Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/01/11353385t1h1084.jpg)
Dzegužkalns ir augstākā dabīgā zemes virsotne Rīgā. Tas atrodas 28 metrus virs jūras līmeņa – šī virsotne veidojusies vēl pirms 10 tūkstošiem gadu, valdot ziemeļrietumu vējiem vēsā un sausā klimata apstākļos. Ja Dzegužkalnam būtu izrakstīta dzimšanas apliecība, tad tajā būtu rakstīts: Dzegužkalns – vaļņveida kāpa Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā, Daugavas ielejas malā.
Tas atrodas Iļģuciemā – starp Daugavgrīvas, Dzegužu un Embūtes ielu. Kāpa izstiepta ziemeļu virzienā, garums 1 km, platums 0,3 km, augstums aptuveni 16–18 metri. Senākās Rīgas kartēs (1701.gada izdevumā) un skatukartēs Dzegužkalns būs atrodams pēc vāciski rakstītā Jērukalna vārda. Skaidra šī nosaukuma rašanās nav zināma. Pastāv tikai viena versija, kurai varam ticēt, varam neticēt – to it kā devusi kāda no pilsētas (Rīgas) iebraukusi sekta, kas te noturējusi savus rituālus un saiešanas.
Tajos tālajos laikos Dzegužkalnā augušas vien priedes un vējš dzenājis baltās kāpu smiltis. Īpašu uzmanību kalns izpelnījies no pilsētniekiem un vietējiem zvejniekiem – plašs skats uz tolaik patālās Rīgas torņiem, Zasulauku, Torņkalnu un pāri Bolderājas kāpai līdz pat jūrai...
Jērukalna klusēšana
Jā, Jērukalns glabā par sevi senus nostāstus un pagaisušas liecības par to rīdzinieku mūžiem, kuru dzīves iesoļojušas mūžības vārtos – pašā kalna piekājē reiz atradusies visvecākā Pārdaugavas kapsēta, kas slēgta 1907.gadā un te atradusies jau 17.gadsimtā.
Savukārt Dzegužkalna nosaukumu devusi blakus esošā Dzegužu māja. Jau izsenis šis bijis strādnieku, zvejnieku un pārcēlāju rajons – te mitusi strādnieku kārta. Par to liecina arī blakus esošās rūpnīcas – Iļģuciema alus darītava, krāsu fabrika «Casella» un vēl... Visas nemaz nenosauksi.
Dzegužkalns turpina savu kluso gaitu pretī jauniem vēstures pagriezieniem – pēc gadiem arī mūsdienu ritms būs aizkūleņojis līdzi tagadējiem noslēpumiem. Ar katru gadu laiks to attālinās no tām senajām dienām, kad te augušas tikai priedes un vēl nav bijis nekāda parka...
Dzegužkalna dzimšana – 2
Kā liecina arhīvu ziņas, kalns līdz pat 1875.gadam atradies vārdā nenosauktu sektu varā. Tikai ar laiku tās izspiedušas latviešu dziedāšanas un labdarības biedrības ar savām regulāri rīkotajām sabiedrības norisēm. Nekoptajā priedulājā aizvien biežāk atpūsties nāca strādnieku kārta, kas ceļu šurp mēroja no savām ārpilsētas mājelēm. Pamazām šo vietu – droši vien pasakainā skata dēļ – iemīļoja arī smalkāka publika – rīdzinieki. Iespējams, ka tieši tas bija iemesls, lai pilsētas valde lemtu par labu parka ierīkošanai. Pirmos darbus te pēc Georga Kūfalta projekta iesāka 20.gs. pirmajos gados. Pirmais un galvenais uzdevums bijis ielabot neauglīgo kāpu smiltāju, lai tajā būtu iespējams stādīt parkam atbilstošus augus. Galvenie koku un krūmu stādījumi attiecināmi uz laika periodu līdz 1911.gadam, kad izmantoja plašu svešzemju kokaugu sortimentu... Topošo parku aizvien biežāk izmantoja «smalkie» pilsētnieki, kuriem šī izklaide izvērtās visas dienas garumā. Nākamie labiekārtošanas darbi tika atsākti tikai trīsdesmito gadu beigās, kad amfiteātra veidā izbūvēja skatītāju laukumu ar 2000 vietām un uz kalna virsotni veda izbūvētas cementa kāpnes. Brīvdabas estrāde sava improvizētā izpildījuma dēļ saglabājusies vēl līdz mūsdienām, arī neparastais amfiteātra izkārtojums dzīvs vēl šodien.
«Pēc Lielā Tēvijas kara Dzegužkalns kļuvis par nozīmīgu Ļeņingradas rajona sabiedrisko parku, tomēr tālāka tā labiekārtošana, ieskaitot atjaunojamo estrādi, vēl gaida risinājumu,» sacīts grāmatā «Rīgas sabiedriskie apstādījumi». Mjā, nav Rīgā parku, kas neprasītos pēc pamatīgas saimnieka rokas un padoma... Taču cerēsim, ka pēc revolūcijas jukas būs galā un Rīga iegūs sen gaidīto galveno dārznieku ar vērienu, ar izpratni un ar galvu uz pleciem. Pietrūkst mums šajā nozarē spēcīgas personības, tādas, ar kādām Rīga bija bagāta laikā starp abiem kariem.
Pionieru bastions
Dzegužkalns bijis ievērojams arī kā padomju varas bastions – tūlīt pēc Latvijas otrreizējās okupācijas 1940.gadā te ticis iedegts viens no pirmajiem pionieru ugunskuriem Rīgā. Par godu šim notikumam 1982.gadā kalna lielākās nogāzes pakājē izveidota pionieru ugunskura vieta, kas apskatāma vēl šobaltdien (arhitekts A.Bisenieks). Jāteic gan, ka šis celiņu labirints labi iekļaujas ainavā un skatītājam, kurš nezina tā radīšanas iemeslu, nevajadzētu rasties nekādiem iebildumiem.
Vērtīgās audzes
Kas attiecas uz kalna zaļo rotu, tad varam vien nobrīnīties, kas tik viss te saaudzis! Dzegužkalnā aug aptuveni piecpadsmit vietējo kokaugu sugu, kā arī Latvijā aizsargājamais Zviedrijas pīlādzis. Te var sastapt Latvijā reti sastopamo baltsārto Tatārijas sausserdi, parasto līciju, sirmo spireju un citas kokaugu un krūmu sugas, kas Dzegužkalnu padara ievērojamu ne tikai skaistuma, bet arī dendroloģiskā ziņā.
Dzīvie laiki
Dzegužkalns ir viens no tiem retajiem Rīgas parkiem, kura ierīkošana tā arī nekad nav tikusi pabeigta, kaut tas dzimis vienā laikā ar citiem būtiskiem Rīgas apstādījumiem. Taču kārtības labad jāpiebilst, ka uzņēmums «Rīgas dārzi un parki» šeit saimnieko vērienīgi un ar lietpratēja roku – parka centrālā daļa pēdējā gada laikā kļuvusi acij vistīkamākā no visām Rīgas zaļajām zonām. Acīmredzot te ieguldīta nauda un nopietns darbs. Protams, parka iekārtošana joprojām prasa nopietnas investīcijas visdažādākajās formās.
Klīstot pa Dzegužkalna plašumiem, iespējams apmeklēt gan iekoptu parku, gan brist pa smilšainu taku krūmu biezoknī. Te var piedzīvot divas pasaules vienā, turklāt abas krasi atšķirīgas. Aicinājums uzkāpt Dzegužkalnā būtu vērā ņemams arī no kultūrvēsturiskā viedokļa – te, viegli piemiedzot acis, valda gars, kāds citviet Rīgā sen jau zudis: vienstāva koka apbūve, šauras ieliņas – vide, kas dod iespēju skatīt daļu 19.gadsimta Rīgas.
Katram sava virsotne
Arī skats, kas paveras no kalna virsotnes, ir kāpiena vērts, par spīti draudošajai aizdusai, ja kāpj pa garajām kāpnēm. Ceļš uz virsotni iespējams arī pa lēzenajiem celiņiem parka centrālajā daļā, kas garantē tikpat jauku skatu pāri Pārdaugavai (un pamestajiem rūpnīcu korpusiem). Dzegužkalns ir vissavdabīgākā Rīgas augstkalnu atpūtas vieta, kas vienlīdz labi veldzēs prātu gan tiem, kas pabijuši savā Elbrusā, gan tiem, kas par tādu nekad pat nav dzirdējuši.