Jaltas kārtība (Jaltas konferencei – 60)

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Otrā pasaules kara gados sabiedroto valstu (ASV, Lielbritānijas un PSRS) līderi tikās trijās galotņu konferencēs, kuras norisinājās Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Īpaši svarīga bija Jaltas konference, kas notika 1945. gadā no 4. līdz 11. februārim. "Lielo trijnieku" tajā pārstāvēja amerikāņu prezidents Franklins Delano Rūzvelts, britu premjers Vinstons Čērčils un padomju diktators Josifs Staļins.

Parasti tieši šī konference atrodas Latvijas sabiedrības uzmanības centrā, jo Jalta ir kļuvusi par simbolu vienam no ciniskākajiem politiskajiem darījumiem pasaules vēsturē. Konference skaidri un nepārprotami iezīmēja jaunās pēckara kārtības aprises, kuru visspilgtāk raksturoja Eiropas sadale austrumu un rietumu ietekmes sfērās. Apmaiņā pret PSRS piekrišanu iestāties karā pret Japānu Jaltā de facto sankcionēja Austrumeiropas sovjetizāciju. F. Rūzvelts un V. Čērčils vairs neapstrīdēja arī Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā. Kopumā apmēram simts miljoni eiropiešu tādā vai citādā veidā nokļuva padomju lielvalsts varā un bija spiesti samierināties ar dzīvi totalitārisma apstākļos aptuveni četrdesmit piecu gadu garumā. Vismaz divas austrumeiropiešu paaudzes nevarēja pilnā mērā realizēt savus sapņus, nodomus un iespējas, būdamas pakļautas sociālisma eksperimentam, atpalicībai un cilvēka necienīgai dzīvei. Vēstures literatūrā Jaltas konference izpelnījusies dažādus pretrunīgus vērtējumus un apzīmējumus. Bieži vien piesauc V. Čērčila vārdus, ka nekad agrāk tik maz vīru nebija izšķīruši tik daudzu cilvēku likteņus, kā arī atgādināts, ka reti kurā konferencē apspriesti tik daudzi pasaules mērogā svarīgi notikumi, norises un problēmas. No otras puses, bieži tiek pasvītrots, ka tā bija ļoti haotiska konference bez stingri noteiktas dienaskārtības. Daudzus jautājumus aplūkoja un apsprieda pilnīgi nesagatavotus, netrūka improvizācijas, kuru veicināja brīvā, nepiespiestā atmosfēra. Daudziem konference palikusi atmiņā ar pārmērīgo kaviāra ēšanu un biežo tostu uzsaukšanu. (Aculiecinieki atceras, ka pavisam esot uzsaukti pat 200 tosti, turklāt V. Čērčils esot ēdis kaviāru no rīta līdz vakaram.) Diskusijas Staļina diktāta iespaidā Ierodoties Jaltā, katram sabiedrotās lielvalsts vadītājam bija savi mērķi. F. Rūzvelts bija iecerējis panākt iespējami drīzu PSRS iestāšanos karā pret Japānu. Turklāt viņš cerēja, ka izdosies piespiest J. Staļinu piekrist visaptverošas pasaules valstu organizācijas (vēlākās Apvienoto Nāciju Organizācijas) dibināšanai. Savukārt V. Čērčils vēlējās nostiprināt kara laikā izveidotās ASV un Lielbritānijas "īpašās attiecības", kā arī nodrošināt to, ka ASV pastiprinās savu klātbūtni Eiropā pēckara periodā. Īsi pirms Jaltas abi demokrātiskās pasaules līderi tikās Maltā (2. februārī), kur mēģināja saskaņot savas pozīcijas. Tomēr tas notika tikai domu apmaiņas ceļā, nevienu no pusēm nesaistot. Kas attiecas uz J. Staļinu, viņš vispirms domāja par to, kā nostiprināt Padomju Savienību un paglābt sevis radīto totalitāro sistēmu no iespējamā ārējo ienaidnieku jaunā apdraudējuma. Glābiņu viņš saskatīja padomju ietekmes paplašināšanā Eiropā un Āzijā. Cik tālu šai ietekmei vajadzēja sniegties, tas nebija stingri noteikts, bet visiem mazāk vai vairāk bija skaidrs, ka tas attiecas uz teritorijām, kuras līdz kara beigām būs okupējusi sarkanā armija. Tālāk padomju diktators bija ieinteresēts pieprasīt no Vācijas un tās sabiedrotajām lielas reparācijas, lai kompensētu padomju ekonomikas zaudējumus. Jaltas konferencē, kurā piedalījās apmēram 700 cilvēku, dominēja diplomātiskas diskusijas par pēckara pasaules sadali. Tās norisinājās padomju militāro panākumu iespaidā. Krievu karaspēks šajā laikā bija Polijā, Bulgārijā, Rumānijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un Vācijā. J. Staļins to mēģināja izmantot, lai pierādītu, cik strauji sarkanā armija virzās uz priekšu, salīdzinot ar amerikāņu un britu karaspēku. Viņš centās arī sabiedrotos pārliecināt, ka operācijas Rietumos nav ne tuvu tik plašas un nozīmīgas kā Austrumos. J. Staļins pārmeta sabiedrotajiem nespēju garantēt, ka nenotiks vācu karaspēka pārdislokācija uz austrumu fronti. Vai tā bija šantāža un izspiešana no J. Staļina puses? Protams! Tomēr, atskatoties vēsturē, izvērtējot visus zināmos faktus un izanalizējot spēku samēru, nav īsti saprotams, kāpēc ASV un Lielbritānijai vajadzēja šai šantāžai pakļauties. Mēs taču šodien nevaram pārmest V. Čērčilam vai F. Rūzveltam politiķa tvēriena vai intuīcijas trūkumu? Varbūt tomēr riskēsim! F. Rūzvelts Jaltas konferences laikā jau bija cilvēks, kura dienas šajā pasaulē bija skaitītas. Viņa ticība Kremļa valdnieka pasaciņām par krievu drošības vajadzībām bija vairāk nekā neizprotama. Rietumu pozīciju kaut cik aizstāvēt mēģināja vienīgi V. Čērčils. Taču Lielbritānija toreiz nebija nekas vairāk kā ASV "jaunākais partneris". Jaltas konferencē visai plaši apsprieda un iztirzāja vācu jautājumu. Sabiedrotie saskaņoja plānus par nacistiskās Vācijas galīgo sakāvi. Viņi apsprieda Vācijas sadalīšanas iespēju un vienojās par četru (arī Francijas. – I. F.) okupācijas zonu izveidi. V. Čērčils nepieļāva, ka komunikē sakarā ar konferences noslēgumu tiktu izvirzīts jautājums par Vācijas sadalīšanu. Tomēr sabiedroto starpā šajā jautājumā nebija īstas skaidrības un vienotības. Visvairāk Jaltas konferencē diskutēja par Poliju. Konference piekrita Polijas austrumu robežu noteikt pa Kērzona līniju (to bija nospraudusi Antantes Augstākā padome 1919. gada decembrī. Šī līnija bija noteikta virzienā Grodņa – Bresta – uz austrumiem no Peremišļas. To nosauca toreizējā Lielbritānijas ārlietu ministra Džordža Natanjela Kērzona vārdā), tā akceptējot PSRS 1939. gada septembrī veikto Polijas teritoriju aneksiju. Sabiedrotās valstis vienojās arī par to, ka atzīs PSRS uzspiesto Polijas komunistisko valdību, ja tajā iekļaus arī dažus nekomunistus. "Lielais trijnieks" tomēr neatbalstīja J. Staļina ierosinājumu, lai Vācijas teritorija austrumos no Oderas un Neises upēm tiktu atdota Polijai kā kompensācija par Padomju Savienības sagrābtajām teritorijām. F. Rūzvelts un V. Čērčils uzskatīja, ka Polijas rietumu robeža jānosaka Miera konferencei. Baltijas jautājums – PSRS ziņā Pieņemot "Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu", konference vēlreiz uzsvēra demokrātijas un pašnoteikšanās principus. Tomēr tās bija tikai tukšas frāzes, jo Rietumu sabiedroto uzskati par pasaules kārtību daudz neatšķīrās no J. Staļina viedokļa. Arī praksē lietoja pavisam citus principus. Par to, kā toreiz dalīja ietekmes sfēras, varam gūt ieskatu, atceroties V. Čērčila rīcību Maskavā 1944. gada oktobrī. Viņš sarunā ar J. Staļinu iesniedza viņam mazu papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstīts procentos izteikts ietekmes sfēru sadalījums Balkānos. Grieķijā britu ietekmei bija jābūt 90%, padomju – 10%, Dienvidslāvijā un Ungārijā – 50 pret 50%. Rumānijā un Bulgārijā bija jādominē PSRS. J. Staļins uzvilka uz lapiņas ķeksi… Spriežot pēc publicētajiem materiāliem par konferences norisi, Baltijas jautājumu Jaltā tieši neapskatīja. Par to nediskutēja, pilnībā atstājot PSRS ziņā. Arī agrāk, pasaules varenajiem tiekoties, piemēram, Teherānas konferencē (1943. gada novembrī – decembrī), to ne reizi neizvirzīja kā patstāvīgu jautājumu, aplūkojot vienīgi kontekstā ar PSRS rietumu robežām vai Polijas jautājumu. Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka F. Rūzvelts un V. Čērčils, atstājot Baltijas valstis anektētas, nepārprotami devalvēja plaši pazīstamo 1941. gada Atlantijas hartu, tās principus. Atgādināsim lasītājam, ka 1941. gada augustā uz kuģa "Augusta" pie Ņūfaundlendas notika F. Rūzvelta un V. Čērčila tikšanās, kuras laikā parakstīja pieminēto dokumentu, kas pauda abu valstsvīru priekšstatus par pasaules iekārtojumu pēc kara. Abi demokrātiskās pasaules līderi paziņoja, ka viņu valstis netiecas pēc teritoriāliem ieguvumiem un atzīst tautu tiesības brīvi izvēlēties sev valsts iekārtu. Atlantijas hartas principi, ja tie tiktu ievēroti, nodrošinātu arī mazo tautu (arī baltiešu) intereses. Jaltas tikšanās laikā parakstīja kādu dokumentu, kas varēja izšķirīgi noteikt arī latviešu likteni. Tomēr tam vairākus gadu desmitus netika pievērsta īpaša uzmanība. Runa ir par vienošanos par karagūstekņu un civiliedzīvotāju repatriāciju. PSRS izmantoja šo dokumentu, lai panāktu Padomju Savienības pilsoņu repatriāciju neatkarīgi no viņu individuālajām vēlmēm. Uz šā līguma pamata briti uz Padomju Savienību repatriēja apmēram 2,25 miljonus, bet amerikāņi – divus miljonus cilvēku. Padomju puse vēlējās "atgriezt mājās" arī Baltijas iedzīvotājus, vairākkārt to pieprasot pirmajos pēckara gados. Tomēr Jaltā parakstītajā dokumentā jēdziens "padomju pilsonis" nebija definēts. Kad pēc konferences beigām to izdarīja, "padomju cilvēka" definīcijā bija iekļauti tikai cilvēki, kuri bija Padomju Savienības pilsoņi Otrā pasaules kara sākumā, respektīvi, 1939. gada 1. septembrī. PSRS, Lielbritānijas un ASV koalīcija Jaltā piedzīvoja kulmināciju. Šodien šī konference jau sen ir iegājusi vēsturē. Ir pagājuši piecpadsmit gadi, kopš sabrukusi arī Jaltā iedibinātā kārtība. Rodas jautājums, kāpēc jārakņājas tik senā un aizgājušā pagātnē. Tas nepieciešams, lai tiktu skaidrībā par to, kas īsti Jaltā notika, cik attaisnojama no morāles viedokļa ir F. Rūzvelta un V. Čērčila rīcība. Cerēsim, ka sakarā ar Jaltas konferences sešdesmito gadadienu sagaidīsim jaunas izsmeļošas dokumentu publikācijas.

    Uz augšu