Nu kurš tad nav pabijis Cēsīs?! Kurš nav redzējis Cēsu pilsdrupas, Cēsu muzeju, ieskatījies Cēsu baznīcā (varbūt pat tur laulājies vai dzirdējis Krista Kalniņa sprediķi vai Haralda Sīmaņa ērģeļu spēli)? Kurš nav kaut reizi pabijis Cēsu alus svētkos vai Bruņinieku svētkos vai vienkārši tāpat klīdis pa pilsētiņu, savā nodabā murminot: «Varbūt pārdot man to māju Rīgā un pārcelties šurp?» Visādā ziņā šķiet, ka Cēsis ir viena no tūristu un pašmāju ceļotāju labāk zināmajām vietām. Un tomēr, tomēr – Cēsis mūs atkal pārsteidza.
Trīs lietas – labas lietas – Cēsīs
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājušajā gadā «Vides Vēstis», kā ievērojāt, pabija vairākos skaistos ceļojumos: ar divriteni šķērsojām Rīgas dārzus un parkus, izbraukājām Latvijas un Lietuvas pierobežu, traucāmies ar laivām pa Salacas upi, pabijām arī šur un tur ne tik tradicionālās ārzemēs.
Arī šogad savu dzīvi nevaram iedomāties neceļojot, tādēļ sākam stāstīt un rādīt saviem lasītājiem... netradicionālo Latviju. Nu jau arvien biežāk dzirdam, ka atvaļinājumos cilvēki labprāt apbraukā Latviju un atklāj arvien no jauna visādas nezināmas, skaistas un pat zināmā mērā eksotiskas vietas un vietiņas. Mums, izrādās, netrūkst ne alu, ne strauju strautu, ne pilskalnu, klinšu, upju un ezeru. Arī pie jūras nu – pēc lielajām janvāra vētrām – varēs braukt kā pirmo reizi, lai aplūkotu izārdītos krastus.
Arī mēs šogad piedāvāsim jaunus, savdabīgākus braucienu maršrutus, iepazīstot Latviju no citas puses: netradicionālas zemnieku saimniecības, amatnieki, kolekcionāri, savādnieki entuziasti, dīvaiņi mākslinieki. Īsāk sakot – tie, kas zaļo dzīvesveidu bez liekām pūlēm pieņēmuši kā savējo un grib dalīties ar pārējiem. Tas viss pie viņiem ir apskatāms, aptaustāms, savām rokām izpētāms, iegaumējams un lietojams.
Ceļojums bez piedzīvojumiem nav ceļojums. Arī mēs gribējām vest jūs uz Bauskas rajonu, bet nonācām – Cēsīs.
Vīrs pie kalēja ēzes Kalējs kala debesīs, Ogles bira Daugavā: Saules meitas saktu kala, Dieva dēla zobentiņu.
Tādi vīri, kas Latvijā vēl joprojām rosās pie kalēja ēzes, laikam tomēr jau uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tādu vīru, kas darina rotas, ir krietni vairāk, bet tāds, kas darina rotas pēc seno latgaļu rotu paraugiem, gan ir tikai viens – Daumants Kalniņš. Arheologi, tautas daiļamata meistari viņu pazīst, arī Cēsīs viņš ir viens no spožākajām individualitātēm. Mazais namiņš pie Cēsu muzeja, blakus labi zināmajām Cēsu pilsdrupām, veidots un iekārtots pamazām, gadu gadiem, paša spēkiem, bet galu galā tajā izveidota gan darbnīca, gan kalēja ēze un pat neliela izstāžu telpa, kur var aplūkot, apjūsmot un iegādāties Daumanta darinātās rotas: gredzenus, piekariņus, saspraudes, saktas, kaklarotas un aproces. Neviena no rotām neatdarina citu – katrs gredzens vai aproce būs Daumanta oriģināls, kaut par pamatu ņemtas senās rotas. Tas vien jau ir ievērības vērts, un, ieraugot visu šo lielisko bagātību, vismaz sieviete noteikti nevar paiet garām, kaut ko neiegādājusies. Tomēr arī tas vēl nav galvenais.
Latviešu sievietes ir tādas kautrīgākas un nav arī diez ko izskatīgas... Jeb man nav taisnība? Vienā mirklī Daumants manus prātojumus par latviešu sievietēm un sieviešu neizskatīgumu izkliedē, lēnām un prātīgi «apģērbdams» «Vides Vēstu» redakcijas Ievu (arī taču simboliski!). Citu pēc citas viņš liek Ievai ap kaklu kakla gredzenus, sien jostu, uz rokām apvelk aproces, galvā liek vainagu un – kā kroni visam – ap pleciem apliek izrakstītu villaini. Visa šī procesa laikā Ieva izslejas arvien staltāk, skatiens kļūst pašapzinīgāks un lepnāks, kustības svinīgākas un pārdomātākas. Te nu bija necilā latviešu sieviete! Karaliene! Valdniece! Mērenāki apzīmējumi te neder. Pelēkajā ziemas dienā Ieva kā Saules meita lēni un līgani staigā, pagriežas un uzsmaida mums no savas pašapziņas augstumiem. Tiesa, šādas rotas nav piederējušas kurai katrai zemniecei, vien bagātākajām. Tomēr būsiet taču kaut vai Dziesmu svētkos pamanījuši, ka katra sieviete – kaut apvilkusi vien tautiskus brunčus, baltu blūzi un prievīti apsējusies – izskatās patiešām daiļa, pat bez rotām. Bet pie Daumanta ir pilnīgi reāla iespēja tā ietērpties jebkurai senās rotu kalves apmeklētājai, un to darījušas ne tikai latvietes, arī japānietes, francūzietes un daudzas citas ārzemnieces.
Vēl jāpiebilst, ka rotas, ar kurām Daumants izdaiļo sievieti, nav tikai vienkārši sakta, piekariņš, aproce vai vainags. Tām katrai ir sava konkrēta nozīme gan mitoloģiski, gan sadzīviski, un to visu Daumants, saprotams, stāsta, «ģērbjot» sievieti.
Daumanta kalvē katrs pats var izmēģināt roku gan vainaga aušanā, gan izkalt savu piekariņu, pasūtīt savu gredzenu vai aproci. Jo, iegādājoties šādas rotas, kurām par pamatu ņemti daudzu gadsimtu kultūras slāņi, būtu labi, ja cilvēks vismaz intuitīvi saprastu, ko viņam vajag un kādēļ. Te īsti neder parastais «man patīk», to vajadzētu nomainīt ar «man tas nepieciešams». Arī šādos gadījumos Daumants būs priecīgs palīgs: paskaidros, kā sudrabs vai varš, gredzens vai rokassprādze ietekmē cilvēku. Un jūs būsiet pabijuši ne tikai rotu kalvē, bet mazliet arī 9.–13.gadsimtā.
Daumants Kalniņš nemitīgi izdomā ko jaunu. Jau kopš pagājušā gada septembra viņš laidis ziņu saviem Cēsu novadniekiem (taču var atsaukties jebkurš Latvijas novads!): ja atrodat zemē kādu veidojumu, kas atgādina gredzenu, aproci vai citu rotai līdzīgu priekšmetu (protams, domātas senlietas), nesiet šo nosūbējušo, smiltīm un ūdeņiem apstrādāto lietu viņam – apmaiņā pret to viņš izveidos jums precīzu šīs lietas kopiju. Atsaucība viņa aicinājumam ir bijusi, par to liecina senlietu kolekcija Daumanta izstāžu telpā.
Gatavojieties braukt uz Cēsīm? Noteikti iegriezieties pie Daumanta!
Vīrs pie podnieka ripas Ņem, Dieviņi, māla piku, Loci savās rociņās, Es ar ņemšu, dedzināšu, Lai skan tālu mani podi.
Vai ir kāda mājvieta Latvijā, kur nebūtu atrodams kaut viens māla trauks? Keramikas izstrādājumi kā viļņi: te uzmetas virsotnē – nāk modē un tos ķertin izķer –, te piepeši pakāpjas maliņā, dodot vietu stiklam, porcelānam vai pat metālam, un tad atkal... Tomēr bez kārtīgas māla bļodas neviena saimniece nevar iztikt! Latvijas keramiķi savas ietekmes zonas it kā jau sadalījuši: ir, saprotams, labi zināmie Latgales un Kurzemes meistari, par Zemgales vai Vidzemes keramiķiem nav tik daudz dzirdēts, tomēr viņi ir!
Guntis Kalniņš ir Cēsu keramiķis, un viņa darbus var apskatīt un iegādāties salonā «Zelta zirgs» (Cēsīs, Rīgas ielā 45). Uzreiz varat minēt, ko meistars vispirms piedāvā izveidot apmeklētājiem pašiem? Protams, zelta zirgu. Nu labi – māla! Bet tad nu tas ir tieši jūsējais! Ar tā palīdzību var mēģināt pasaulē laimi meklēt. Uzreiz piebildīšu, ka ar mālu keramiķa vadībā apmeklētāji var tiešām gana daudz eksperimentēt: atstāt māla pikā savas plaukstas, pēdas, pat bērna dupsīša nospiedumus, veidot krūzes ar savu vārdu vai citu uzrakstu, nereti ierodas pat kāzinieki, lai jaunlaulātie kopīgi izveidotu kādu trauku vai sirdi – kas nu kuram tīkamāk.
Mazais namiņš, kur pēdējo pusotru gadu atrodas salons, pievilina ar savu senatnīgumu (sensenos laikos tur atradusies miltu glabātava) un apbur ar mājīgumu un brīnišķīgu keramikas izstrādājumu daudzveidību. Kad jautāju māksliniekam, kam viņš dod priekšroku – «tīrajai» mākslai vai lietišķajai –, saņemu nepārprotamu apgalvojumu, ka māla izstrādājumi tomēr domāti, lai tos lietotu ikdienā. Mākslinieks piedāvā ļoti oriģinālu, daudzveidīgu un sadzīvē izmantojamu darbu kolekciju: ziedu vāzes, kas var kļūt arī par lampu kupolu; krūzes, kas der gan kā puķu vāzes, gan svečturi; pakaramos svečturus, kas vasarās pārvēršas par puķupodiem; četrkantīgas krūzītes un krūzītes ar lepni izslietu gaiļa galvu vai gotiņas izbrīnīto skatienu; raibas bļodiņas robainām malām; šķīvjus ar ezeru vidū un pēdu nospiedumiem gar malu... Te var redzēt arī tik daudz pelto un apsmieto dārza keramiku, kas savu nozīmi un jaukumu gandrīz zaudēja, no nez kādām ārzemēm parādoties baisajiem dārza rūķiem. Guntis piedāvā aitas, kas līdzinās nelielam brūni pelēkam zemes pauguriņam, omulīgi apaļus pingvīnus, kas ar savu krāsu toni un reālo nosacītību tīri labi iederēsies kādā zaļi brūnā dārza stūrī. Un laikam jau tomēr ir svarīgi, vai rūķis izveidots, štancējot citu pēc cita tūkstošiem eksemplāru, vai arī tas bijis mākslinieks, kas veido nevis konkrēti aitu vai pingvīnu, bet spēj saskatīt šajos dzīvniekos apaļumus, izliekumus, krāsu, pat sejas izteiksmi, kas nevis pārbiedē, kā gadījumos ar rūķiem, bet nomierina un iepriecina.
Ziemas vidū uz viena no daudzajiem plauktiem salonā pretī viltīgi un atbruņojoši smaida apaļīgs eņģelītis – it kā nupat izspēlējis ar mums kārtīgu joku un nu labsirdīgi pasmejas. Bet smiekli, kā zināms, ir tās labākās zāles pret visām kaitēm.
Sieviete kleitā Kupla mana brūna kleita, Sarkans rožu vaiņadziņš. To man pirka lepni svaiņi, To bagāti bāleliņi.
Tas nu gan būtu nekaunības kalngals – aizņemt vides žurnāla lappuses, rakstot par sievieti kleitā! Tomēr nebūs laikam melots, ka mūsdienu sievietes ir tik aizņemtas un mobilas, ka biežāk kleitu uzvelk, ejot uz koncertu, teātri, svinībām, balli, prēmiju saņemšanu vai citām godināšanām, bet, mājās pārnākot, atkal uzrauj ērtos džinsus, darbam skapī iekārts ne mazāk ērtais bikšu kostīms. Turklāt pie mums, ziemeļniekiem, laikam jau nav vērts sievietei pārmest, ka viņa nevalkā kleitu, kad laukā aurē ziemeļvējš, smidzina drēgns lietus vai virpuļo putenis.
Gandrīz puslīdz droši varu apgalvot, ka katra sieviete, tā teikt, no bērna (meitenes) kājas sapņojusi par princešu un karalieņu godu, un tas parasti saistās ar brīnišķīgu, vizuļojošu tērpu, kas priekšpusē nedaudz jāpaceļ uz augšu, lai kāptu pa kāpnēm.
Cēsīs dzīvo un strādā Maija Ulme – māksliniece, kurai liktenis piedāvājis iespēju kļūt par viduslaiku sieviešu tērpu modelētāju, šuvēju un izgatavotāju. Tik daudz epitetu šai nodarbei vajadzīgs tādēļ, ka šos tērpus nevar tā vienkārši tikai šūt vai tikai modelēt, vai tikai gatavot. Maijas pirmie tērpi tika darināti Cēsu Bruņinieku svētkiem, kad viņai – kā labai, radoši domājošai šuvējai – lūdza palīdzību šo tērpu izgatavošanā. Un Maija ātri saprata, ka viduslaiku sieviešu tērpi nav vienkārši gara, skaisti krītoša kleita. Visupirms ir kleitas daudzie, dažādie aksesuāri, detaļas un, protams, arī cepures, šalles, plīvuri, kas koptēlu padara vizuāli ticamu un pilnīgu. Ar to sākās Maijas interese par šiem tērpiem. Tika izšķirstītas neskaitāmi daudzas grāmatas par viduslaikiem, pētīti zīmējumi, eksperimentēts, jo nekur jau nebija norādīts, kā, piemēram, var uzšūt mazo, apaļo galvas vainagu, ko dāma uzliek virs plīvura.
Maija ir ne tikai darinājusi aptuveni divdesmit oriģinālus sieviešu viduslaiku tērpus, kas izmantoti dažādos svētkos, koncertos un ballēs, Cēsis izveidots arī viduslaiku klubiņš – tam pat vēl nav nosaukuma, bet tajā apvienojušies cilvēki, kam ir interese par viduslaiku cilvēku paražām sadzīvē un svētkos, pilsētās un laukos. Klubiņa biedri apņēmušies savas zināšanas likt lietā – Cēsis taču ir tik kolorīta pilsēta ar ļoti izteiktām viduslaiku pilsētas pazīmēm, tātad te var notikt jebkas: bruņinieku turnīri, alus svētki, dzīres, kāzas, gadskārtu svinības, kur sievietēm ir iespēja ietērpties Maijas darinātajos tērpos un justies gan no cita gadsimta, gan citas kārtas.
«Vides Vēstu» sievietes ir tās pašas, kas meiteņu gados sapņojušas kļūt par princesēm. Tad nu Maija deva viņām iespēju: divas no krāšņi tērptajām dāmām fotogrāfijās ir žurnāla redakcijas dāmas – Ieva Rožukalne un Lelde Stumbre. Vai spēsiet uzminēt, kuras?
Cēsis ir neliela pilsētiņa, bet kas tik tur nav atrodams! Ziemas diena bija īsa... Par īsu, lai paspētu visu... Tādēļ šo un to atstājām arī priekšdienām – piemēram, apciemojumu pie audējas Dagnijas Kupčes, ar kuru tiksimies īsi pirms Jāņiem, kad zied un zaļo pļavas un dārzi. Tad Dagnija mums rādīs un stāstīs, kā viņa krāso dziju un audumus ar dabiskajām krāsvielām, ko var atrast dārzā, laukā un mežā, piemēram, ziedošās mellenēs, svaigi plūktos tomātu lakstos, lai katrs tonis sanāktu citāds.