. Sapnis par mākslinieka darbnīcu nav zudis, arī Unai ne. Viņa vēloties būt mākslinieka modele. Tad pozējot varētu pasēdēt. Tagad vienīgais brīdis, kad nav jāskrien kādam pakaļ, ir Esteres barošana. Nosmejamies par teicienu – "viņa sēž mājās". – Sieviete, mājās dzīvojot, taču ir gan pavārs, gan vešeriene, gan apkopēja, gan mazliet dārzniece, gan bērnu audzinātāja. Bet mūsu sabiedrībā tās neskaitās prestižas nodarbošanās. Gan jau paspēšu uzsākt kādu profesiju vai kaut ko jaunu, kas man pašai būs pārsteigums. Viss ar laiku sakārtosies. Tagad vērtīgākais ir sirdsgudrība un emocijas, ko gūstu, bērnus audzinot, – stāsta Una. Jasmīne ir piespiedusi deguntiņu pie loga stikla, Una vedina viņu iekšā. Enia pievērš uzmanību mammas zeķēm un teic, kad viņa izaugs liela, arī valkās tieši tādas. Estere šūpulī skatās platām actiņām.