Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pareizticība Latvijā ir vēsturiska kristīgā konfesija, kura iegājusi tautas dzīvē brīvā ticības sludināšanas ceļā.
Jau no vissenākiem laikiem pareizticības gaisma bija sākusi spīdēt Latgalē. Daudzi Latgales valdnieki un dižciltīgie laudis bija pareizticīgie.
Pareizticīgās baznīcas bija uzceltas Jersikā un Koknesē. Dievkalpojumus noturēja ne tikai krievu garīdznieki, bet arī latviešu priesteri.
Kristietību bija pieņēmuši Jersikas valdnieks Visvaldis, Tālivaldis ar saviem bēmiem Tālavā un Kokneses valdnieks Vetseke.
Pareizticība bija nākusi no Krievijas — no Polockas, kur bija tuvākā bīskapa katedra. Tās misionāri bija sludinājuši Kristus vārdus senajiem Latvijas iedzīvotājiem.
Latvijā bija radusies situācija, līdzīga tai, kas bija Krievijā 988. gadā: pareizticību bija pieņēmuši daži zemes valdnieki un, viņu atbalstīta, tā varēja sākt strauji izplatīties starp senās Latvijas ciltīm.
Par to, ka pareizticība bija sākusi izplatīties jau tajos senajos laikos, liecina arī vārdi: svēts, svētais, svētki, baznīca, grāmata, gavēnis, krusts, klanīties, lepoties un citi, kurus bija atnesuši pareizticības misionāri no Polockas.
Bet bija sācies vāciešu jūgs, kas nesa arī ticības spaidus.
Bija izdarīts viss, lai iznīcinātu pareizticību. Gandrīz visas pareizticīgās draudzes bija izpostītas, palikušas tikai dažas baznīcas Rīgā un dažās citās vietās. Tās bija palikušas, pateicoties tirdzniecības līgumiem. Tās bija saliņas, no kurām vienmēr spīdēja pareizticības gaisma. Šīs draudzes bija Polockas arhibīskapu aizgādībā. XIV gadsimtā no Rīgas maģistrāta grāmatas zināms, ka Rīgā bija pareizticīgā Sv. Nikolaja baznīca un konvents Aldaru ielas rajonā.
Ziemeļu karš neatnesa latviešiem atbrīvošanu no vāciešu jūga — vācu muižnieku privilēģijas netika aizskartas.
Bet pareizticīgās draudzes sāka vairoties, un 1836. gada 14. septembrī tika nodibināts Pleskavas eparhijas Rīgas vikariāts.
Pirmais Rīgas pareizticīgo bīskaps Irinarhs bija ne tikai ievērojams teologs, enerģisks un erudīts, bet arī sirsnīgs cilvēks, kas centās palīdzēt apbēdinātajiem. Viņš uzcēla daudzas baznīcas par līdzekļiem, kurus izdalīja Sv. Sinode no Pēterburgas. Šīs baznīcas pastāv vēl šodien.
1841. gadā zemnieki, kuru stāvokli bija pasliktinājusi neraža, meklēja aizstāvniecību pie vietējās valsts parstāvjiem, bet tikai arhibīskaps Irinarhs, pie kura arī atnāca latvju zemnieki, tos saprata un nosūtīja viņu prasības uz Sv. Sinodi.
Vietējie vāciešu varasvīri izolēja arhibīskapu no tautas un galu galā panāca, lai viņš tiktu nomainīts.
Pāriet pareizticībā bija ļoti grūti, jo muižnieki piekopa principu — kam pieder zeme, tā ticibai jābūt.
Nākamais bīskaps Filarets arī darīja visu, lai aizstāvētu apspiestās tautas pamattiesības. Tieši viņa valdīšanas laikā sākās latviešu masveida pāriešana pareizticībā. Pārgāja pareizticībā ne tādēļ, ka deva zemi — zemes nebija, tā visa bija lielo baronu rokās. Nav patiesība, ka cilvēki saņēma zemi vai kādas priekšrocības: tieši otrādi — viņus pazemoja un vajāja vācu muižnieki.
Bīskaps Filarets bija pasludinājis vissenāko pareizticības principu, ka «jaunpievienoto garīgo vadību janodod to priesteru un skolotāju rokās, kas cēlušies no pašu latviešu vidus.«
Tikko pareizticība sāka plašāk izplatīties latviešu vidū, Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodu, lai misionāri varētu sludināt tautai Kristus mācību viņas valodā. Tas notika 1843. gadā, bet jau 1847. gadā Rīgā tika atvērta «Latviešu garīgā skola». Tai pašā gadā sākās baznīcas grāmatu tulkošana latviešu valodā. Un jau 1848. gadā bija 33 pareizticīgo latviešu draudzes.
Šī latviešu tieksme uz pareizticību nav nekas cits kā pirmās atmodas pazīmes tautas dzīvē. Šo tieksmi uz garīgo brīvību un atmodu atbalstīja Pareizticīgā Baznīca, dodot tautai iespēju kaut vai garīgi brīvi uzelpot.
Vācu muižnieki un to sulaiņi izdomāja daudz melu, bet, kad sāka sludināt pareizticību, cēla baznīcas un skolas, kur pasniedza latviešu valodā. Mūsu misionāri ar varu nevienu nespieda. Mūsu skolās mācījās ne tikai pareizticīgie, bet dažviet luterāņu tur bija pat vairāk par pareizticīgajiem, un tas palīdzēja pareizticīgajiem un luterāņiem mierīgi sadzīvot.
Kaut krievu valoda bija obligāta, tas deva iespēju mācīties augstskolās Krievijā, un latviešu inteļiģence Pēterburgā guva augstāko izglītību (A.Daugulis, J.Baumanis, K.Hūns, J.Feders, J.Rozentāls, Ā.Alksnis, V.Purvītis, J.Valters — tā tika likti pamati latviešu profesionālās tēlotājas mākslas un arhitektūras izveidošanā). Pat avīze iznāca Pēterburgā — «Pēterhurgas Avīzēm» bija liela loma latviešu atmodas procesā. Garīgajā seminārā bija stipendijas latviešu zemnieku bērniem, bet krievu zemnieku bērniem tās nebija paredzētas.
Pareizticīgie bīskapi cīnījās ar vietējiem vāciešiem par tiesībām iespiest žurnālus latviešu valodā.
Sinode ziedoja lielas summas baznīcu un garīgo skolu celtniecībai (3.245.196 rubļi XIX. gadsimta otrajā pusē). Bija arī lieli privātpersonu ziedojumi no Krievijas.
Tas nebija mēģinājums uzspiest tautai svešus uzskatus un tradīcijas — tā bija nesavtīga palīdzība latviešiem veidot vietējo Baznīcu.
Nepieciešams minēt arī bīskapu Arsēniju, kura laikā uzcelts visvairāk baznīcu (Rīgā, Koknesē, Daugavpils rajonā, Alūksnē, Krapē, Ainažos, Kosā, Nītaurē, Mārcienā, Jāņukalnā, Bērzaunē, Bučauskā, Lideros un citur). Visas baznīcas celtas no akmens. Izņemot Kokneses baznīcu, ko appludināja Pļaviņu HES, kā arī Lideru, Bērzaunes, Mārcienas dievnamus, kuri stāv bez jumtiem — kā ateistu laikmeta piemiņa, pārējās baznīcas var redzēt vēl šodien.
Kad sabruka Krievijas impērija, un Latvija ieguva suverenitāti, Maskavas Patriarhs Tihons ar savu lēmumu nr. 1026 pasludinaja Latvijas Patstāvīgās Baznīcas izveidošanu, saglabajot kanonisko saikni ar Māti — Baznīcu. Arhibīskaps Jānis Pommers panāca stabīlu pareizticības stāvokli Latvijā un daudz darīja pareizticības izplatīšanā latviešu vidū.
Tai laikā Latvijas valdība no sava budžeta palīdzēja Pareizticīgajai Baznīcai, dodot izpostītajām baznīcām būvmateriālus, mežu. Taču šai laikā Padomju Savienībā lielinieku valdība atklāti pasludinaja Baznīcas pilnīgas iznīcināšanas kursu: tika slēgti dievnami, klosteri, garīgās skolas, garīdzniecība tika apšauta.
Desmitiem, simtiem tūkstošu bīskapu un priesteru atradās koncentrācijas nometnēs. Fiziski bija iznīcināti 25 000 garīdznieku. Dzīvi palikušie garīdznieki un pareizticīgā tauta neticami smagos apstākļos sargāja, glabāja, mīlēja svēto Pareizticību, lai nodotu to mums. Svētā Pareizticība, kurai mēs piederam, nopelnīta ar daudzu tūkstošu mocekļu asinīm. Tāpēc šī ticība mums ir dārga un svēta, un tā mums jāglabā.
(Turpmāk vēl)