Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Pirms dažiem gadiem rīkstnieka norādītajā āderu krustpunktā tika izrakta grodu aka. Grunts – melnzeme, māls, beigu daļā mālaina grants. Dziļums ir četri metri, tās dibenā tika iebērta šķembu kārta.
Ūdens ir vairāk nekā pietiekami, maksimālais ūdens staba augstums bijis pat četri metri un 40 centimetri. Nelaime tā, ka, līmenim paaugstinoties, ūdens kļūst duļķains. To nostādinot, redzamas māla un smilšu daļiņas. Acīmredzot nepietiekams ir filtrējošais slānis. Aku racēju praktiķu, ar kuriem aprunājos, domas ir visai atšķirīgas. Ko lai šajā gadījumā dara?"
Ivars P. Tukumā
Filtrēšanas nepieciešamība
"Grūti pateikt, kāpēc ūdens kļūst duļķains tikai tad, kad paaugstinās tā līmenis. Viens no iemesliem varētu būt tāds, ka kaut kur caur grodiem, kur nav filtrējošā slāņa, akā sūcas ūdens no malām. Līdz ar to var tikt ienestas smilšu un māla daļiņas," atbild Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes lektore, hidroģeoloģe Aija Dēliņa.
Savukārt, ja ūdens līmenis akā palielinās pēc lietavām, turklāt ļoti ātri, iespējams, ka daļa lietusūdeņu no zemes virsas gar grodiem sūcas gruntī. Un, ja grodi kaut kur nav blīvi, šis ūdens nokļūst arī akā.
Ja nav pieļaujams neviens no iepriekš minētajiem skaidrojumiem, atliek secināt, ka ir nepietiekams filtrējošais slānis. Līdz ar to vajadzētu ne tikai palielināt slāņa biezumu, bet izveidot kārtainu filtrējošo slāni. Tas veidojams no šķembām, kas ir salīdzinoši rupjgraudains materiāls, tad no rupjas smilts kārtas un atkal no šķembām. Šādā gadījumā smilšu kārtai vajadzētu uztvert sīkākās duļķu daļiņas, bet šķembu slāņi nodrošinās labāku ūdens pieteci akā un neļaus izskaloties smilts slānim.
Ūdens nelāgi ož
Lai gan akas ūdens vienmēr tiek uzskatīts par tīru un veselīgu, dažkārt tam var parādīties nepatīkama smaka. Kā stāsta LU lektore, smakas parasti rodas dažādu mikroorganismu darbības rezultātā: "Iespējams, ka izveidojas baktērijām labvēlīgi apstākļi; tās savairojas, un izdalās smakas."
Smakas varētu veidoties arī tad, ja aka ilgstoši nav lietota un tās ūdenī attīstījušies dažādi mikroorganismi. Šādā gadījumā, kad aka ilgu laiku nav lietota, no tās vajadzētu izsmelt lielāko ūdens daudzumu, lai akā pieplūstu svaigs ūdens. To vajadzētu darīt vairākkārt un tikai pēc tam domāt par akas ūdens lietošanu saimniecības vajadzībām. A. Dēliņa pastāstīja, ka agrākos laikos bijis tikums aku vismaz divreiz gadā vairākas reizes izsmelt visu – rudenī pēc lapu nokrišanas un pavasarī pirms koku sazaļošanas. Vajadzētu ņemt vērā, ka aka – līdzīgi mājai vai citām būvēm – ir regulāri apsaimniekojama un kopjama.
Aka te pilna, te tukša
Nereti gadās, ka vecā akā ūdens brīžiem pazūd, bet pēc laika atkal parādās. A. Dēliņa uzsver, ka uz šādu jautājumu ir ļoti grūti atbildēt. "Iespējams, ka akas pamatnē bijušais filtrējošais slānis ir piesērējis, varbūt ir izveidojies vāji filtrējošs duļķu slānis. Līdz ar to ūdens pieplūst, tikai gruntsūdens līmenim paaugstinoties, jo tad palielinās ūdens spiediens un tas ieplūst akā, neskatoties uz duļķu slāņa pretestību," skaidro hidroģeoloģe. Šādā gadījumā aka būtu jāiztīra, kas arī varētu atrisināt problēmu.
Tikpat labi konkrētajā apkārtnē var būt pazeminājies gruntsūdens līmenis un aka ar ūdeni piepildās tikai tad, kad gruntsūdens līmenis paaugstinās. Šādā gadījumā būtu jāpadziļina aka. Par to, vai gruntsūdens līmenis ir krities visā apkārtnē, var spriest, piemēram, pēc kaimiņu akām.
Jāņem vērā, ka tīrīt var jebkuru aku neatkarīgi no tās vecuma. Viss galvenokārt ir atkarīgs no akas konstrukcijas. Akas tīrīšana ir tās izsmelšana, dibenā uzkrājušos duļķu iztīrīšana, kā arī, ja akā krājas plūstošās smiltis, to izsmelšana. Nereti var būt noderīga pamatnes filtrējošā slāņa nomaiņa vai atjaunošana. "Grūti pateikt, kur meklēt speciālistus – droši vien jāmeklē tie paši aku rakšanas speciālisti. Tomēr mūsdienās, vismaz daļā gadījumu, smago aku rakšanas un kopšanas darbu var aizvietot, iekārtojot urbumu vietējai ūdensapgādei," stāsta A. Dēliņa.
Der zinātn Akas grodiem jābūt no 0,9 m līdz metra augstumā virs zemes virskārtas. Lai lietusūdeņi nesakrātos ap aku un nesūktos caur grodu neblīvajām vietām akā, ap akas virsējo daļu jāizveido noslēdzošs zemes slānis. Tas nozīmē, ka ap akas grodiem noblietē 20– 30 centimetru biezu ūdeni necaurlaidošu māla vai glūdas kārtu. Māla kārta liekama vislabāk līdz ūdeni nesošam slānim, bet izņēmuma gadījumos ir pietiekošs arī seklāks blīvējums (no pusotra līdz divu metru dziļumam). Virszemes ūdeņu noplūšanai ap aku jāizveido neliels uzbērums ar slīpumu uz ārpusi. Lai ap aku būtu sauss, uzbērums jānoklāj ar smalku oļu kārtu un jānoblietē.
Akas jāierīko vismaz astoņu metru attālumā no ateju vietām, mēslu krātuvēm vai netīro ūdeņu izliešanas vietām. Ja tas nav iespējams, aka ir ļoti rūpīgi jānoblīvē ar glūdas vai māla kārtu līdz ūdeni nesošajam slānim.
Akai katrā ziņā jāierīko cieši noslēdzams vāks, lai nepieļautu putekļu, dažādu priekšmetu un kaitīgu baciļu iekļūšanu ūdenī. Vispilnīgāk aku iespējams noslēgt tad, ja ūdeni no akas uz patēriņa vietām nogādā ar sūkni.
Aka jāizbūvē vismaz vienu divus metrus dziļāk par lietojamā pamatnes ūdens līmeni.
Akas dibenā vēlams iebērt smalkus oļus pusmetru, metru biezā kārtā, lai ūdens labāk filtrētos un smeļot nesajauktos ar smiltīm. Sevišķa nozīme tam ir tādās akās, kur ūdeni nesošais slānis ir smalka plūstoša smilts. Oļu kārta ievērojami pasargā aku no piesērēšanas, ko plūstošā smiltī citā veidā ir grūti novērst.